Ar šodienu stingrā mājsēde teorētiski beidzas. Varam izdarīt zināmus secinājumus. Gan no epidemioloģiskā, gan politiskā, gan ideoloģiskā aspekta.
Visās trijās Baltijas valstīs, sākoties pandēmijas rudens vilnim, bija atšķirīgas vakcinācijas aptveres, bet tās nekādi nekorelēja ar epidemioloģiskajiem rezultātiem. Tieši otrādi. Lietuvā bija lielākā aptvere, bet tieši tur bija augstākā relatīvā mirstība. No 15. oktobra Latvija izsludināja stingro mājsēdi, kura pēc Finanšu ministrijas aprēķiniem izmaksāšot aptuveni 180 miljonus eiro mēnesī. Tagad it kā varētu teikt, ka cietsēdes mēnesis ir devis rezultātus. Samazinās gan saslimušo skaits, gan mirstības līkne vairs neizskatās tik katastrofāla. Pastāv cerības, ka vilnis noplok.
Taču tāds pats kritums vērojams arī Lietuvā un Igaunijā, kur nekādas cietās mājsēdes un komandanta stundas ieviestas netika. Var, protams, mērīt krituma straujumu, relatīvās attiecības vai citus sīkumus un censties pierādīt, ka mājsēde tomēr ir attaisnojusies, bet šie stāsti droši vien pārliecinās tos, kas gribēs pārliecināties, bet nepārliecinās tos, kuri tāpat nekam netic. Katrs paliks pie sava.
Tagad, kad “stingrā mājsēde” beigusies, nozīmīgākā lieta, kas mainīsies, būs strīdīgi vērtētās komandantstundas atcelšana, bet kopumā neskaidrības, nenoteiktības un spiediena (ne pārliecināšanas) politika turpināsies. Cīņā starp pēršanu un pierunāšanu pārliecinoši uzvarējusi pēršana.
Pirmajā brīdī mazliet dīvaini šķiet, ka pēriena metode uzvarējusi ne tikai tur, kur sabiedrība iecietīgi izturas pret dažādu veidu vardarbīgu (nedemokrātisku) piespiešanu, bet arī tur, kur vārdos tiek sludināta inkluzivitāte, iecietība pret citādo un citi aizkustinoši vārdi. Taču tikai pirmajā brīdī, jo šie humānisma pārpilnie vārdi labi darbojas miera laiku apstākļos, bet, tiklīdz parādās eksistenciāli apdraudējumi (karš, pandēmija, svešas kultūras invāzija un tamlīdzīgi), tā civilizācijas plānā kārtiņa strauji atkāpjas primitīvu instinktu priekšā.
Izrādās, jebkuru cilvēku, vienalga, vai tas ir mediķis, ierēdnis, celtnieks vai deputāts, var samērā viegli ieskaitīt tādu cilvēku kategorijā, kuriem elementāras cilvēktiesības, tajā skaitā tiesības uz darbu, ir liegtas un kuru dzīvi var maksimāli apgrūtināt. Tikai tāpēc, ka šī persona nav pakļāvusies kādai valdības iegribai. Lai nerastos pārpratumi, kārtējo reizi atgādinu, ka pats esmu vakcinēts un aicinu visus vakcinēties, bet kā pārliecināts demokrāts, brīvības atbalstītājs strikti iebilstu pret šo piespiedu vakcinācijas politiku. Tieši no demokrātisko brīvību aspekta. Turklāt, ja vēl sākumā šķita, ka vakcinācija ir panaceja pret infekcijas izplatīšanos un augsta vakcinācijas aptvere ļaus visus ieviestos ierobežojumus atcelt, tad tagad ir skaidrs, ka pat augsta vakcinācijas aptvere infekcijas izplatību ietekmē nepietiekami, lai rastos lūzums pandēmijas apturēšanā.
Šajā ziņā labs ir Dānijas piemērs (pirms tam arī Izraēlas un Singapūras piemēri), kur pirms diviem mēnešiem tika atcelti visi ierobežojumi un dzīve atgriezās “agrākajā” gultnē. Tajā, kāda bija pirms pandēmijas. Vakcinācijas kampaņa noritēja sekmīgi, un vairāk par 80% pieaugušo Dānijas iedzīvotāju bija vakcinēti. Šķita, viss, beidzot tas murgs beidzies. Taču novembra sākumā inficēto skaits strauji pieauga, un no 12. novembra atkal tiek izsludināts “kritiskā apdraudējuma” stāvoklis, kurš ļauj valdībai ieviest dažādus ierobežojumus, kuri galvenokārt attieksies uz tiem, kuriem nebūs tā dēvētā “coronapas”.
