Vācijā aizvadītas, kā atzīmē vairums politisko vērotāju, aizraujošākās Bundestāga vēlēšanas šajā gadsimtā. Tā kā līdzšinējā Vācijas kanclere Angela Merkele, kura valsti vadīja pēdējos 16 gadus, pati vēlēšanās nepiedalījās, līdz pat pēdējam brīdim saglabājās intriga, kurš būs viņas pēctecis.
Vācijas politiskajā tradīcijā par kancleru kļūst tās partijas līderis, kura vēlēšanās ieguvusi vislielāko mandātu skaitu. Kā liecina pagaidām vēl oficiāli neapstiprinātie rezultāti, bet kuri diez vai mainīsies, vēlēšanās uzvarējuši sociāldemokrāti ar pašreizējo vicekancleru un finanšu ministru Olafu Šolcu priekšgalā (25,7%, 206 vietas no 735). Viņš arī, visticamāk, būs nākamais kanclers.
Kāpēc virsrakstā norādīju, ka Merkeles stils paliek? Tāpēc, ka pēc savas stilistikas (ne tik daudz politiskās būtības) tieši Šolcs visvairāk no visiem kanclera amata pretendentiem (iepretim KDS/KSS - Armīnam Lašetam un “Zaļo” - Annalēnai Bērbokai) pēc sava uzvedības stila atgādināja ilggadējo nācijas “mammu”. Tikpat vēss, racionāls, sauss. Nesatricināms. Pēc savām uzvedības manierēm Šolcs Latvijas analoģijās atgādina mūsu bijušo Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču. Ņemot vērā, ka arī Šolcam tiek pārmestas dažādas aizdomīgas finanšu darbības, kuras gan sekmīgi tika noraidītas (kā tas ilgus gadus izdevās arī mūsu Rimšēvičam), nebūtu brīnums, ja arī Šolca karjera noslēgtos līdzīgi kā Rimšēvičam.
Taču pagaidām nosvērtais, bezemociju Šolcs ir nodrošinājis savai partijai labāko rezultātu kopš Vācijas apvienošanas, sagādājot vācu [nosacītajiem] konservatoriem smagāko zaudējumu (tikai 24,1% balsu, 196 vietas) visā pēckara vēsturē. KDS/KSS saraksta līderi Lašetu pievīla tieši tas, kas nodrošināja panākumus sociāldemokrātiem, proti, nespēja saglabāt aukstasinīga pokera spēlētāja seju jebkurās situācijās. Vēl jūlija sākumā Lašets bija aptauju līderis, taču viņu pazudināja plūdi Vācijā augusta sākumā.
Stihiskas nelaimes (īpaši ar cilvēku upuriem) ir fons, uz kura politiķi var gan izveidot, gan sagraut savu karjeru. Lašetam to izdevās sagraut, kad kādā no plūdu seku pārvarēšanas pasākumiem Vācijas prezidents Valters Šteinmaiers izteica dziļu līdzjūtību bojā gājušajiem, un televīzijas kameras piefiksēja, ka tajā pat brīdī Lašets, kurš stāvēja dibenplānā, jokojas un smejas ar citiem politiķiem. Šādu neiejūtību vēlētāji nepiedod. Situāciju īpaši nepatīkamu darīja fakts, ka Lašets pirms tam pozicionējās kā cilvēks ar ļoti augstu empātijas līmeni.
Lašets neizturēja arī “bērnu testu”. Tā ir ļoti savdabīga Vācijas prakse, kuru derētu ieviest arī pie mums. Proti, izklaidējoši izglītojošu TV šovu, kurā 10-12 gadus veci bērni uzdod jautājumus, sarunājas ar sabiedrībā redzamiem cilvēkiem, tajā skaitā politiķiem. Šova laikā bērni uzdod visdažādākos jautājumus - gan gudrus, gan muļķīgus, gan viltīgus, gan nekaunīgus. Šajā pilnīgi neprognozējamajā gaisotnē politiķi nevar darboties kaut kādu iemācītu klišeju rāmjos. Lašets šo bērnu testu izgāza - nervozēja, jutās neveikli, atbildēja nepārliecinoši, stomījās. Rezultātā ieguva reputāciju kā cilvēks, kurš ar savu “mūžīgo” smaidu un it kā nepiespiesto draudzīgumu patiesībā piesedz nepārliecinātību.
