Saskaņā ar Pasaules Bankas (PB) publicēto biznesam labvēlīgāko pasaules valstu reitingu “Doing Business 2020”, Latvija šogad, tāpat kā pērn, ieņem 19. vietu 190 valstu konkurencē, aiz sevis atstājot 171 ekonomiku, teikts Ekonomikas ministrijas pēdējā ziņojumā par Latvijas biznesa vidi, kas datēts vēl ar 2019. gada oktobri. Var rasties jautājums, vai tad jaunāka reitinga par 2021. gadu nav? Atbilde ir īsa: nav un nebūs, jo PB pārtraukusi šī reitinga noteikšanu.
Iemesls šai reitingu noteikšanas apturēšanai ir pavisam prozaisks. Izrādās, pērk ne tikai pasaules čempionātus futbolā, olimpiskās spēles, pasaules izstādes un citu pasākumu rīkošanu, bet arī vietu slavenajā “Doing Bussiness” reitingā. Šeit vietā divi precizējumi.
Vispirms par paša reitinga “slavenumu”. Dēvējot šo reitingu par “slaveno”, es, bez šaubām, ironizēju, lai gan šim reitingam ne viena vien valsts pievērsa ļoti pārspīlētu uzmanību. Apmēram kā medaļām olimpiskajās spēlēs: pašiem ļoti svarīgi un milzīgs lepnums, bet citu valstu līdzjutējiem ne silts, ne auksts. Līdzīgi ir ar “Doing Bussiness” reitingu. Reti kāds investors to ņem par pamatu savai investīciju izvēlei, bet daudzas valstis, īpaši ar pazeminātu ekonomisko pašvērtējumu, šo reitinga vietu stipri hiperbolizē.
Latvija šajā ziņā nebija izņēmums un vienmēr uzsvēra, ka esam tajā un tajā vietā, kamēr Igaunija, Lietuva vai vēl kāda valsts - tajā. Taču tas, cik visi šie reitingi vērti, ir skaidri redzams, paskatoties uz šo sarakstu kopumā. Piemēram, Krievija 2020. gada reitingā bija pakāpusies līdz 28. vietai no 120. pozīcijas 2011. gadā. Šiem gadiem pa starpu bija Krima, Austrumukraina, sankcijas, kontrsankcijas, lielākā ārvalstu investora Krievijā Maikla Kalvi arests, straujš investīciju pieplūduma apsīkums, bet biznesa labvēlības reitings tikai aug.
Otrkārt, runājot par reitingu pirkšanu, ar to jāsaprot metaforiska pirkšana, jo, kādā veidā tiek sniegta atlīdzība par vienas vai otras valsts pozīcijas paaugstināšanu, nav precīzi zināms, un katrā reizē tā varēja izpausties citādi.
Kas īsti notika? Šā gada 16. septembrī PB ētikas komiteja izplatīja iekšējās izmeklēšanas ziņojumu, kurā teikts, ka turpmāka reitingu noteikšanas procedūra vairs nenotiks sakarā ar “uzticības zaudēšanu”. Izmeklēšana, kuru pēc PB lūguma veica juridiskā firma “WilmerHale”, parādīja, ka PB vadība, tas ir, PB prezidents Džims Jon Kims un PB izpilddirektore, šobrīd Starptautiskā valūtas fonda vadītāja Kristalīna Georgijeva, izdarījusi “nepamatotu spiedienu”, lai paaugstinātu Ķīnas pozīciju “Doing Business 2018” ziņojumā. Rezultātā tas paaugstināts par septiņām vietām - no 85. vietas uz 78. vietu.
PB prezidents Kims esot pieprasījis mainīt reitinga noteikšanas metodoloģiju, bet izpilddirektore Georgijeva “konkrētas Ķīnas datu kopuma izmaiņas”, kas ļautu paaugstināt Ķīnas pozīciju šajā reitingā. Viss tas esot noticis laikā, kad PB realizējusi finansējuma palielināšanas kampaņu, kurā Ķīnai bijusi nozīmīga loma. Kā teikts PB ziņojumā, “pieejamās informācijas vispārēja analīze liek pieņemt lēmumu pārtraukt “Doing Bussiness” reitingu publicēšanu”.
Pati Georgijeva visas apsūdzības noraida, sakot, ka “principiāli nepiekrīt [izmeklēšanas] secinājumiem un to interpretācijai” un par savu šis lietas redzējumu esot informējusi SVF padomi. Georgijevas karjera ir tipiska Austrumeiropas politiķiem. Vispirms kapitālisma politekonomijas specialitātes diploms Sofijas (Bulgārija) Kārļa Marksa institūtā, tad pārmaiņu laikos (1987.-1988. g.) īslaicīgas apmācības Londonas Ekonomikas skolā, ar sekojošu darbu globālajās finanšu struktūrās. 2010. gadā Georgijeva kļūst par ES komisāri starptautiskās ekonomiskās sadarbības un palīdzības jautājumos. 2016. gadā viņa tika izvirzīta arī ANO ģenerālsekretāra amatam, taču priekšroka tika dota Antoniu Guterišam. 2017. gada 2. janvārī viņa kļuva par PB izpilddirektori.
Kāda ir šā stāsta morāle? Kāpēc vispār par to ir vērts runāt? Vispirms, kļūst skaidrs, ka visi šie reitingi - biznesa klimata, korupcijas, ēnu ekonomikas, preses brīvības utt. - ir ārkārtīgi subjektīvi un balstīti uz plūstošām smiltīm. To galvenais izmantojums - vajadzīgā brīdī tos izvilkt dienas gaismā, lai pierādītu to vai citu politisko ZB “patiesību”. Diemžēl tā ir šā stāsta morāles mazāk bēdīgā šķautne.
Daudz skaudrāka ir atziņa, ka morāli ētiskais klimats un darbinieku savstarpējās attiecības šajās lielajās globālajās institūcijās, kurām teorētiski būtu jādemonstrē mūsdienu augstākie ētikas paraugi, faktiski daudz neatšķiras no tā klimata, kāds valda jebkurā parastā iestādē, sākot ar namu pārvaldi un beidzot ar kādu valsts aģentūru. Cilvēki, galu galā, visur ir vienādi. Pierakstījumi, selektīva faktu atlase, spiediens uz darbiniekiem, dažādas preferences, ja ziņojuma gala secinājumi tiek “piedzīti kā vajag”. Nav lielas starpības, vai tā ir pilsētas dome vai Pasaules Banka. Arī atbildība par izdarītajiem pārkāpumiem līdzīga.
Lielākais, kas Georgijevai draud, ir līguma nepagarināšana ar SVF pēc viņas pilnvaru beigām. Par kaut kādu nopietnu krimināla rakstura izmeklēšanu nevar būt ne runas, tā ka lielākais sods būs spiesta aiziešana pensijā (ar ļoti labu pensiju), kas, ņemot vērā Georgijevas vecumu - 67 gadi, nevar tikt uzskatīts par īpaši smagu sodu. Vienīgais mierinājums - neesam mēs nekādi sliktākie. Tāpat kā Rīgā, Jelgavā, tā arī Vašingtonā un Pekinā. Atšķiras varbūt vienīgi mērogi.
