Pazīstamais sabiedrisko attiecību speciālists Jurģis Liepnieks tviterī publicēja savu pašreizējās politiskās situācijas redzējumu: “No tiem, kas prasa valdības demisiju, gribētos dzirdēt kaut aptuvenas idejas, kā šajā Saeimā varētu izveidot labāku valdību. Citādi tāda populistiska, tukša bļaustīšanās ar vienīgo mērķi pievērst uzmanību sev. Es, piemēram, neredzu pat ne vismazākās iespējas šajā Saeimā izveidot valdību, kas kaut vai par jotu varētu būt ar kaut ko labāka par šo. Ašeradens Kariņa vietā? KPLV vai JKP aizstāt ar ZZS vai Saskaņu? Kāds tieši ir plāns, vīzija tiem valdības mainītājiem?”
Uz kāda tviterlietotāja izteikti samierniecisko iebildi: “Tas, Jurģi, būtu signāls un piemērs tam, ka slikta valdība TIKS PATRIEKTA bez žēlastības. Un ka tā turpmāk būs vienmēr. Un, lai arī kāda būtu nākamā - tā zinās, ja slikti strādās, tad prom. Nu nav cita varianta. NEVAR demonstrēt un pieļaut, ka ņirgājas par mums un slikti strādā. Tādai jābūt normai,” Liepnieks savā “nevis kaut kādu mistisku Latvijas 100 gudrāko galvu, bet vienīgās Latvijas gudrās galvas” stilā atbildēja: “Jā, jā, tā bērnudārzā izprot politiku. Nepatīk mantiņa, met prom, sit kājas pret zemi, prasa nākošo :)”
Ņemot vērā, ka šī valdības nelūgtā advokāta (nedomāju, ka Kariņa valdība būtu nolīgusi Liepnieka pakalpojumus) ieraksts izpelnījās lojālistu masveidīgu atbalstu, tas ir pelnījis izvērstāku apskatu.
Vispirms jāatzīst, ka valdības demisija šobrīd tikpat kā netiek nopietni prasīta, jo Saeimas spēku salikums patiesi tikpat kā neļauj izveidot citu koalīciju. Savukārt saglabājot esošo koalīciju, valdības maiņa iespējama būtu tikai tādā gadījumā, ja pašā “Vienotībā” būtu nobriedusi vēlme “nomainīt zirgus” un kafejnīcās, pirtīs un partiju birojos izveidojies jaunās valdības kodols.
Šobrīd nav pazīmju, ka kaut kas tamlīdzīgs notiktu. Tiesa, nopludinātais videoieraksts ar dziedošo Kariņu un klavieres spēlējošo Pavļutu uzjundījis dažādas sazvērestību teorijas par kārtējām intrigām mūsu politiskā teātra trupā, bet, kā jau ikvienā histeroīdo psihopātu midzenī, intrigas tur nenorimst pat Ziemassvētku vakarā. Tā ka nav jēgas tās pārāk daudz ņemt vērā.
Maz kuram labāk nekā pašam Liepniekam zināms, ka valdības mūsu ārkārtīgi šaurajā politiskajā pīļu dīķī krīt tikai tad, kad nākamās valdības aprises jau ir galvenos vilcienos skaidras, taču jebkurā gadījumā tās plašākai publikai netiek priekšlaicīgi izpaustas. Tāpēc izteikums - nolasiet pilnu sarakstu - ir mazliet retorisks. Vienalga, vai ir tāds saraksts vai nav, tāpat to neviens nenosauks. Protams, var teikt, ka nav jau runa par reālu sarakstu - nosauc kaut teorētisku.
Problēma tikai tā, ka, prasot nosaukt kaut teorētisku citas valdības sastāvu, patiesi teorētisks variants netiek pieņemts. Piemēram, “teorētiska” varētu būt atbilde, ka jebkurš cits (varbūt ne gluži jebkurš, bet gan jau vismaz kādi 10-15 cilvēki Saeimā vai uz tuvāko politisko rezervistu vai aizkulišu darboņu soliņa atradīsies) varētu aizstāt Kariņu, jo, kā liecina pasaules vēsture, neaizstājamu cilvēku nav. Ar neaizstājamiem cilvēkiem ir pilni kapi, un pat tādi vēsturiski milzeņi kā Napoleons, Staļins, Čērčils vai de Golls arī izrādījās bez īpašām kataklizmām aizstājami.
