Bieži tas negadās, bet šoreiz kopējo varnešu saieta pozīciju par Pavļutam piesūtīto “melno zīmi” visai varas sadraudzei TV3 kanālā translēja nacionālā grupējuma līderis Dzintars: ja Mieriņš prasīs Pianista galvu, tad tam būs ļoti smagas sekas.
Citiem vārdiem, likumīgo varnešu saiets neatbalsta Pianista likšanu uz naža. Pretējā gadījumā sāksies karš, kurš, kā vienmēr tādos gadījumos, prasa upurus un naudu. Daudz pilnīgi nevajadzīgu upuru un daudz naudas, kuru varētu izlietot krietni lietderīgāk. Tas ir, daudz patīkamākām lietām. Mašīnām, villām, dārgiem dzērieniem, labām kompānijām un jauniem, interesantiem biznesiem. Tagad, kad rokas brīvas, kontroles nekādas un pats karstākais pļaujas laiks, karot ir pilnīgi nevietā, jāsecina no Dzintara vēstījuma.
Mēģināsim atšifrēt arī pārējo “vēsti”. Tas, ko tur pīkst kaut kādas ārstu biedrības, tas, protams, nav jāņem nopietni. Mūsu cilvēki par to parūpēsies. Gan tie, kuriem dāsni maksājam, gan plašā brīvprātīgo atbalstītāju (bezmaksas muļķīšu) armija. Aizstāvības līnijas tradicionālās, kuras ne reizi vien pierādījušas savu efektivitāti, jo balstās cilvēku sociālajā psiholoģijā.
Pirmā līnija: tie, kuri prasa Pianista galvu, nav īstie. Nav nozīmes, ko viņi prasa, kādas pretenzijas izvirza Pianistam. Svarīgi - kas viņi ir? Ko viņi pārstāv? Kas aiz viņiem stāv? Vai aiz viņiem stāv kādi nopietni cilvēki vai tikai bezvārdu nulles? Atslēgas vārdi - homeopāte, antivakseri, lohi un lūzeri. Tos nav vērts ņemt vērā.
Otrā līnija: Pianists tur veselības sektoru. Nu labi, viņu nomušīsim, un tad? Nekas nemainīsies. Katrā ziņā ne uz labo pusi. Šī doma vislabāk aiziet, ja to pasaka viegli nolasāmā ironiskā formā, jo ļauj šīs ironijas “sapratējam” sevi pieskaitīt pie gudrajiem, nevis muļķīšiem. Piemēram, uz aicinājumiem Pianistam atkāpties var atbildēt ar šādām “asprātībām”: “Nākamajā dienā pār Latviju uzausa saule, visi sāka masku valkāt pareizi, seniori devās vakcinēties, zivis uz jūru, jaunieši uz sporta laukumu, pusmūža veči savu alu dzēra mājās, klepojošie pārstāja klepot, dāmas laimē varēja diet...”
Trešā (vai drīzāk pati pirmā, jo svarīgākā) līnija: mēs esam vislabākie, par mums labāku nav un nevar būt. Mūžīgi mūžos. Šajā jautājumā nekādu ironiju nevajag. Jābliež ar bomi pa pieri, lai katra tante Bauskā saprot, kāda laime viņai ir izkritusi dzīvot pie mūsu valdīšanas. Vēlamā stilistika: “Bail pat iedomāties, kas notiktu, ja kādudien tiktu gāzta valdība. Ar tādu vēlētāju kopumu, kāds tas ir patlaban - naidpilns, apstulbots, sava ego savažots, nīgrs un (atvainojos) stulbs, jēziņtētiņ, ko gan mēs dabūtu vietā?!”
Katram muļķim jāsaprot, ka, ja ne mēs, tad kaut kas noteikti sliktāks. Nav pat obligāti jāsauc uzvārdi, jo katram apziņā ir pāris kandidāti uz sliktākā iespējamā premjera “godu”. Tad lai nu katrs sev piemeklē to, kurš viņam īpaši nepatiktu personīgi, ja kaut hipotētiski nāktu mūsu vietā. Atslēgas vārdi - Gobzems, Pļaviņš un Točs.
Apmēram tāds izklausās valdošās koalīcijas redzējums uz Latvijas Ārstu biedrības un citu mediķu profesionālo biedrību - Latvijas Māsu asociācijas, Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības, Latvijas Jauno ārstu asociācijas un Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas - aicinājumu veselības ministram Danielam Pavļutam atkāpties. Proti, ejiet jūs visi ieskrieties, mēs zinām labāk, kas plebsam vajadzīgs. Ne jau jūs te būsiet tie, kuri noteiks, ko mums darīt. Pastāviet vien pie saviem ratiem un nejaucieties tur, kur nevajag.
Tagad jālemj premjerministram Krišjānim Kariņam. Kurā pusē nostāties -ārstu un tautas vai likumīgo varnešu pusē? Ko viņš izlems, redzēsim jau drīz.