Otra vēlēšanu uzvarētāja, bez šaubām, ir “Zaļā” partija, kurai izdevies pārtapt no “nišas” partijas par nopietnu vispārnacionālo spēlētāju (14,8%, 118 vietas). Vienubrīd maijā partijas līdere, 40 gadus vecā Bērboka sensacionāli kļuva pat par aptauju līderi. Tiesa, kad žurnālisti sāka viņas līdzšinējo darbību pētīt zem mikroskopa, tad atklājās, ka morāli “svētā” Bērboka nemaz nav tik “šķīsta”. Izrādījās, ka viņas autobiogrāfiskajā grāmatā daudzi fragmenti pa tiešo, bez atsaucēm pārceļojuši no citu autoru rakstiem. Tāpat viņa izskaistinājusi savu CV ar amatiem, kurus patiesībā nekad nav ieņēmusi, turklāt ienākumu deklarācijā nav norādījusi 25 000 eiro par 2018. gadu. Šie pārmetumi kombinācijā ar norādēm, ka viņai nav nekādas lielāku struktūrvienību vadītājas pieredzes, noņēma viņu no kancleres pretendentu saraksta.
Taču tā visa ir vakardiena. Šodien ir jaunievēlēts parlaments, kurā jau sācies sarežģīts koalīcijas un līdz ar to arī valdības veidošanas process. Iespējamas visdažādākās kombinācijas, kuras Vācijā pieņemts saukt to valstu vārdā, kuru karogu veido koalīcijas partiju krāsas: Kenija - (KDS/KSS + SD + “zaļie”); Jamaika - (KDS/KSS + “zaļie” + brīvie demokrāti); Vācija - (KDS/KSS + SD + brīvie demokrāti); Luksofors - (SD + “zaļie” + brīvie demokrāti. Iespējama arī abu uzvarējušo partiju koalīcija - KDS/KSS un SD, kurām abām kopā Bundestāgā būs 402 balsis (196 + 206) no 735. Tas ir pilnīgi pietiekami stabilam vairākumam, bet jautājums - vai abas šīs konkurējošās partijas spēs vienoties (lai arī tagad ir tieši šāda koalīcija).
SD līderis Šolcs jau paziņojis, ka veidošot “Luksofora koalīciju” - SD + “zaļie” + brīvie demokrāti (11,5%, 92 vietas), atstājot Merkeles/Lašeta partiju opozīcijā. Taču vēl ne tuvu nav teikts, ka šai koalīcijai izdosies vienoties. Atcerēsimies, ka pēc iepriekšējām vēlēšanām 2017. gadā jau šķita, ka koalīcija ir izveidota, biezais (vairāk par 500 lappušu) koalīcijas (“Jamaika”) līgums sastādīts, un atlika tikai to parakstīt, kad pēdējā brīdī brīvo demokrātu līderis Kristians Lindlers attiecās to parakstīt.
Arī nupat Šolca nosauktajā koalīcijā ir neskaitāmas principiālas pretrunas starp izteikti kreisajiem “zaļajiem” un labēji liberālajiem “dzeltenajiem”. Latvijas analoģijās vienā koalīcijā tiek mēģināts savietot “Progresīvos” ar Pūces/Jaunupa “Latvijas attīstībai”. Vai sociāldemokrātam Šolcam tas izdosies, rādīs laiks.
Kā Vācijas vēlēšanu rezultāti ietekmēs Latviju? Tas lielā mērā atkarīgs no tā, vai koalīcijā būs “zaļie” un, ja būs (visticamāk, būs), cik lielu ietekmi uz kopējo valsts politiku tiem izdosies panākt,, jo tā ir vienīgā partija, kurai ir principiāli atšķirīgs skatījums uz globālajiem politiskajiem procesiem. Stigmatizēto “Alternatīva Vācijai” (10,3%, 83 vietas), nav jēgas pat pieminēt, jo ar to Vācijā neviens pat nedomā veidot koalīciju, līdzīgi kā Latvijā ar Ždanokas partiju.
Turklāt runa nav tikai par tīro vides ekoloģiju. “Zaļajiem” ir arī principiāla pozīcija attiecībā uz politikas ekoloģiju. Viņi kā nepieņemamu postulē sadarbību ar autoritāriem režīmiem. Vai vismaz cenšas šo sadarbību ierobežot. Līdz ar to “zaļie” valdībā varētu ienest atturīgāku attieksmi pret Krieviju, Ķīnu, Baltkrieviju un citām valstīm ar līdzīgiem režīmiem. Cik šī politika kļūtu sadarbību reāli bremzējoša, jau ir cits jautājums, jo Vācijas politika tradicionāli skaitījusies īpaši pragmatiska un uz sadarbību (īpaši ekonomisko) vērsta. Tā ka iespējams, ka pat “zaļo” nonākšana valdībā būtiskas pārmaiņas Vācijas ārpolitikā varētu arī neradīt. Visticamāk, radikalizēsies retorika klimata un “zaļā kursa” jautājumos. Tajā pašā laikā diez vai palielināsies aizsardzībai paredzēto izdevumu attiecība pret Vācijas iekšzemes kopproduktu. Šie visi jautājumi tiks rūpīgi un detalizēti definēti koalīcijas līgumā, kurš arī šoreiz diez vai būs plānāks par piecsimt lapaspusēm.
