Cīņa pret kovida pandēmiju arvien vairāk atgādina pasaules karu. Par laimi, daudz vieglākā versijā, salīdzinot ar kariem, kuri notika pagājušā gadsimta pirmajā pusē. Šoreiz karš netiek vests starp atsevišķām valstīm vai to blokiem, bet vienlaikus divās dažādās frontēs – pret vīrusu, tā izraisītās slimības izplatīšanos un pret tiem pašpasludinātiem iekšējiem ienaidniekiem, kuri it kā traucē gūt drīzu uzvaru.
Pandēmijas sākumā publiskā telpa bija daudzmaz vienota centienos pēc iespējas ātrāk sakaut cilvēcei negaidīti uzklupušo vīrusu, bet, jo ilgāk turpinās pandēmija, jo vairāk karadarbība pārvietojas uz otro, tas ir, iekšējo fronti. Arvien intensīvāk tiek meklēti ienaidnieki, jo kopš faraonu laikiem nav mainījusies mūžam nesatricināmā atziņa - ja lietas neiet tā kā gribētos, tad steigšus jāatrod vainīgais. Grēkāzis.
Taču, ja jau karš, turklāt pasaules, tad noteikti arī gaidāmas nopietnas sekas. Arī pie mums, mūsu vietējā politiskajā pīļu dīķītī. Vēl vasarā, runājot par nākamruden paredzētajām Saeimas vēlēšanām, populāri bija izteikumi, ka pandēmijas tēma pēc gada vairs nebūšot aktuāla, tāpēc partijas, kuras liekot uzsvaru uz kovidu, rīkojoties netālredzīgi. Iespējams, tā arī būtu, ja vien kovida tēma būtu palikusi medicīniski epidemioloģiskā dimensijā. Taču, tā kā šis jautājums ieguva plašu, visaptverošu raksturu, kļuva ne tikai politisks, bet izteikti ideoloģisks, gluži vai kvazireliģisks, tā politiskās sekas var izrādīties pilnīgi negaidītas. Līdzīgi kā 1914. gada vasarā, kad reti kurš varēja iedomāties, ka pēc pieciem gadiem pasaules karte izskatīsies pavisam citāda - būs pazudušas impērijas, parādījušās jaunas valstis un pat jaunas sociālekonomiskās iekārtas.
Netaisos apgalvot, ka tā vai kaut kā līdzīgi būs arī tagad, bet nepilni divi gadi pandēmijas apstākļos ir fundamentāli izmainījuši “progresīvās” cilvēces morāli ētiskos standartus un izpratni par to, kas labs un kas slikts. Tas nevar neatstāt iespaidu. Turklāt tas noticis tik nemanāmi, ka klaja demokrātijas principu mīdīšana ar kājām, līdzcilvēku iezīmēšana, pazemošana, segregācija, atsevišķi vilcienu vagoni vieniem un atsevišķi citiem tiek pasludināta par cilvēces kopējam labumam gluži pieļaujamu rīcību.
Cilvēki sociālajās vietnēs nekautrējoties dalās ar idejām, kā drīzāk panākt nevakcinēto jautājuma galīgo atrisinājumu. Vieni rosina šiem “dehumanizētajiem ļaundariem” maksāt tikai 50% no nopelnītās pensijas, citi vāc parakstus, lai liegtu ārstēšanu (liktu par to maksāt), un izsaka vāji slēptas cerības, ka tie drīz vien apmirs. Tie, kā priekšmeti, nevis viņi, kā cilvēki. Ar ļaunu prieku tiek apņirgti cilvēki, kuri beidzot piespiesti drūzmēties rindās pēc potes. Beidzot šie necilvēki ir salauzti, nospiesti uz celīšiem un sakauti izrāda lojalitāti mūsu dievam. Urā, uzvara!
Gluži normāli, inteliģenti, labu izglītību guvuši cilvēki īsā laikā, gluži kā Vācijā trīsdesmitajos gados, nonākuši līdz atziņai, ka vispārīgā labuma vārdā citus drīkst represēt un izolēt. Šie citi ir netīri, apdraud pārējos, bet, galvenais, viņi paši vainīgi. Kas gan vieglāk - nopotējies, atsakies no savas pārliecības, no savas identitātes un piederi izredzēto šķirai. Atšķirībā no gejiem, musulmaņiem, ebrejiem, melnajiem, komunistiem un citiem citādajiem, kuri esot viltus apdraudētāji, šie apdraudot “pa īstam”.
