Mēs pavisam bijām četri, kas viens otru nenodos

© Valsts kanceleja

Valdošās koalīcijas reakcija uz mediķu sabiedrības aicinājumu veselības ministram Danielam Pavļutam atkāpties atmiņā atsauca kādreiz populāro dziesmu par bēdīgi slaveno laupītāju Kaupēnu. Tur bija rindas: Mēs pavisam bijām četri, kas viens otru nenodos. Pirmie bija tumšie meži, otrais bērais kumeliņš, trešais asiņainais duncis, ceturtais es, Kaupēns, pats.

Dziesmā ar šiem “četriem” tika it kā norādīts, ka Kaupēns savus asins darbus darījis viens (realitātē tā gan, šķiet, nebija), bet Pavļuta gadījumā “četri” ir četras koalīcijas partijas, kuras “valdības stabilitātes” vārdā Pavļutam devušas verdiktu - “not guilty”. Ja turpinām analoģijas ar minēto dziesmu, tad, protams, varētu atrast arī citas paralēles vārdam “četri” - tumšie meži - politiskā vide; bērais kumeliņš - lojālistu mediji; asiņainais duncis - izgāztā veselības aprūpes sistēmas sagatavošana krīzes situācijai, un ceturtais - es, Pavļuts, pats.

Kā jau citā rakstā biju teicis - tas, ka Pavļuts saglabā amatu, ir ļoti nopietna indikācija, ka mēs ieejam vai, pareizāk sakot, esam pabeiguši ieiešanu jaunā politiskā laikmetā. Turklāt nav runa ne par pašu Pavļuta demisiju, ne politisko situāciju vispār. Jaunais laikmets iestājas visā pasaulē, un tas pat nav saistīts ar Covid-19. Runa ir par to, ka ne tikai Latvijā, bet arī citur tiek atmesti agrākie pienācīgas politiskas uzvedības atribūti, jo izrādās, ka tie ir lieki. Nav nekas jātēlo, jo bez tā var mierīgi iztikt. Lai paskaidrotu, ko ar to domāju, neliela ilustrācija.

1994. gadā no Pārlielupes un Grīvas cietumiem ar īsu laika atstarpi notika divas vērienīgas cietumnieku bēgšanas. Tobrīd iekšlietu ministrs bija Ģirts Valdis Kristovskis. Viņam bija tā kā jāuzņemas politiskā atbildība par notiekošo. Tā kā tolaik nevienam Latvijā nekādas īpašas sajēgas par “politisko atbildību” nebija, bet bija neskaidra apjausma par tādas eksistenci, tad, lai izskatītos kā “īstā demokrātijā”, “nabaga” Kristovski burtiski piespieda atkāpties, lai gan viņš to ārkārtīgi nevēlējās. Šo epizodi zina katrs, kurš interesējas par politiku un atceras tā laika notikumus.

Nepilnus trīs gadus vēlāk pēc Talsu traģēdijas, kurā gāja bojā deviņi bērni, atkāpās toreizējais iekšlietu ministrs Dainis Turlajs. Nav ziņu, ka kāds viņu būtu spiedis uz šo soli. Tas bija vēl vecajos laikos, kad Turlajam pat prātā nenāca teikt - bet vai tad es to pacēlāju tur sūtīju? Vai MAN tie stiprinājumi bija jāpārbauda?

2013. gada novembrī notika šausminošā Zolitūdes traģēdija ar 55 cilvēku upuriem. Ne viens vien gaidīja politiski atbildīgā par būvniecības nozari - ekonomikas ministra Daniela Pavļuta - demisiju. Taču nesagaidīja. Par ko? Vai tad es tās sijas tur liku? Tie būvnormatīvi bija pieņemti jau pirms manis, un... vispār... ko jūs man te piesienaties? Pēc dažām dienām atkāpās premjerministrs Valdis Dombrovskis. Tiesa, arī ne pēc savas iniciatīvas. Pēc stundu garas sarunas ar toreizējo Valsts prezidentu Andri Bērziņu Dombrovskis iznāca pie preses un, ar grūtībām valdot asaras un drebošu zodiņu, paziņoja par demisiju.

Jau 2013. gadā bija acīmredzams, ka kaut kādas “politiskās atbildības” uzņemšanās dēļ neviens labprātīgi savu amatu neatstātu, jo kļuva arvien skaidrāks, ka nekāda “politiskā atbildība” dabā neeksistē. Tā ir vistīrākā mistifikācija. Bubulis, kas kādreiz varbūt arī ir eksistējis, taču ne jau mūsu krastos. Šodien, jaunajā laikmetā, demisijas var būt tikai un vienīgi kā sods “no augšas”, bet nekādā ziņā ne “no apakšas”. Ko domā “plebss”, tas nevienu neuztrauc. Svarīgi ir tas, ko lemj politiskā šķira (“deep state”) vai Latvijas gadījumā tās “krusttēvi”.

Tā kā ražas novākšanas laikā kombainierus nemaina, bet šo laiku, kad “naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk”, un ārkārtas situācijas dēļ kontroles mazāk nekā jebkad agrāk, citādi nosaukt nevar, tad nekādas Pavļuta demisijas nav pieļaujamas. Punkts. Un tā tas būs vienmēr. Kamēr mēs te valdīsim. Bet tas būs ilgi. Ļoti ilgi. Tā vismaz gribētu domāt šie “krusttēvi”. Nākamruden būs redzams, vai viņi tomēr nav pārrēķinājušies.

Komentāri

Ceturtdien “Carnegie Europe” rīkotajā pasākumā Briselē, greznajā “Concert Noble” zālē, ar savu pirmo lielo runu NATO ģenerālsekretāra amatā uzstājās Marks Rite. Tā bija viņa programmatiskā runa, kurā jaunais NATO ģenerālsekretārs iezīmēja savu misiju šajā atbildīgajā amatā un nosprauda galvenos mērķus pasaulei tik sarežģītā laikā.

Svarīgākais