Attiecību saasināšanās starp ES un Poliju draud ar ļoti nopietnām sekām. Lietuvas prezidents Gintauts Nauseda pat brīdinājis, ka šīs sekas var būt traģiskas. Viņa vārdos būtu īpaši jāieklausās, jo šajā jautājumā ļoti lielu lomu spēlē tieši mentalitātes aspekts un nav Eiropā tautas, kura poļus zinātu labāk nekā lietuvieši. Abas kopā kādreiz veidoja Eiropas varenāko valsti – Polijas-Lietuvas ūniju.
Brisele jau agrāk pārmeta Polijai, ka tās 2018. gadā veiktā tiesu reforma neatbilst ES standartiem par tiesu varas neatkarību, un pieprasīja tās likumdošanu pieskaņot ES prasībām. Polija šo jautājumu nodeva izskatīšanai konstitucionālajā tiesā, kas šā gada 7. oktobrī paziņoja, ka atsevišķi ES noteikumi esot pretrunā ar Polijas konstitūciju. Faktiski tika pateikts, ka Polijas likumi stāv virs ES likumiem.
Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena savukārt paziņoja, ka šāds Polijas konstitucionālās tiesas lēmums esot pretrunā ar ES pamatprincipiem. Viņa norādīja, ka tas esot pirmais gadījums ES vēsturē, kad kādas dalībvalsts tiesa atzinusi ES līgumu neatbilstošu tās konstitūcijai. Tā to nevarot atstāt, brīdināja fon der Leiena, dodot skaidru mājienu, ka Polijai būs jāpiekāpjas. Pretējā gadījumā pret Poliju varētu tikt vērstas dažādas sankcija, starp kurām svarīgākā - Atveseļošanas fonda programmas neapstiprināšana (naudas nepiešķiršana).
Situācija ir sarežģīta, un to īpaši sarežģītu dara jau pieminētā mentalitāte. Ar to domāju poļu īpašo raksturu. Polija sevi uzskata par vienu no Eiropas vecākajām un [kādreiz] varenākajām valstīm no Baltijas jūras līdz Melnajai, ar senāko demokrātisko konstitūciju un demokrātisko pārvaldi. Tiesa, balsstiesības bija tikai šļahtai (muižniecībai), bet pat karalis bija vēlēts amats. Šī iespaidīgā vēsture ir atstājusi dziļas pēdas uz poļu nācijas raksturu, un to divos vārdos var raksturot kā lepnu, nepiekāpīgu, uzstājīgu un savā ziņā nekaunīgu (gan labā, gan sliktā nozīmē). Citiem vārdiem, poļi par sevi pratīs pastāvēt un neļaus darīt sev pāri.
Klausoties atsevišķu ES amatpersonu, piemēram, Nīderlandes premjerministra Marka Rites, izteikumus, rodas iespaids, ka šī poļu mentalitātes iezīme netiek ņemta vērā un tiek domāts vienīgi tīri racionālās kategorijās, kur loģika ir aptuveni šāda: 1) Polija no ES saņem vairāk nekā dod; 2) kā liecina aptaujas, absolūtais Polijas iedzīvotāju vairākums nevēlas no ES izstāties; 3) balstoties uz diviem iepriekšējiem punktiem, Poliju var viegli piespiest rīkoties saskaņā ar ES noteikumiem, jo kur gan tā liksies?
Tāds šīs situācijas risinājums varētu būt, ja pret ES diktātu būtu sadumpojusies, teiksim, Latvija. Tiesa, šādu “dumpi” būtu ļoti grūti iedomāties, jo latviešu mentalitāte fundamentāli atšķiras no poļu mentalitātes. Nav šaubu, ka Polija iespītēsies un, jo stiprāk uz to spiedīs, jo spēcīgāk tā turēsies pretī. Eiroparlaments, kurā pārliecinošā vairākumā ir kreisi noskaņoti deputāti (kuri gan gļēvulīgi piesedzas ar centristu spalvām), jau pieņēmis Poliju nosodošu rezolūciju.