Arī Vācijā, kur ilgu laiku situācija bija labāka nekā citur pasaulē (līdzīgi kā pie mums līdz oktobra uzliesmojumam), notiek tas pats. Par spīti augstajai vakcinācijas aptverei, ir sācies straujš saslimstības pieaugums. Izrādās, ka vakcinācija iespēju saslimt nemazina pietiekami, lai novērstu kārtējos pandēmijas viļņus. Par laimi, tā samazina (vismaz tā pagaidām izskatās) smagas saslimšanas riskus, taču tas neatceļ to, ka piespiedu vakcinācija ir demokrātisko principu pārkāpums, vienalga kā to sauc.
Tas, ka šajā reizē “demokrātiskā” pasaule viegli pārkāpa pašu sludinātos principus, nozīmē tikai vienu. Pandoras lāde ir vaļā, un var tikai minēt, kādi brīvību ierobežojumi būs nākamie. Kādi tie būs, mēs nezinām, toties droši zinām, ka tie būs. Ja kāds šajā brīdī vēlas teikt, ka šie piespiedu mehānismi nemaz nav pretrunā ar demokrātijas pamatprincipiem, tad lai atbild: ja jau tie atbilst demokrātijai, tad kāpēc sākumā to ieviešana tika skaļi noliegta? Kāpēc tika solīts, ka nekādi piespiedu pasākumi, nekādas atlaišanas, nekādi profesiju aizliegumi nebūs? Kāpēc bija nepieciešama šī slēpšanās, ja jau viss tiesiski un demokrātiski?
Lēnām, pamazām mainījās retorika, bet tagad pat visu līmeņu deputāti (cilvēku vēlēti pārstāvji) tiek no savu pienākumu pildīšanas atstādināti. Ja sākumā bija jāmelo un jāstāsta, ka piespiedu vakcinācijas nebūs, bet piespiešanas ieviešana notiek pamazām, pakāpeniski, lai cilvēki pierod (fabula par važu vārīšanu), tad tas liecina, ka suns zina, ko ēdis, un lieliski saprot, ka notiek cilvēku pieradināšana pie kaut kā tāda, ar ko negribas lepoties, bet kas ir jāslēpj.
Situāciju sarežģī acīmredzams absolūti drošas informācijas deficīts. Ar to es nedomāju to informāciju, kuru publicē epidemiologi, Pasaules veselības organizācija un citi eksperti. Ar to es domāju informāciju, kura ekspertiem pašiem būtu 100% droša un neapstrīdama. Covid-19 problēma ir tā, ka šajā pandēmijā ir vairāki nezināmie, kurus pagaidām grūti izskaidrot, bet valdības un ekspertu kopienas uzvedas tā, it kā to rīcībā būtu absolūti pilna informācija. Taču tad, kad neviens nezina patiesību, tas, kurš pārliecinošāk izliekas, ka to zina, izskatās gudrākais. Tieši pēc šīs metodes darbojas mūsu Pavļuti/Kariņi, kas tiem dod kaut kādas politiskas dividendes savējo vidū. Šīs metodes galvenais trūkums ir tas, ka tajā brīdī, kad visiem kļūst skaidrs, ka mūsu “gudrinieki” paši nenieka nezina, sākas neticības pandēmija, kad cilvēki vairs netic nekam, jūtas absolūti dezorientēti un no politiskā aspekta ir gatavi uzticēties velna vecmāmiņai.
Ko ar to gribu teikt? Jau no pandēmijas sākuma vērojams ciešas korelācijas trūkums starp pandēmijas izplatīšanos un pret to pieņemto pasākumu stingrību. Kaut kādu korelāciju varbūt var saskatīt, taču tā nav tāda, lai pārliecinoši teiktu, ka, piemēram, sejsegu valkāšana publiskos pasākumos ārtelpās dod kaut cik redzamu efektu. Var jau teikt, ka statistika daudzviet ir nepilnīga, bet mirstības statistika ir visai precīza pat visatpalikušākajās Āfrikas valstīs.
Ja kaut kur plosītos kovids un pļautu vietējos, kā tas oktobra beigās bija pie mums, tad tas nepaliktu pasaules sabiedrībai nemanīts. Tas nozīmē, ka varbūt mazāku testēšanas apjomu dēļ var klibot inficēto statistika, bet ne mirušo statistika. Tāpat diez vai varētu klibot vakcinēto statistika, jo trešās pasaules valstīm šis vakcīnas tiek piešķirtas par velti un par tām jāsniedz precīza atskaite.
Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka no epidemioloģiskā aspekta neskaidrību joprojām ir daudz un turpinās taustīšanās, meklējot labākos risinājumus. Vēlreiz atkārtoju, ka vakcinācija ir labākais, ko šobrīd (pagaidām) medicīna var piedāvāt, taču tāpēc no ideoloģiskā aspekta nevajadzētu iemīt dubļos demokrātijas principus un atmest pasauli atpakaļ laikos, kad jebkāda brīvdomība, šaubas tika dedzinātas ar uguni. Tas var nākotnē ļoti nepatīkami atspēlēties.
