Populārā žurnālista Jāņa Dombura atgriešanās Latvijas Televīzijas centrālajā kanālā bija gaidīts un ārkārtīgi nozīmīgs mediju vides notikums. Lielā mērā tāpēc, ka Latvijas žurnālistikā ir maz personību, kas ir pietiekami lielas autoritātes visām nosacītajām pusēm. Ar nelielām iebildēm Domburs tāds ir.
Jebkurā gadījumā nevar noliegt, ka Domburs ir viens no profesionālākajiem, ja ne pats profesionālākais TV politisko šovu vadītājs. Līdz ar to viņa atgriešanās pēc desmit gadu pārtraukuma trešdienas vakaros Latvijas TV nevarēja neradīt zināmu ažiotāžu. Vai gaidas attaisnojās?
Līdzīgās situācijās - jo mazākas ekspektācijas, jo mazāka iespēja vilties. Vispatīkamākās emocijas var gūt tad, kad no gaidāmā notikuma neko īpašu negaidi, bet pēkšņi izrādās - ou! Kāds superīgs pārsteigums! Izejot no šīs formulas, apzināti samazināju ekspektācijas, minimizējot vilšanās risku. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, varu teikt, ka šī metode nostrādāja, un kopumā varu teikt, ka bija pat maķenīt labāk, nekā biju gaidījis. Īpaši ņemot vērā dalībnieku sastāvu un, atzīšos, arī agrāko pieredzi.
Pēc mana subjektīvā vērtējuma, savulaik, kad nulltajos gados Domburs bija popularitātes virsotnē, viņa pozīcija ne vienmēr šķita sabalansēta. Proti, gandrīz vienmēr bija nojaušama sānsvere uz nosacītās “Vienotības” vai, tā laika žargonā, sorosisma pusi. Ne tik izteikta kā, teiksim, Gundaram Rēderam, “De facto” vai “Nekā personīgi” komandām, vai vēl trakāk - “ģenerālās līnijas” ikonai Arnim Krauzem, bet tomēr bija.
Pirmais Dombura atgriešanās raidījums bija veltīts Covid-19, vakcinācijas un veselības ministra Daniela Pavļuta demisijas jautājumiem uz ļoti augsta saslimstības un diemžēl arī mirstības fona. Jau pašā raidījuma sākumā tika pārliecinoši nodemonstrēts tā sabiedriski politiskais nozīmīgums. Domburs informēja, ka uz raidījumu bija uzaicināti gan premjers Krišjānis Kariņš, gan veselības ministrs Daniels Pavļuts, taču viņi ierasties atteikušies, savā vietā deleģējot attiecīgi Andu Čakšu un Juri Pūci. Šis abu augsto amatpersonu atteikums viņus raksturoja daudz labāk, nekā ja viņi tur būtu pusotru stundu kaut ko skaidrojuši.
Īpašu piegaršu tas guva Čakšas un Kariņa gadījumā, kad raidījuma gaitā atklājās, ka Čakša, bijusī veselības ministre (tātad sistēmu zinošs, profesionāls cilvēks), koalīcijas padomes sēdēs, kur faktiski notiek galvenā politiskā lemšana par Covid-19, netiek aicināta, taču publiskajā laukā (no Kariņa skatupunkta acīmredzot politiski maznozīmīgā) viņa gan var bez problēmām aizstāt premjeru.
Otrs moments bija ne mazāk zīmīgs. Domburs raidījumu iesāka, norādot, ka neatbalsta prasību TV viesiem studijā būt obligāti ar sejsegu, un ļāva visiem rīkoties tā, kā katrs uzskata par labāku. Pats Domburs visu raidījumu laiku konsekventi bija bez sejas aizsega. Savukārt daži raidījuma viesi sejsegu tā arī nenoņēma, bet citi - Čakša un Saeimas deputāts Māris Mičerevskis - to laiku pa laikam vilka nost un pēc tam atkal virsū.
Šī sejsega lietošanas nekonsekvence skaidri parādīja tā simbolisko, piederības raksturu. Proti, jo tu apzinīgāk valkā šo atribūtu, jo skaities “pareizāks”. Līdzīgi kā Krievijā 9. maijā ar Georga lentīti. Jo kuplāka lente, jo lielāks “patriots”, savukārt, ja tās nav, tad, visticamāk, opozicionārs. Pie mums šo Georga lentīšu lomu izpilda sejsegi, kuru epidemioloģiskās indikācijas ir niecīgas, toties tiem ir milzīga simboliska slodze. Ko vērta ir “pretdegunu” kustība vien.
Kopuma par Dombura atgriešanos jāsaka, ka viņš pulveri joprojām tur sausu un profesionālo asumu nav zaudējis. Tas gan nebija nekāds noslēpums, jo viņa diskusiju raidījumi “Delfi TV” studijā to regulāri pierādīja. Tomēr televīzijas formāts kārtējo reizi apliecināja, ka runas par interneta un sociālo vietņu galīgo uzvaru pār neglābjami vēsturē grimstošo, pēc naftalīna smakojošo televīziju ir krietni pāragras un pārspīlētas.
Par raidījumā redzēto un dzirdēto. Par maskām jau teicu. Par saturu. Diemžēl viena no politiķu “augstas kvalifikācijas” pazīmēm skaitās “māksla” runāt tukšu. Šo prasmi īpaši skaidri tieši pirms Dombura citā raidījumā - Anetes Bērtules “Šodienas jautājumā” - demonstrēja Mārtiņš Bondars, kurš centās paskaidrot, kāpēc bēdīgi slavenās deputātu kvotas nemaz neesot deputātu kvotas. Bondars studijā pilnīgi bezjēdzīgi virknēja vārdus, tukši vāvuļoja, faktiski ņirgājoties gan par skatītājiem, gan arī par raidījuma vadītāju. Ja kāds domā, ka viņam vai viņa partijai par to kaut kas būs, tad tas ir apbrīnojams naivums. Visi lojālie Kariņa valdības oziannas dziedoņi ar vadošo tenoru Arni Krauzi priekšgalā stāv kā klints esošās valdības, koalīcijas, ministru aizstāvības sardzē. Katrs, kurš uzdrošinās nedziedāt viņu korī, nekavējoties tiek ierindots tautas ienaidnieku rindās.
