Latvijas ārstu biedrība (LĀB) ir pieprasījusi pašreizējā veselības ministra Daniela Pavļuta demisiju. Premjerministrs Krišjānis Kariņš intervijā LTV “Rīta panorāmā” atzina, ka šo LĀB pieprasījumu uzskata par ļoti nopietnu signālu.
Ko šis demisijas pieprasījums nozīme politiski? Pirmajā brīdī var šķist, ka pašreizējais politiskais salikums Saeimā un valdošajā koalīcijā tik ļoti ierobežo manevra iespējas, ka gan valdība kopumā, gan atsevišķi tās ministri var justies pilnīgi droši. Arī pats Pavļuts ar ierakstu tviterī signalizē pretī: “Esmu sarūgtināts, negaidīti uzzinot par Latvijas Ārstu biedrības lēmumu prasīt manu demisiju. Saprotu neapmierinātību ar valdības sniegumu pandēmijas laikā, mediķiem ir ārkārtīgi smags laiks. Aicinu kopīgi pārvarēt šo krīzi. Esmu sasaucis nozares stratēģiskās padomes sēdi.”
Kur šajā it kā vispārīgajā, pat birokrātiski formālajā ierakstā paslēpts minētais signāls? Otrajā teikumā. Ārsti pieprasa Pavļuta demisiju, bet pats Pavļuts raksta: “Saprotu neapmierinātību ar valdības sniegumu pandēmijas laikā...” Ārstu biedrības lēmumā par valdības darbu nebija runas. Tur bija aicinājums nozares ministram atkāpties, bet cilvēks, uz kuru šis aicinājums attiecas, pārbīda fokusu un saka: “saprotu neapmierinātību ar valdības darbu”. Signāls ir nepārprotams - mēs koalīcijā, valdībā visi esam vienā laivā, un es viens netaisos kļūt par grēkāzi. Atbildēsim par sastrādāto visi kopā. Ja kāds grib šūpot laivu, tad visi varam beigās atrasties ūdenī.
Nacionālā apvienība pirmā paziņoja, ka demisiju neatbalstīs, tādējādi demonstrējot uzticību principam - lai vai kas, līdz vēlēšanām nākamruden jādarbojas līdzšinējā režīmā. Nav šaubu, ka arī pārējās koalīcijas partijas gribētu saglabāt status quo, taču situācija nav tik vienkārša. Pirmkārt, demisiju pieprasa nevis politiskā opozīcija, kuru viegli varētu neņemt vērā, bet ārstu biedrība. Šobrīd tieši ārsti ir cīņas pret kovidu pirmajās frontes līnijās, un ignorēt viņu prasības ir politiski bīstami. Protams, vienmēr var teikt, ka tie, kas pieprasa ministra demisiju, nav īstie (pareizie), un šī taktika ne reizi vien ir nesusi augļus, bet vai tā darbosies šajā gadījumā?
Otrkārt, Pavļuts patiešām ir pieļāvis diezgan daudz kļūdu, bet pat tas nav svarīgākais, jo sarežģītās situācijās kļūdas var pieļaut katrs. Cita lieta, ka Pavļutam tā arī nav izdevies iegūt cieņu mediķu aprindās. Varbūt viņš arī netiek uztverts kā nozares katastrofa, bet maz būtu dakteru, kuri skumtu, ja Pavļuta demisijas pieprasījums sasniegtu mērķus. Nākamā gada budžetā finansējuma pieaugums medicīnai ir vairāk nekā pieticīgs, bet tieši nozares ministram Latvijas politiskajā sistēmā ir pienākums “izsist” naudu budžetā. Kaut vai, kā mēdz teikt sportisti, “ar gaļu”. Latvijas Slimnīcu biedrības vadītājs Jevgēņijs Kalējs intervijā laikrakstam “Diena” par šo pieaugumu izsakās tieši: “Valdības nākamā gada budžeta projekts neparedz nekādu būtisku uzlabojumu.”
Tāpat jāpiemin internetā nopludinātā Pavļuta saruna ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāju Lieni Cipuli, kurā viņš familiārā uzrunas formā uzbrūk padotajai: “Liene, jūs varētu savam partijas biedram Kariņam pajautāt... kāpēc jūsu “Vienotības” frakcija Saeimā nejūt lielu vajadzību rīkoties izlēmīgāk... Jūs eskalējat šīs sarunas toni līdz absolūti nekonstruktīvam līmenim, bet jums jāsaprot...” un tādā garā, tā tālāk. Pēc tam, kad Cipule konkrēti norādīja (cieņpilni uzrunājot ministru - Pavļuta kungs, nevis Daniel, kā viņš - Liene), ka viņš pats neko nav darījis, lai iedarbinātu papildu mobilizācijas mehānismus, tad uz desmit sekundēm Pavļutam nebija ko teikt, bet atvainoties viņš tā arī nepratās.
Šī Pavļuta autoritātes problēma nav noslēpums arī viņa paša partijā. Ar to domājot partiju apvienību “Attīstībai/Par!” (ATPAR). Par katru cenu uzstājot uz to, ka ministra amatā jāpaliek ne pārāk populāram ministram, ATPAR riskē zaudēt vēlētāju uzticību. No otras puses, viegli atsakoties no savu cilvēku aizstāvības, faktiski upurējot Pavļutu, šis spēks arī riskē. Šajā gadījumā no otras puses vārda burtiskajā nozīmē. Proti, no iekšējas nestabilitātes. Ja bandā nepastāv strikts princips - viens par visiem, visi par vienu -, tad tai ir grūti noturēt iekaroto teritoriju pret citu, saliedētāku bandu tīkojumiem.
Tiek jau nosaukts konkrēts Pavļuta aizvietotājs - ārsts Andris Skride, kurš ATPAR pārstāv trešo, vismazāko partiju - “Izaugsme”. Visā šajā kombinācijā iespējami arī daudzi citi, sīki iekšēju intrigu zemteksti, gan pašā partijā, gan medicīnas darbinieku vidū, bet nav jēgas tiem pat pievērst uzmanību, jo Pavļuta palikšana vai nepalikšana amatā jāvērtē tikai kopējā politiskā procesa kontekstā ar visai tālejošām un grūti prognozējamām sekām. Tas būs nopietns Latvijas politiskās vides indikators.
Par to, cik lielā mērā ir noslēdzies Latvijas politiskās šķiras konsolidācijas (sacietēšanas) process, kurš aizsākās pirms desmit gadiem ar Zatlera rīkojumu Nr.2 un kura gala aprises būs līdzīgas situācijai Krievijā - četras sistēmiskas partijas, kuras viena no otras atšķiras ar dekoratīvām niansēm, bet kuru galvenais uzdevums ir “turēt” valsti. Protams, tajā nozīmē, kā to saprot kriminālās aprindas.