Līdz ar to uz pilnīgi loģisko nepieciešamību virs jebkuras, bet vēl jo vairāk virs slikti strādājošas valdības turēt tās potenciālās nomaiņas Damokla zobenu vīzdegunīgā atruna “Jā, jā, tā bērnudārzā izprot politiku. Nepatīk mantiņa, met prom, sit kājas pret zemi, prasa nākošo” pati ir no bērnudārza repertuāra - ja audzinātāja aizies un mūs pametīs vienus, ak šausmas, kas tad notiks, gals klāt!
Šeit gan ļoti svarīgi nodalīt intereses, jo tās ne visiem ir vienādas. Koalīcijai savas, politiskai šķirai savas, bet tautai jeb sabiedrībai [Latvijas valstij] savas intereses. Īstermiņa un ilgtermiņa intereses. Skaidrs, ka koalīcija nav ieinteresēta kaut ko mainīt. Tā šobrīd, par spīti atsevišķām neērtībām, kopumā sēž pietiekami komfortabli. Arī politiskā šķira, kura gan nav tik viendabīga, ar atsevišķiem izņēmumiem arī nav ieinteresēta kaut kādās būtiskās, līdz galam neprognozējamās izmaiņās. Tā kā arī pats Liepnieks pieder šai politiskajai šķirai (kaut arī šobrīd neatrodas favorā), viņam kaut minimāla neprognozējamība šķiet plebejiska, un to viņš uztver kā kopējās bildes bojāšanu. Kariņš ne tuvu nav ideāls, bet kurš tad cits? Liepnieks savus virtuālos oponentus piebeidz ar verbālu kontrolšāvienu galvā: “Traģiski ir nedomājoši idioti politikā, kas kaut ko runā un dara, bet paši nesaprot ko. Paskaidrojiet, kādu citu valdību jūs iedomājaties, kas varētu būt labāka?”
Šis arguments ir necaursitams kā betona bunkurs, kurš pasargā pat gadījumā, ja tieši virs tā sprāgst ūdeņraža bumba. Lieta tikai tā, ka Liepnieks nav diez cik oriģināls. Kaut ko līdzīgu jau esam dzirdējuši. Turklāt ne reizi vien. Svaigākais piemērs ir no mūsu austrumu kaimiņa, kur jau otro vai pat trešo gadu desmitu skan šī nebeidzamā dziesma: “Ja ne Putins, tad kurš cits? Ak, galvenais ir varas nomaiņas iespējamība. Labi, bet nosauciet, kurš būs viņa vietā? Konkrētu uzvārdu. Ak, nosaukt nevarat! Nu tad ko jūs mutes pa tukšo vārstāt? Bērnudārzs kaut kāds.”
Ir vēl senāka Džordža Orvela kompozīcija no viņa nemirstīgā opusa “Dzīvnieku ferma”: “Ko? Vai jūs gribat, lai atgriežas Džonss?” Visu šo dziesmu zemteksts ir viens. Tas, kuru savulaik ģeniāli un vienlaikus traģiski definēja Kārlis Ulmanis: “Jūs paliekat savās vietās, es (mēs - politiskā šķira) savā.” Proti, tā pati vecā vācu mācītāju formula, kura savulaik caurvija katru Jelgavā iznākošās “Latviešu Avīzes” numuru - pacietīgi nes savu krustu un nekurni - ja tagad grūti, tad vēlāk, tur debesīs - labāk būs.
Tā ka nekurni, tautiet, un samierinies. Gan jau kādreiz nākotnē labāk būs. Par tevi mēs visi ik mīļu brīdi domājam, frakās dziedot pie baltā flīģeļa.
