No 6. decembra visiem klātienē strādājošajiem būs jāveic Covid-19 paštests vismaz divas reizes nedēļā. Šādu kārtību atbalstījusi valdība. Gan publiskajā, gan privātajā sektorā strādājošajiem testus iepirks valsts.
Pazīstamais anesteziologs un reanimatologs Roberts Fūrmanis, reaģējot uz šo valdības kārtējo “fikso” ideju, tviterī ierakstīja: “Kurš ir autors stulbumam ar nosaukumu “paštestēšanās mājas apstākļos 2x nedēļā ar antigēna testiem”? Kādā sakarā šim nolūkam tiks tērēti 15 miljoni eiro un 3 miljoni piešķirti tikko dibinātam uzņēmumam? Vai ir kāda zinātniska atsauce uz šo pieeju? Es saprotu, ka kādam ir patoloģiska vēlme nodarboties ar idiotismu, taču tādam pasākumam noteikti nevajadzētu tērēt 15 miljonus nodokļu maksātāju naudas…”
Patiesībā nav tik daudz svarīgi, kurš ir, Fūrmaņa vārdiem runājot, šī stulbuma autors - veselības ministra Daniela Pavļuta padomnieks Kaspars Bērziņš, kāds Bērziņa, Pavļuta draugs vai klasesbiedrs, vai vēl kāds cits, kuram izdevies nepamanītam palikt ēniņā. Nav pat īsti jēgas visu uzmanību un sašutumu vērst uz šo tikai pavasarī “uzcepto” firmiņu “Ekspress Laboratorija”, jo daudz svarīgāk ir saprast, ka “cīņas ar Covid-19” aizsegā jau labi sen kā ir radīta naudas apgūšanas sistēma. Labi ieeļļota mašīna. Jāapzinās, ka šī “paštestēšanās mājas apstākļos” precīzi iekļaujas tajā Kariņa/Pavļuta rīcības matricā, kura jau vairāk nekā gadu nosaka mūsu valdības lēmumu pieņemšanas motivāciju.
Šajā matricā ir divas galvenās komponentes - politiski elektorālā un saimnieciski finansiālā. To politisko spēku, kurus pārstāv Pavļuts un Kariņš, kodolelektorāts prasa aktīvu rīcību pandēmijas ierobežošanā. Uz šo politisko pieprasījumu ir jāreaģē. Sēdēt rokas klēpī salikušiem un piebalsot “antivakseriem” (šajā pašizdomātajā kategorijā tiek ietilpināti visi, kuri kaut par mata tiesu atļaujas apšaubīt Kariņa/Pavļuta kursu) vienkārši nedrīkst. Tā var zaudēt lojālistu balsis. Tāpēc kaut kas jādara. Tā kā nekādu skaidru, nepārprotamu “uzvaras” algoritmu nav, tad jātaustās kā pa tumsu. Kaut kas jādara kaut darīšanas pēc. Jāimitē aktīva rosīšanās. Jo aktīvāka, jo labāk. Un šajā “imitācijas aktivizēšanās” brīdī jāatceras otra, bet varbūt tieši pirmā (galvenā) komponente - šī procesa vispārējā biznesa sastāvdaļa.
Jebkurš process, ja tas ilgst pietiekami ilgi, sāk darboties pēc saviem iekšējās loģikas likumiem, kur viens no svarīgākajiem dzinējspēkiem ir naudas plūsmas. Tas, kas bija svarīgs sākumā, aiziet perifērijā, un priekšplānā izvirzās jau pavisam citi faktori, lai arī retorika var palikt iepriekšējā. Cīņa ar Covid-19 jau rit otro gadu, un šajā laika posmā šis visnotaļ pareizais un atbalstāmais process nekādi nevarēja neapaugt ar neskaitāmiem politbiznesa “piesūcekņiem/parazītiem”, kuri vienmēr spieto ap varas centriem cerībā pakampt kādu kumosiņu no bagātīgā finanšu sadales galda. Vēl jo vairāk situācijā, kad “naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk”.
Šī Kariņam savulaik nevilšus pasprukusī formula - naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk - ir atslēga gandrīz visām Kariņa/Pavļuta valdības aktivitātēm, neatkarīgi no tā, ar kādām labskanīgām frāzēm tās tiek pamatotas. Vispirms nauda, savukārt rūpes par cilvēku veselību šajā sistēmā darbojas kā dekoratīvais piesegs.
Ar to negribu teikt, ka valdību pavisam neinteresētu cilvēku veselība un viņi kā tādi ļaundari tikai par naudu vien domātu. Nē. Viņi ir normāli cilvēki, taču “naudas varu” uz notiekošajiem procesiem neviens nav atcēlis, un šī “vara” darbojas gluži autonomā režīmā, kur Kariņš, muļķīgi smaidīdams, tikai tipina nopakaļ šai naudas varas stihijai. Viņa muļķīgais smaids šajā situācijā labi demonstrē skaidru sapratni, ka nekādi nespēj šo stihiju ierobežot. Tāpēc tai vienkārši “peld” līdzi. Kā mēdz teikt, ja kaut ko nevari novērst, tad atslābinies un centies gūt no šī procesa baudu. Tieši to mēs ik dienas varam lasīt Kariņa sejā.
