Gļēvuļu valdība glābj savas pakaļas, vainu veļot uz citiem

© F64

Koalīcija pirmdien vienojās no ceturtdienas izsludināt “cieto mājsēdi”.

Trīs dienas tika dotas, lai valdības ierēdņi varētu sagatavot kaut minimālu šī lēmuma juridisko un ekonomisko bāzi. Ja kāds naivi iedomājas, ka no ministriju seifa tika izņemta slepenā mapīte “X stunda”, kurā detalizēti aprakstīts, kā rīkoties līdzīgā situācijā, tad šāds cilvēks ir jāsarūgtina. Nekāda plāna valdībai nav, jo tā jau no sākta gala darbojas viendienīšu režīmā, kurā, pārfrāzējot kādas oskarotas brāļu Koenu filmas nosaukumu - stratēģiskiem lēmumiem nav vietas.

Taču ne jau Kariņa valdība tāda pirmā vai pēdējā. Ko no tās prasīt? Cilvēku daba, lai kādas pasakas stāstītu mūsdienu “progresisti”, pamatvilcienos nemainās. Ja kaut kas ir nogājis galīgi šķērsām, tad noteikti tiks meklēti vainīgie, uz kuriem uzvelt vainu par pašu sastrādāto. Tā tas bijis 16. gadsimtā, 20. gadsimtā, un tā tas turpinās 21. gadsimtā. Kā Vācijā, tā Krievijā, tā Zimbabvē un abās Korejās. Latvija nav izņēmums, un arī šis nav kāds īpašs gadījums.

Valdība nav bijusi uzdevumu augstumos, nav spējusi nodrošināt to, lai vismaz netiktu atkal ieviesta stingrā mājsēde, kas citur Eiropā jau sen kā skaitās noiets etaps. Gada laikā nav izdarīts nekas, lai krīzes situācijā (kura nebija negaidīta) mūsu veselības sistēma būtu tai kaut cik pieklājīgi sagatavojusies.

Normālā politiskā sistēmā par neizpildītu, pilnībā izgāztu uzdevumu atbildību uzņemtos valdība vai vismaz par attiecīgo nozari atbildīgais ministrs. Pat tad, ja tā nav tieša šo amatpersonu atbildība (kas gan nav gluži šajā konkrētajā gadījumā). Vienkārši tā rīkojas cilvēki ar kaut minimālām goda paliekām. Neviens jau neliek izdarīt sepuku kā seno japāņu karavadoņiem pēc zaudētas kaujas. Vienkārši pietiek uzņemties atbildību un pateikt tautai - piedodiet, ka nespēju attaisnot jūsu doto uzticību. Īpaši cēlsirdīgi tas skan tad, kad amatpersonas vaina nav tieša vai pat pakārtota, bet viņš ar augstu paceltu galvu to uzņemas kā galvenais atbildīgais. Taču kā sauc vadītāju, kurš visu salaidis grīstē un tad, kad par savu neizdarību jāatbild, vaino visus citus, tikai ne sevi? Latviešu valodā šādus cilvēkus sauc par gļēvuļiem.

Var diskutēt par Pavļuta, Kariņa un citu ministru un politiķu vainu, taču bez vainas ir arī atbildība. Vainot savās neizdarībās kaut kādus opozīcijas politiķus vai marginālus videoblogerus par to, ka viņi vainīgi pie tā, ka tagad visiem jāsēž mājsēdē, nozīmē fundamentāli pārbīdīt fokusu. Runāt par morālo klimatu sabiedrībā, kad jārunā par to, kurš konkrēti ir izsitis logu. Šie personāži nav amatpersonas un, ja vien nav izdarījuši kādas krimināli sodāmas darbības, ne par ko neatbild.

Taču tie, kas par situāciju valstī atbild, - Kariņš un viņa ministri - iet vēl tālāk - pie visa vainīgi, izrādās, nav pat tie gobzemi, šleseri un toči, bet gan dumjā, nesaprātīgā tauta. Nu, briesmīgi mūsu vadoņiem nepaveicies ar viņiem tikušo tautu. Tomēr no šīs “dumjās” tautas pārvaldīšanas viņi nekādi nevēlas atbrīvoties. Ar visām četrām iekrampējušies varas krēslos viņi tur sēž, spļaudoties par šo neizdevušos tautu.

Iekavās piebildīsim, ka tauta patiešām var būt ne pārāk saprātīga un tāda tā pat ir visai bieži. Ne tikai latviešu tauta, bet jebkura. Jebkurš vadītājs zina, ka viņam ir gan spējīgāki, gan mazāk spējīgi darbinieki, bet uzvelt uz viņiem vainu par neizpildīto kopīgo darba uzdevumu nozīmē skaidri apliecināt savas vadītprasmes nemākulību.

Patiesības labad jāatzīst, ka veselības ministrs Daniels Pavļuts šo vainas velšanu uz citiem pēdējās dienas ir mazinājis, un par galveno kliedzēju - lūk, tur ir vainīgie, ķeriet viņus ciet un velciet uz bluķi - ir kļuvis tieši Kariņš, kura izteikumos kā refrēns skan: “...pateicoties tam, ka ir tik daudz nevakcinēto... visa sabiedrība tagad cieš nevakcinēto cilvēku dēļ.”

Par to, ka viņam uzticēto valsti Kariņš novedis līdz mājsēdei gandrīz divus gadus pēc pandēmijas sākuma, kad bija pietiekami ilgs laiks daudz ko izdarīt, viņš atvainojās tikai vakcinētajiem un nelietīgāko viduslaiku manipulatoru stilā skaidri norādīja uz tiem, uz kuriem tautai izgāzt dusmas - tie neesam mēs, kuri vainīgi pie jūsu grūtībām. Tie ir viņi - neticīgie, ķeceri un zaimotāji!

Diemžēl šo Kariņa pasviesto bubuli ir uzķēruši daudzi nekritiskie lojālisti un šo arhaisko Salemas raganu naratīvu popularizē tālāk, novēršot uzmanību no galvenajiem (atbildīgajiem) vainīgajiem. Lai nerastos pārpratumi, kārtējo reizi atgādinu, ka pats esmu vakcinējies un arī aicinu visus, kuriem veselība atļauj, bet kas to vēl nav izdarījis, to darīt. Taču uzvelt vainu par pašu neizdarībām uz faktiski vājākajiem sabiedrības locekļiem (kariņisti/pavļutisti vienmēr paši uzsver, ka nevakcinētie pārsvarā esot veci, neizglītoti, neinformēti, apmuļķoti utt.) ir apmēram tas pats, kas futbola vai hokeja komandas trenerim vai kapteinim pēc zaudētas spēles teikt - nu es jau visu darīju labi, bet ziniet, mums komandā ir daži vājāki spēlētāji, kuru dēļ visiem nācās zaudēt. Nu, mēs tos vājiniekus ģērbtuvēs drusku pārmācīsim un uz nākamajām spēlēm piespiedīsim viņus spēlēt labāk. Tad arī būs rezultāts.

Ja kāds treneris vai komandas kapteinis pateiktu kaut ko līdzīgu, kā tika minēts, tad līdzjutēji viņu visdrīzāk nenosauktu pat par gļēvuli, bet gan vienkārši par kretīnu. Ir tāds sens sakāmvārds, ka karavānas ātrumu nosaka tās lēnākais kamielis. Cilvēka būtību vislabāk atklāj viņa attieksme pret vājākiem, pret statusā zemākiem. Kariņš diemžēl šo testu nav izturējis. Žēl, kādreiz tīri lādzīgs cilvēks bija, pirms augstais amats acīmredzami viņu sabojāja.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.