Tas, ka šodienas it kā “neīstie” apdraudētāji vēl nesen skaitījās gluži “īsti”, neko nenozīmē. Tie bija citi laiki, tagad viss esot citādi, zinātne esot sasniegusi nebijušus augstumus, cilvēce attīstījusies, un tūlīt, tūlīt humānisms triumfēs neatgriezeniski. Vēl mazliet, un netaisnība uz pasaules būs likvidēta. Iestāsies mūžīgā brīvība, brālība un vienlīdzība. Visur plandīs brīvības karogi, un valdīs neierobežota mīlestība pret savu tuvāko, neatkarīgi no rases, reliģiskās pārliecības, seksuālās orientācijas un tālāk pēc saraksta.
Tas viss būs rīt, bet šodien jātiek galā ar tiem, kuri šo sapni traucē īstenot. Ar tiem, kas negrib vakcinēties. Tie ir galvenie, kas traucē progresa triumfam. Tas, ka arī vakcinētie ne tikai slimo, bet arī pārnēsā infekciju, ir tāds nepatīkams “sīkums”, kuru pagaidām var ignorēt. Kādu brīdi. Taču šim faktam var būt tālejošas sekas.
Galvenokārt tā dēļ, ka nosacītais karš var ievilkties. Tas jau ir ievilcies, un sabiedrībā uzkrājas nogurums. Pagaidām vēl, pateicoties grēkāžu institūtam, izdodas šo nogurumu turēt zināmos rāmjos. Vēl darbojas vecā dziesma - mēs jau sen būtu uzvarējuši un dzīvotu kā agrāk, ja vien nebūtu iekšējo ienaidnieku - to, kas negrib vakcinēties, taču Izraēlas, Singapūras un citu valstu piemēri liecina, ka arī vakcinācija nav universāls uzvaras ierocis.
Arvien lielāku popularitāti iegūst teorija, ka vīrusa izplatība notiek viļņveidīgi un to salīdzinoši maz ietekmē cilvēku uzvedība. Ar to domājot sejas aizsegu valkāšanu un dažādus cilvēku darbības ierobežojumus.
Arī mūsu valdības pēdējie lēmumi ir nepārprotami vērsti uz nevakcinēto sodīšanu, nevis uz vīrusa izplatības ierobežošanu,
par ko savu neapmierinātību izteica Latvijas galvenais epidemioloģijas guru - Uga Dumpis.
Zīmīgi, ka šajā situācijā jaunās ticības virspriesteri valdībā, politiķi Pavļuts un Kariņš, kuri iepriekš vienmēr sev pa priekšu bīdīja “zinātnē balstīto” krustu, šoreiz nostājas epidemiologiem opozīcijā un “zinātnes” mantru, acis nepamirkšķinot, iemina dubļos. Tiklīdz parādījās šāda nepieciešamība. Viņu “gaišais, izglītotais” (viņiem pašiem labpatīk par sevi tā domāt) elektorāts “zinātnē balstīto” faktu, ka arī vakcinētie izplata vīrusu, momentāni aizmirsa, jo primārais, veģetatīvajā nervu sistēmā balstītais mērķis bija gluži cits - nospiest uz ceļiem pretinieku un pašiem pakāpties augstāk uz viņu guļošajiem ķermeņiem. Vienalga, ar kādiem skaistiem un humānisma apdvestiem saukļiem šo procedūru pavadītu.
Taču atgriezīsimies pie pandēmijas ieilguma politiskajām sekām. Jau sen Kariņa/Pavļuta režīms būtu kritis, ja vien tam opozīcijā būtu kaut kas jēdzīgāks par Gobzemu. Taču, lai cik odiozs Krievijā 1916. gadā šķistu Ļeņins ar savu marginālo boļševiku partiju, neveiksmes reālajā kara frontē un nemākulīgā valdības rīcība drīz vien visu apvērsa ar kājām gaisā. Pasaule uz ilgiem laikiem iegrima asiņaina terora atvarā. Tiek uzskatīts, ka arī Otrais pasaules karš bija tikai nepabeigta Pirmā turpinājums.
Diemžēl, lai kā vienam otram gribētos domāt, ka taisnības un vienlīdzības “vēstures beigas” ir tepat aiz stūra, vajag tikai steigšus nodot vadības grožus Selmai Levrencei un Grētai Tūnbergai, patiesība ir daudz skaudrāka. Ar Ļeņinu, Staļinu, Hitleru, miljoniem līķu, holokaustu, Gulagu un deportācijām nekas nav beidzies, jo T krekli ar slepkavu Če Gevaras, Trocka, Mao portretiem joprojām ir cieņā, bet simt gadu senas retorikas (lai arī nedaudz citās skaņās) atgriešanās leģitīmās politikas laukā liecina tikai par vienu - draugi, nebūs labi!
