Ar šodienu Latvijā sākusies “stingrā mājsēde”. Tas tāds salīdzinoši maigs eifēmisms apzīmējumam – ārkārtas vai pat kara stāvoklis. Tikai šīs “mājsēdes” noteikumu daļā iemaldījies termins “komandanta stunda” skaidri liecina, kāda ir šī eifēmisma patiesā jēdzieniskā slodze.
Tas nozīmē, ka Latvijas valsts ir nopietnu pārbaudījumu jeb, kā mūsdienās mēdz teikt, izaicinājumu priekšā. Šajā situācijā ārkārtīgi svarīgs ir komandas gars, biedru plecs, lai visi kopā šo grūto pārbaudījumu pārvarētu. Diemžēl ar šo biedru plecu ir kā ir. Jau iepriekšējos rakstos situācijas aprakstīšanai izmantoju sporta komandas analoģiju. Katrs, kurš pats nodarbojies ar sportu vai kaut interesējies par to, zina, cik svarīgs komandā ir mikroklimats. Var būt zvaigžņu sastāvs kā šobrīd “Paris Saint Germain”, bet neko dižu neparādīt, un var kā “Leicester City”, kura ar viduvēju sastāvu ieguva zeltu Premjerlīgā.
Ar nožēlu jāatzīst, ka Latvijas sabiedrībā (komandā) izveidojusies pat ļoti nomācoša gaisotne. Visi savstarpēji lamājas, cits citu apsaukājot par idiotiem, treneris un komandas kapteinis sliktajā spēlē vaino citus, objektīvi vājākus spēlētājus, bet savas kļūdas un nesekmīgās darbības neredz. Tribīnēs jau tiek gatavoti spēlētāju saraksti, kuri it kā esot vainīgi pie sliktās vietas turnīra tabulā. Šie saraksti tiek izplatīti sociālajos tīklos, lai katrs zina, kuru sist, ja ieraudzīs krodziņā pie blakus galda. Ko šādā situācijā darīt?
Variants parasti ir viens - ir jānomaina treneris, pat neskatoties uz viņa agrākajiem nopelniem, prestižu un vispāratzīto profesionālismu. Uzreiz jāatzīmē, ka mūsu gadījumā nekā tāda nav. Mūsu komandas treneriem ar Kariņu un Levitu priekšgalā nav nekādu īpašu agrāko nopelnu. Abi bijuši politbirokrāti bez vadības pieredzes. Kariņš savulaik (2004.-2006.) bija ekonomikas ministrs un no tiem laikiem šaurākās aprindās palicis atmiņā kā cilvēks, kurš lietām pieiet virspusīgi, īpaši neiedziļinoties detaļās, sarežģītas lietas cenšoties risināt, vienkārši parunājoties. Citiem vārdiem, sistēmiskas pieejas vietā priekšroku deva sadzīviskām metodēm.
Plašākai sabiedrībai viņš palika atmiņā ar “Grinberga lietu”, kad stūrgalvīgi atteicās identificēt ekonomikas ministrijas deleģēto Ventspils brīvostas valdes pārstāvi Ojāru Grinbergu. Neparko negribēja papildināt savu rīkojumu ar Grinberga personas kodu. Toreizējais Ventspils brīvostas valdes priekšsēdētājs Aivars Lembergs tikpat stūrgalvīgi atteicās bez personas koda apstiprināt Grinbergu amatā, sakot, ka nevarot zināt, kuru tieši no vairākiem Latvijā dzīvojošiem Ojāriem Grinbergiem Kariņš vēloties virzīt. Lieta beidzās tiesā, kurā visās trijās instancēs Lembergs uzvarēja, bet Kariņš zaudēja. Taču tā šodien ir tāla vēsture.
Patiesību sakot, nav nozīmes, cik labs vai slikts administrators Kariņš ir bijis kādreiz. Vēl vairāk. Nav nozīmes, kāds viņš ir kā valdības vadītājs šodien. Tāpat kā viņa valdības klusais piebalsotājs, no koalīcijas partijām pilnībā atkarīgais prezidents Levits. Tam nav īpašas nozīmes, jo pasaules prakse nezina citas efektīvākas komandas mikroklimata uzlabošanas metodes kā vien trenera nomaiņu.
