“Smagais” lokdauns beidzot ir ieviests. Tagad mājsēdē var nedaudz atvilkt elpu un izvērtēt šī pasākuma politisko kontekstu.
Vispirms jāpaskaidro, kāpēc vārdu “smagais” lieku pēdiņās. Tāpēc, ka nosaukt valsts kancelejas direktora Jāņa Citskovska ierosināto lokdaunu (šis anglicisms tomēr jēdzieniski nav tas pats kas mājsēde) par smago var tikai ar zināmām atrunām, jo faktiski tas skar vienīgi tās nozares, kuras visvieglāk “aizklapēt”. Rūpniecības uzņēmumi, celtniecība, transports, loģistika, komunālā saimniecība, finanšu sektors un pat daļa sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu turpina strādāt gandrīz kā līdz šim. Toties ir slēgtas skolas, kuras solīja “aizvērt tikai pašas pēdējās”, teātri, SPA centri un ieviesta komandanta stunda. Taču šoreiz neķidāsim, kas aizklapēts pareizi, kas nepareizi. Ne tas ir šī raksta uzdevums.
Atbilstoši pazīstamā vācu psihiatra Karla Junga arhetipu teorijai, jau kopš cilvēces pirmsākumiem ir divi arhetipiski līdera paveidi - nosacītie “karavadonis” un “burvis”. Atbilstoši šiem senajiem, bet noturīgajiem priekšstatiem par līderi/karavadoni no cilts vidus tiek izvirzīts spēcīgākais un viltīgākais kaujinieks. Viņš ir atbildīgs par cīņu ar ienaidniekiem. Savukārt burvja atbildības lokā ietilpst komunikācija ar dieviem un ikdienas dzīves organizācija. Proti, pārtikas sagāde. Primitīvām tautām tā lielā mērā bija atkarīga no laika apstākļiem - laikus nolijuša lietus. Tad nu maga galvenais uzdevums bija sadarbībā ar dieviem šo lietu noorganizēt.
Ko šī arhetipu teorija saka par pašreizējo politisko situāciju? Var jau uzskatīt, ka cilvēce gadu tūkstošos ir būtiski mainījusies, taču nopietni cilvēka apziņas dzīļu pētnieki atzīst, ka cilvēku uztveres un sekojošās rīcības pamatprincipi savā dziļākajā būtībā palikuši agrākie. Šie senie arhetipi ir noturīgāki par visiem modernajiem uzslāņojumiem, kuri plānā kārtiņā sedz fundamentālās cilvēku pamatdziņas.
Politiķa - karavadoņa sekmīgas karjeras nosacījums ir konkrēta ienaidnieka esamība un uzvara pār to. Bez ienaidnieka tēla šāda tipa politiķi ir kā Lāčplēsis bez ausīm. Tāpēc Hitleram bija “vajadzīgi” ebreji, Staļinam tautas ienaidnieki, trockisti un imperiālisti. Pašreizēja koalīcijā šo arhetipisko nišu aizņem Nacionālā apvienība un Jaunā konservatīvā partija, kuru politiskā degviela - vieniem krievi, migranti un citi sabiedrības pamatus apdraudoši svešinieki, otriem ZZS un Aivars Lembergs. Tiklīdz šie “ienaidnieki” zaudē aktualitāti, tā šo politisko spēku reitingi krīt. Valsts ekonomiskais stāvoklis šī tipa politiķu reitingus tikpat kā neietekmē.
“Vienotība” un tās atvasinājumi pārstāv otru arhetipu. Viņi iemieso burvjus un labprāt manipulē ar vārdiem - gudrs, vieds (gudrā attīstība, viedā ekonomika utt.). Viņi prot komunicēt ar dieviem (ES, NATO, Davosas forumu un citiem magu Olimpiem). Viņi zina, kā pielabināties šiem dieviem (40 miljoni ebreju organizācijām), lai tie atsūtītu [zelta] lietu. Viņu reitings lielā mērā ir atkarīgs no tā, cik pārliecinoši viņiem izdosies sasaistīt savu maģisko rituālu darbības ar pēkšņi nolijušo lietu vai otrādi - izdosies atrast pārliecinošus, no sevis neatkarīgus iemeslus, kāpēc tas nav noticis. Tāpēc tik nozīmīgi ir šo rituālo sakarību interpretētāji - mediji. Tas ir, starpnieki starp “burvjiem” un parasto tautu.
