Tikai ar atpakaļejošu datumu cilvēki pārliecinoši stāsta, ka to vai citu notikumu varēja viegli paredzēt, jo viss uz to gājis tik acīmredzami, ka to neredzēt varējis tikai aklais. Realitātē līdz pat pēdējam cilvēki nevēlas noticēt, ka var notikt kaut kas patiešām slikts. Piemēram, sākties nopietns, liels karš.
Par plaša kara iespējamību, kuru varētu iniciēt Krievija, ar mainīgu intensitāti runā jau kopš 2014. gada. Īpaši šīs runas aktivizējās šā gada pavasarī, kad pie Ukrainas robežām tika koncentrēti milzu spēki un visos Krievijas kara apgabalos karaspēka daļās tika izsludināta paaugstināta kaujas gatavība. Lai arī daudzi novērotāji norāda, ka Putins Ukrainu un pārējo pasauli tikai provocējis, tai draudējis, bet karot nemaz nav gribējis, atklāts paliek jautājums, ko gan viņš būtu darījis, ja “glābjošo” telefona zvanu no Baidena nebūtu sagaidījis. Ja blefs nebūtu nostrādājis?
Pazīstamais Krievijas polittehnologs Gļebs Pavlovskis, kurš Vitālija Manska dokumentālajā filmā par prezidenta vēlēšanām 2000. gadā “Putina liecinieki” sēž nākamajam prezidentam blakus, atzīst, ka tādā gadījumā Krievija būtu spiesta uzsākt pilnīgi nevajadzīgu, bezmērķa karu. Atkāpšanās ceļš bija nogriezts, jo tad būtu jāatzīst sava “gribas” sakāve. Bezmērķa, jo - pat ja krievu armija ieņemtu Kijevu - ko tālāk? Es pats nupat biju Kijevā, un ar mani pat vietējais krievs (kā pie mums mēdz teikt - krievvalodīgais) negribēja runāt krieviski, lai gan, tiklīdz viņam pa mobilo piezvanīja kāds vietējais paziņa, bez aiztures ar viņu sarunājās krieviski.
Jau pavasarī nopietni (nopietnāku Krievijā nav) pieredzējuši militārie apskatnieki Aleksandrs Golcs un Pāvels Fenhelgauers brīdināja par ļoti augstu plašas militāras konfrontācijas varbūtību. Tagad šim uzskatam pievienojušies ne mazāk nopietni, pieredzējuši politiķi un politiskie apskatnieki. Var dažādi vērtēt politiskās partijas “Jabloko” “tēvu” Grigoriju Javlinski, taču grūti viņu dēvēt par bezatbildīgu mutes bajāru, kas populistiski muld par visu, kas ienāk prātā. Cilvēks nosvērts, līdzsvarots, lai neteiktu - piesardzīgi apdomīgs. Uz ecēšām nekad nav lēcis. Runājot par jūlijā publicēto Putina rakstu par Ukrainu un pirms pāris dienām laikrakstā “Komersant” publicēto Krievijas Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieka Dmitrija Medvedeva ar valstsvīra necienīgām rupjībām piebārstīto šī teksta papildinājumu, Javlinskis raksta: “Ja kāds līdz šim vēl šaubījās par [Kremļa] plāniem, tad tagad viss kļuvis acīmredzams: Krievija virzās uz karu.”
Jau pieminētais Pavlovskis, kurš lieliski pazīst Kremļa likumus un tikumus, jo pirmajos Putina valdīšanas gados bija viņa komandā, nupat publicējis plašu rakstu interneta izdevumā “Republic.ru”. Pavlovska domas izteikšanas stils ir visai izplūdis un miglains. Viņam nav raksturīgi skaidri un konkrēti izteikumi, tāpēc nedaudz garāks citāts no viņa raksta:
“Krievijas Federācija viegli uzsāk karu. Ar nolūku vai nejauši. Krievijas Sistēma pielaiko ārkārtas situācijas. Gan pašas radītās, gan piespēlētās. Tiklīdz neizdodas sekmīgi novadīt kaut ko svarīgu - gaidi kaut ko ārkārtēju, kad militāri stratēģiskais [vadības] formāts noņem jautājumu par vadības kvalitāti. Vara ir nekompetenta visvienkāršāko jautājumu vadīšanā, bet vai tā būs kompetenta karā?