Tai pievienotajā paskaidrojumā teikts, ka “saskaņā ar vairākām aptaujām, kas veiktas Polijā 2021. gada septembrī un oktobrī, iedzīvotāju atbalsts Eiropas Savienībai ir augstāks nekā vidēji citās dalībvalstīs. Tikai 5% respondentu teica, ka vēlētos, lai Polija izstājas no ES. 90% aptaujāto pozitīvi novērtēja Polijas dalību ES, un 95% uzskatīja, ka ES atbalstam ir pozitīva ietekme uz viņu pilsētas vai reģiona attīstību.” Šim paskaidrojumam acīmredzot būtu jāiedrošina Eiropas Padome un Eiropas Komisija būt izlēmīgākiem, nosakot Polijai smagus finanšu sodus par nepaklausību.
Ideja ir vienkārša: Polija nav Anglija. Tur nav tik izteikta pret ES vērsta noskaņojuma. Līdz ar to izstāšanās no ES jeb tā sauktais “Poleksits” šajā gadījumā nedraud. Taču šī pragmatiskā loģika, kurā visu var nopirkt un pirms katra soļa trīs reizes jāapdomā, ko tas dos un cik tas maksās, labi darbojas eirokrātu galvās, bet pasaulē daudzas lietas notiek it kā pretēji racionālai loģikai. Poļi ir lepna nācija, un, ja to patiesi aizkaitinās, tad sekas, kā jau norādīja labs poļu pazinējs - Lietuvas prezidents, var būt pavisam neprognozējamas un pat traģiskas.
Kāds varbūt domā, ka situācija ir samērā vienkārša: Ja Polija ietiepjas, tad lūdzu, bet tādā gadījumā tā nesaņem pilnu atbalsta paketi. Ja gribat ES naudu, tad pūtiet ES stabulē. Ja negribat pūst, tad arī naudu nedabūsiet. Es apzināti vienkāršoju situāciju, bet tāda ir pamata nostādne. Taču šāds modelis varbūt arī varētu darboties, ja ES būtu kā PSRS - ar vienu centru Maskavā (Briselē), kas visu lemj, bet Polija ir tikai viena no republikām, kurai nekādas teikšanas nav. Taču tā nav.
Lai arī lēmumus pieņem Briselē, tos apstiprina Eiropas Padome, kas sastāv no atsevišķu valstu vadītājiem. Līdz ar to vienmēr, kad EP kaut ko pieņem, nepieciešama arī Polijas piekrišana. Protams, Polija nesāks kā kaprīzs bērns niķoties un torpedēt kaut kādus lēmumus tikai tāpēc, lai atriebtos ES par neiedoto naudu, taču ir pietiekami daudz lēmumu, kuri Polijai, tāpat kā jebkurai citai valstij, var nebūt īpaši izdevīgi, bet kopējo interešu vārdā tā ir gatava piekāpties. Ja kāda valsts, konkrētā gadījumā Polija, jutīsies pazemota, tad tai būs daudzas iespējas stipri apgrūtināt normālu ES darbu. Tas savukārt var radīt neveselīgu gaisotni pašā ES.
To apzinās tāda pieredzējusi politiķe kā Vācijas kanclere Angela Merkele, tāpēc viņa aicina nestrēbt karstu un meklēt kompromisus. Līdzīgu pozīciju ieņem arī mūsu premjers Krišjānis Kariņš. Vai uzvarēs veselais saprāts, vai tomēr pārsvaru ņems revolucionārā vēlme piespiest citus darīt pēc sava prāta, laužot pār celi, redzēsim drīzā nākotnē. Līdz šim kompromiss vienmēr ir ticis atrasts, un cerēsim, ka arī šoreiz būs tāpat. Bez kādas valsts nospiešanas uz ceļiem, jo šāda laušana pār celi vienmēr vēlāk atspēlējas. Dažkārt gluži negaidītā veidā.