Pēc šī īsā teorētiskā ievada varam pāriet pie šodienas konkrētās situācijas. Pirmajā brīdī var likties, ka uzvarai pār kovidu nepieciešamas izteiktas karavadoņa īpašības, bet tā nav, jo ienaidnieks ir neredzams, viltīgs un nav pat saprotams, cik īsti reāls. Lūk, ieraksts tviterī: “Draugs izmisis. Dzerot šņabi, bet nejūtot ne smaržu, ne garšu. Domājis, ka iesmērēts ūdens, bet reibstot. Laikam jau Covid. Braukšot nodot testu.” Diez vai cilvēki atļautos līdzīgi jokot par slimībām, kuras uzskatītu par patiesi draudīgām. Šeit jāprecizē, ka ne mirkli neapšaubu kovida bīstamību, bet runāju tikai par tā uztveri sabiedrībā. Tieši tāpēc, ka kovids tiek uztverts kā kaut kas nezināms, mistisks un noslēpumains, tā apkarošanai mobilizējušies nevis kareivīgie politiskie spēki, bet tieši maģiskie. Tie, kuri pozicionējas kā eksperti komunikācijā ar dieviem.
To var vērot ne tikai Latvijā. Tāpēc “Vienotība” un tās derivatīvs ATPAR (nav nepieciešamības šo abreviatūru atšifrēt) visu uzsvaru uzlikuši uz kovidu un par to vien tik runā. Protams, šī runa skanētu pavisam citādi, ja nebūtu neierobežoti finanšu resursi un valdītu agrākā paradigma - naudas ir tik, cik ir, un kokos tā neaug. Tagad viss ir citādi. Nauda kokos aug griezdamās. Spēj tik ievākt ražu.
Tātad naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk, un darba kārtībā nav cita jautājuma kā tikai kovids. Jau šobrīd viens otrs uzdod jautājumus - kas notiks, ja 15. novembrī, kad premjers Kariņš solīja, ka dzīve vakcinētajiem atgriezīsies agrākajā ritmā, bet nevakcinētos gaida tālāki ierobežojumi, lielu izmaiņu inficēto rādītājos nebūs? Atbilde ir pavisam vienkārša - nenotiks absolūti nekas.
Tāpēc jau burvji ir burvji, ka neatkarīgi no realitātes viņi vienmēr atrod iespēju to interpretēt sev labvēlīgā gaismā. Pat smagāko ekonomiskās krīzes pārvarēšanas metodi, kādu kopš pagājušā gadsimta Lielās depresijas laikiem neviens nekur vairs neizmantoja (sadzīviski to var salīdzināt ar zoba izraušanu bez anestēzijas), mūsu “magiem” izdevās uzdot par “veiksmes stāstu”, un liela daļa iedzīvotāju tam joprojām tic. Tā būs arī šoreiz.
Ja kovida rādītāji kritīsies, bet varbūtība, ka tā notiks, ir augsta, tad Kariņš un Pavļuts visus laurus, ka lietus beidzot ir uzlijis, pierakstīs sev. Kāpēc varbūtība ir augsta? Tāpēc, ka līdzšinējie novērojumi citās valstīs liecina, ka kovida infekcija izplatās viļņveidīgi, kulmināciju sasniedzot 2-3 mēnešu laikā pēc tam, kad kumulatīvā rādītāja līmenis pārsniedzis atzīmi 100. Pēc “pīķa” sasniegšanas tā sāk kristies neatkarīgi no veiktajām [rituālajām] darbībām. Latvijā šis rādītājs tika pārsniegts augusta vidū. Tātad novembrī gaidāma augstākā saslimstība, bet pēc tam tai būtu jāsāk mazināties, pat ja “smagais” lokdauns nebūtu ieviests. Savukārt ja tomēr kaut kādu iemeslu dēļ nekas būtiski nemainīsies, tad arī šajā gadījumā ir skaidras instrukcijas, kā rīkoties. Tiesa, tās atrodamas islāma gudrībās, bet tāpēc tās nekļūst mazāk vērtīgas un izmantojamas.
Korānā, atšķirībā no kristiešu Bībeles, ir nepārprotama sasaiste starp dažādu Allāham tīkamu darbību izpildi un taustāmiem augļiem jau šajā virszemes dzīvē. Daudzās nabadzīgās islāma valstīs šī sasaiste dzen izmisumā mullas, kuriem ir grūtības atbildēt uz vienkāršu jautājumu - es izpildu visu vārds vārdā, kā rakstīts Korānā, bet nevaru savilkt galus kopā, bet tas tur kaimiņš pret visiem priekšrakstiem izturas pa roku galam, bet dzīvo cepuri kuldams. Kā tā?
Atbilde ir pagalam vienkārša. Paskaties uzmanīgāk. Droši vien tomēr kaut ko, kaut kādu sīkumu nedari tā, kā vajag. Varbūt domās par daudz grēko. Mūsu gadījumā tas skanēs: nesasniedzām gaidītos rezultātus, jo ne visi bija pietiekami atbildīgi un nepietiekami stingri ievēroja noteiktos ierobežojumus. Daudzi nēsāja maskas ar ārā izbāztiem deguniem. Ja jau ir tik bezatbildīga attieksme, tad kādu citu rezultātu jūs gaidījāt? Skaidrs arī, kuri pie visa vainīgi - tie ar nodevīgajiem deguniem. Labi vēl, ka ne ar līkajiem, kā vienam citam maģijas cienītājam.