Diemžēl arī Dombura raidījumā daudzi, īpaši uzaicinātie politiķi, centās pieturēties pie Bondara taktikas. Kaut ko runāt, kaut ko vainot, taču tikai ne sevi. Pati diskusija studijā strikti balstījās uz pieņēmumu, ka viss ar un ap kovidu ir skaidrs un nekādu nezināmo tur nav. Nepieciešama stingra mājsēde (jo stingrāka, jo labāk), apzinīga sejas aizsegu valkāšana (bez ārā izbāztiem deguniem) un vispārēja vakcinācija. Ja tu kaut par sezama sēkliņas tiesu apšaubi kaut vienu no šiem pamatpostulātiem, tu automātiski tiec ieskaitīts antivakseros, plakanās zemes apoloģētos, kuri bez folijas cepurītes no mājas neiziet. Īsāk runājot, muļķos. Toties, ja korī skaļi piedziedi Krauzes partijai, tad esi īstenticīgs kovidokrāts. Proti - gudrais.
Šādā situācijā vienīgi Latvijas Ārstu biedrības vadītāja Ilze Aizsilniece nebaidījās runāt par pašu Covid-19, par tās ārstēšanas īpatnībām (par ko nerunā vispār). Tāpat viņa pieskārās pandēmijas ietekmei uz visu veselības aprūpes sistēmu kopumā. Viņas noteiktā diagnoze mazajai vakcinācijas aptverei bija: vakcinācijas kampaņai bija jābūt decentralizētai, maksimāli tuvai cilvēkiem. Notika pretējais.
Tā kā Aizsilniece runāja par lietu, pēc būtības, nevis atbilstoši CK plēnuma materiāliem, un tā kā tieši viņa skaitās galvenā Pavļuta demisijas pieprasītāja, tad uzreiz pēc raidījuma Krauze & Co sociālajos tīklos atgādināja, pret kuru jāvērš visa propagandas artilērijas uguns. Pats Krauze noteica uzbrukuma taktisko zīmējumu: ja Aizsilnieces vietā būtu kāds cits (lauku ārste no Balviem - Līga Kozlovska, tā Krauze), tad mums jau sen viss būtu kārtībā - “mums jau sen būtu krietni lielāka vakcinācijas aptvere”. Ne vairāk un ne mazāk. Pie zemās vakcinācijas aptveres vainīgs, izrādās, ir nevis atbildīgais ministrs; dārgais Juhņēvičas birojs; dažādi naudas slaukšanas pirmrindnieki ar Daniela draugu piāristu Gintu Knoku priekšgalā, bet gan ārstu biedrības vadītāja, kuras personīgajā ģimenes ārsta praksē ir viena no augstākajām vakcinācijas aptverēm valstī. Lūk, tā jāprot pārbīdīt fokusu.
Zīmīgs bija arī Dombura pieminētais privātās medicīnas pārstāvju komentārs par naudu gultu ierīkošanai valsts slimnīcās: “Nu, trekni.” Naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk. Ir pats pļaujas laiks medicīnas materiālu, aprīkojuma tirgotajiem. Pļaujas laiks starpniekiem. Tāpēc par katru cenu jāsargā Pavļuts, kurš to visu piesedz, toties visa uguns jāvērš pret Aizsilnieci.
Pret Aizsilnieci uguni vērst ir viegli, jo pūlim nepatīk cilvēki, kuri patiešām cenšas izprast lietu; runāt pēc būtības; kā ir, nevis tā, kā grib šis pūlis. Bet pūlim patīk vienkāršas lietas. Tas ir balts, bet tas ir melns. Tas ir mūsējais, tas ir ienaidnieks. Kā tviterī norādīja kāda bērna mamma: “Par Aizsilnieci bērns pateica - viņa ir cilvēks, kuru tu dzirdi, ka runā, bet nevari saprast, ko viņa saka. Kozlovska gan esot runājusi saprotami.” Lūk, vēlamās prasības TV šovu dalībniekiem. Lai par sarežģītām tēmām, bet kovida tēma tāda noteikti ir, tiktu runāts bērnu izpratnes līmenī. Diemžēl tāda skaitās “laba” un “pareiza” pozīcija.
Tieši šādu bērna līmeņa pozīciju, kā vienmēr, demonstrēja tieslietu ministrs Jānis Bordāns. Viņš nepārprotami pozicionējās jau pirmajās raidījuma minūtēs, norādot uz vainīgo. Kurš gan cits, ja ne Lembergs. Tiesa, netieši, jo galvenais kaitnieks esot “Lemberga ārsts Apinis”. Ja reiz uzņemts kurss uz idiokrātijas pilnīgu un galīgu uzvaru, bet tieši Bordāns ir redzamākais šīs politiskās kustības aktīvists, tad “pareizu ceļu ejam, biedri”!
Lai rakstu nenobeigtu ar šī acīmredzamā plānprātiņa pieminēšanu, tad citēšu žurnāla “Klubs” galveno redaktoru Aivaru Pastalnieku, kura domai varu cerīgi pievienoties: “Lai šļura paliek FB un tviterī, galvenais, ka Latvijas Televīzijā ir atgriezies iztrūkstošais domu apmaiņas līmenis.”