Uz šo ieteikumu jau ir zināma iebilde - pašreizējā Saeimas salikumā nav iespējama cita koalīcija. Koalīcija varbūt arī nav iespējama, bet valdība gan. Kāds tieši ir Kariņa valdības ieguldījums valstī esošā mikroklimata radīšanā? Tur ir vairāki momenti. Vienu trāpīgi LTV1 raidījumā “1:1” formulēja bijušais premjers Valdis Birkavs: “Valdība līdz šim ar cilvēkiem par Covid-19 runājusi ķīniešu valodā.” Varbūt precīzāk būtu teikt - soldafonu un ģeržimordu valodā. Proti - tev, niecība, nekas nav jāsaprot. Tev ir nekurnot jāpakļaujas un jādara viss, ko mēs teiksim. Bez jebkādas vēl papildu skaidrošanas, kaut tēlotā laipnībā. Taču tā ir tikai viena, varbūt ne tā nozīmīgākā Kariņa kļūda. Daudz būtiskāka ir cita.
Jebkurā sabiedrībā ar laiku izveidojas noteikts uzvedības standarts, kuru publiskas personas, ja vien vēlas saglabāt cienījamu statusu, ievēro. Piemēram, Holivudā nav pieņemts publiski kritizēt savus kolēģus, pat ja realitātē tos nevari ciest ne acu galā. Sliktais tonis skaitās sūdzēties, ka režisors pats nav zinājis, ko grib; vai scenārijs bijis galīgi stulbs; vai partneris tēlojis tā, ka gribējies galvu saķert. Vēl trakāk būtu, ja režisors par savas filmas vājajiem panākumiem vainotu skatītājus, kuri ir dumji un neko nejēdz no “īstas mākslas”.
Arī sportā neviens, izņemot cīņas sporta veidos, savus pretiniekus ne pirms spēles, ne pēc tās nenoniecina, tāpat kā savas komandas biedrus vai līdzjutējus. Ja kāds patiešām ir pieļāvis rupjas kļūdas un nospēlējis vāji, tad treneris un komandas kapteinis ģērbtuvēs vai vēl labāk divatā, aci pret aci, var pateikt visu, ko domā, bet publiski viņam šis zaudējuma vaininieks ir jāaizstāv pret pārmetumiem no malas.
Mūsu gadījumā Kariņš jau no sākta gala nodarbojās ar tieši pretējo. Viņš ne tikai neatturēja citus, bet pats piedalījās kūdīšanā. Viņš ne reizi publiski nenostājās pret citādi domājošo apņirdzējiem un sociālās autarķijas sludinātājiem. Ne mirkli viņš nosacītajiem antivakceriem nelika sajusties kā vienas komandas locekļiem. Grūti kaut ko pārmest sabiedrībai, kura jau pēc savas dziļākās būtības ir nežēlīga. Tajā vienmēr atradīsies personāži, kuri stādīs vainīgo sarakstus, apņirgs citādi domājošos un sitīs vājākos. Tādi ir jebkurā komandā. Taču, lai šo nežēlību amortizētu, ir domāts treneris un komandas kapteinis. Valsts mērogā premjers un prezidents.
Ja šajos amatos ir lupatas, kuras baidās citus aizstāvēt un faktiski piebalso viņu vajāšanai, tad nav ne mazāko cerību uzlabot komandā (valstī) valdošo mikroklimatu. Šādā situācijā trenera nomaiņa ir obligāta. To lieliski apzinās sporta klubu menedžeri un īpašnieki, tāpēc izdara nepieciešamās nomaiņas, neatkarīgi no savstarpējām attiecībām vai pat iespējamās draudzības. Nekā personīga, tikai bizness.
Tāpēc neatkarīgi no Saeimas strupceļa, opozīcijas destrukcijas vai šķietamas Kariņa neaizvietojamības Latvijas valsts un latviešu tautas vārdā Kariņa valdībai būtu jāprotas un jādemisionē. Pēc šāda soļa mikroklimats valstī uzlabotos un no pandēmijas krīzes mēs izietu tikai stiprāki.