Par spīti Klauzevicam, lēmums par karu [Kremlī] ir nodalījies no politiskajiem lēmumiem. Jauns karš iesākumā būs neatšķirams no parastas specoperācijas. Tas būs lēmums par kaut kā nevienam nevajadzīga - vai nu noniecinātu vērtību, vai nu Donbasa - aizstāvēšanu. Mūs gaida nevis “pasaules karš”, bet laikmets/karš, karš/pasaules kārtība - Krievijai nāvējošs slazds.”
Pavlovskis runā it kā nomierinoši, ka karš iesākumā būšot “maz pamanāms, kā specoperācija”, taču šāds hibrīdkarš jau notiek, un pie tā pasaulē ne tikai visi ir pieraduši, bet faktiski arī samierinājušies. Tāpēc runa ir par pāreju jaunā karadarbības līmenī. Tā karstajā fāzē.
Cits autoritatīvs Krievijas politikas eksperts, Londonas koledžas zinātniskais līdzstrādnieks Vladimirs Pastuhovs intervijā tam pašam izdevumam “Republic.ru” brīdina, ka šobrīd Krievijai svarīgākais - nenorauties uz kādu nesaprotamu karu. Runājot par nesenajām Krievijas domes vēlēšanām, Pastuhovs gan atzīme to dekoratīvo, formālo un no politiskā aspekta bezjēdzīgo raksturu, taču vienlaikus norāda, ka pat šādām formālām vēlēšanām ir liela nozīme, jo rada varai neierastu stresa situāciju, kas atkailina tās ikdienā mazāk redzamos defektus.
“Notikušo vēlēšanu politiskais rezultāts ir Krimas faktora elektorālais izsīkums. Tas nozīmē, ka Putina Krimas atguvēja faktors pārstāj spēlēt kaut cik aktuālu lomu. Tauta to ir apēdusi, pieradusi un vairs ekstāzē nekrīt. Līdz ar to Krima pensiju un citu nieku aizvietojošai terapijai vairs neder. Vai tas ir labi vai slikti? Tas liek uzmanīties. Lai pārvarētu nākamo barjeru 2024. gadā [kad paredzētas prezidenta vēlēšanas], viņiem ir liels kārdinājums izveidot kaut ko līdzīgu “otrai Krimai”. Tieši tāpēc militāru avantūru draudi tuvākajos divos gados strauji pieaugs. Viņiem nepieciešams jauns elektorālais dopings.”
Atgriežoties pie jau pieminētā Medvedeva raksta, tajā var atrast it kā nomierinošu noslēgumu. Medvedevs pats sev uzdod jautājumu: ko tagad [ar Ukrainu] darīt? Un pats arī atbild - neko. Jāgaida, līdz Ukrainā parādīsies adekvāta [Kremļa izpratnē] vadība, ar ko varēs visu sarunāt. Diemžēl šī atbilde tikai šķietami norāda uz samierināšanos ar esošo situāciju. Ņemot vērā, ka pārskatāmā nākotnē pat teorētiski Ukrainā nav iedomājama leģitīmi ievēlēta valsts vadība, kura varētu būt pieņemama Maskavai, daudz ticamāks variants ir ar militāru spēku Kijevā iecelta prokremliska marionešu valdība.
Ar zināmām bažām jāatzīst, ka, izskatot “otras Krimas” iespējamās versijas, Ukrainas virziens nav vienīgais. Daudz efektīgāks, ar lielāku uzvaras vilkmi varētu tikt izskatīts “NATO pazemošanas” variants, kad straujš, negaidīts militārais trieciens tiek vērsts pret kādu militāri ne pārāk spēcīgu NATO valsti. Piemēram, Latviju, un, kamēr NATO valstu vadītāji attopas no šoka un minstinās par 5. panta iedarbināšanu, Putins jau piedāvā savus “miera noteikumus”. Rietumiem pietiekami pieņemamus, bet vienlaikus arī pazemojošus, lai Merkeles un Makrona garā šos noteikumus ar kādu nenozīmīgu piekāpšanos no Putina puses pieņemtu kā nozīmīgu soli “miera saglabāšanai Eiropā un visā pasaulē”. Par šādu notikumu attīstības iespēju nekad nedrīkst aizmirst, un par to laiku pa laikam jāatgādina, lai mūsu vadoņi neieslīgst iemidzinošā bezrūpībā.
