Kariņa valdība piekrīt Reira un Eglīša priekšlikumam "ar eiriķi" sist vecus cilvēkus

© Neatkarīgā

Iesākumā divas lietas. Pirmā: Cilvēks vislielāko netaisnību, aizvainojumu izjūt tad, kad pēc kādiem kopīgiem kritērijiem citiem kaut kas tiek iedots, bet viņam – nedots. Otrā: Tikai morāls kroplis ir gatavs sist vecus cilvēkus, vienalga ar kādu pamatojumu.

Visā pasaulē, ne tikai pie mums, krietni sadārdzinājušies energoresursi. Nāk virsū ziema, rēķini par siltumu, par elektrību, un šajā situācijā valdībā (iesākumā Reiram un Eglītim) radās doma senioriem jeb, kā agrāk mēdza teikt, pensionāriem piešķirt 20 eiro ikmēneša kompensāciju par dārgajiem energoresursiem. Varētu domāt - kāds humāns, saprātīgs lēmums, taču ne uz to pusi. Izrādās, kompensācija netiks piešķirta visiem trūcīgajiem sirmgalvjiem. Vieniem šie 20 eiro tiks doti, bet citiem nē. Turklāt šī nodalīšana nebūs saistīta ar pārticību, kas vēl būtu saprotams. 20 eiro saņems tikai tie, kurus valdība uzskata par “savējiem”. Proti, vakcinētie, kamēr nevakcinētajiem - piga.

Droši vien šīs idejas autoriem - pašiem labi pārtikušiem un vakcinētiem - tā šķita varen laba doma - materiāls stimuls vecākiem cilvēkiem vakcinēties. Taču faktiski tas ir ārkārtīgi nežēlīgs sitiens pa sirmgalvjiem, kuriem jau tā nav viegli. Vieglums, ar kādu šis necilvēcīgais Kariņa valdības solis tika pieņemts, liecina, ka daudzi vienkārši nesaprot, kur slēpjas šā priekšlikuma neģēlība. Paskaidroju.

Nav noslēpums, ka veciem cilvēkiem dažkārt parādās apkārtējās realitātes uztveres īpatnības. Teiksim, viņiem daudz kas liekas ne tā, kā varbūt izskatās no malas. Turklāt viņi ir stingri, lai neteiktu - stūrgalvīgi, pārliecināti, ka patiesībā ir tieši tā, kā viņi to redz, nevis tā, kā citi viņiem cenšas iestāstīt. Tās visas ir vecu cilvēku īpatnības. Vieniem tās ir izteiktākas, citiem mazāk izteiktas.

Ņemot vērā vecu cilvēku īpašo sensitivitāti attiecībā uz visu, kas saistās ar veselību, un viņu reālo ievainojamību šajā jautājumā, katra lieta, kas to skar, ir desmitkārt jutīgāka un pakļauta jau minētajām uztveres īpatnībām. Sodīt vecu cilvēku, ka viņš apkārtni neuztver “pareizi”, tā kā gribētos augstos krēslos sēdošajiem, ir vienkārši kretīnisms. Ja vecs cilvēks ir pārliecināts, ka vakcīna viņam ir bīstama un var kaitēt, tad, neiedodot viņam pieaugošo rēķinu apmaksai 20 eiro, bet kaimiņam iedodot, vienīgais efekts būs šī vecā cilvēka milzu aizvainojums, dusmas, ilgstošs asinsspiediena paaugstinājums un gala iznākumā palielināts dažādu veselības traucējumu risks.

Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Latvijā un citās postpadomju valstīs strauji pieauga mirstība. Turklāt medicīnisko pakalpojumu pieejamība un to sniegšanas līmenis nemaz tik būtiski neatšķīrās no vēlīnajiem padomju laikiem. Taču būtiski pazeminājās sociālā nodrošinājuma līmenis. Veci cilvēki pēkšņi kļuva no visām pusēm apdraudēti. Vēl nesen viņi bija bezrūpīgi un salīdzinoši nodrošināti pensionāri, bet pēkšņi viņiem bija jāsāk skaitīt katrs santīms un draudēja izlikšana no dzīvokļa, kurā viņi bija dzīvojuši gadu desmitiem, jo radās grūtības samaksāt par siltumu vai mājai uzradās nekaunīgs īpašnieks. Šī sociālā nenoteiktība izraisīja cilvēkos milzu stresu, bet, ja cilvēkam darbaspējīgā vecumā šo stresu vēl bija iespējams kaut kā saprātīgi pārvarēt, tad pensionāram atlika vien paļauties uz savu stabilo nervu sistēmu. Cik nu stabila tā katram bija. Cilvēki ar vājāku stresa noturību bija galvenie, tā teikt, mirstības koeficienta cēlāji.

Kādas varētu būt šī Kariņa valdības lēmuma sekas? Šajā priekšlikumā veciem cilvēkiem aizvainojošākais punkts ir šo 20 eiro sasaiste ar kompensāciju par energoresursu cenu pieaugumu, ar ko saskaras pilnīgi visi. Ja 20 (vai 100) eiro samaksātu tikai par vakcināciju, tad tiem, kuri ir principiāli vakcinēšanās pretinieki, to pieņemt būtu daudz vieglāk, jo tas it kā iekļaujas esošajos spēles noteikumos. Taču energoresursu sadārdzinājuma kompensāciju sasaiste ar vakcināciju jau iet ārpus šiem noteikumiem. Tā jau ir negodīga spēle, kas izsauc milzīgu aizvainojumu un stresu. Tas ir sitiens no mugurpuses, klupināšana ar priekšā aizliktu kāju. Ar visām no tā izrietošajām sekām, par kurām tika runāts iepriekš. Taču tā jau ir Kariņa valdības firmas zīme - dari vienalga ko, viss sanāk šķībi un greizi, cilvēkus aizvainojoši.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.