Portālā “manabalss.lv” sākta parakstu vākšana par to, lai “neattaisnoti nevakcinētie” Covid-19 pacienti ārstēšanās izdevumus segtu paši. Negribas pat domāt, kādi antihumāni priekšlikumi varētu sekot nākamie, taču jau šodien vērojams konfliktsituāciju straujš pieaugums skolās starp kovidskeptiķiem un kovidhistēriķiem.
Gan starp skolēniem, gan starp pedagogiem. Sabiedrības savstarpējā neiecietība acīmredzami pieaug, un Kariņa valdība šo neiecietību ar saviem lēmumiem tikai atbalsta un uztur.
Mēdz teikt: neaizdod tuvam cilvēkam naudu, ja negribi sabojāt ar viņu attiecības. Tā vien izskatās, ka milzīgā nauda, kas tika emitēta un piešķirta valdībām pandēmijas seku novēršanai, draud atstāt ārkārtīgi negatīvu iespaidu uz sabiedrības morāli ētisko klimatu un demokrātijas principiem visā pasaulē.
Naudas saņēmēji un dalītāji apzināti kurina sabiedrībā paniku, jo saprot, ka nosacītā “brīvība” naudas saņemšanā un tērēšanā būs tikai tik ilgi, kamēr sabiedrība akceptēs principu - pandēmijas laikā naudu skaitīt ir ciniski un necilvēcīgi. Tiklīdz medijos galvenās ziņas vairs nebūs par kovidu un dzīve atgriezīsies vecajās sliedēs, tā arī “peldēšanās naudā” izbeigsies. Tāpēc ieinteresētie kurina paniku, biedē sabiedrību un, galvenais, grib pēc iespējas ilgāk uzturēt “ārkārtas stāvokli”, kad “naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk”.
Ja runa būtu tikai par naudu, tad varētu par to pārāk nesatraukties, jo nauda ir tikai nauda. Taču notiek klaja demokrātisko principu erozija. Pat par niecīgākajām atkāpēm no demokrātijas principiem ir jāsit trauksmes zvani, jo demokrātija nav cilvēces dabīga pārvaldes forma, kura pastāv pati no sevis bez papildu piepūles. Demokrātija tāpat kā jebkura kārtība ir nemitīgi jāuztur. Tiklīdz kārtība netiek uzturēta, tā pati no sevis sāk veidoties nekārtība. Tiklīdz sākam caur pirkstiem skatīties uz atsevišķu demokrātijas principu neievērošanu “sabiedrības kopējā labuma” vārdā, tā sākas zināmais, labiem nodomiem bruģētais ceļš uz elli. Drošākais veids, kā izvairīties no uzkāpšanas uz šī bruģa, ir iemācīties to atpazīt un neļauties reibinošajām sirēnu dziesmām - bet tas taču mūsu visu kopības labā.
Putina Krievija vai vēl trakāk Hitlera Vācija ar tās gāzes kamerām ir ārkārtīgi biedējošs piemērs, bet vienlaikus it kā tik tāls un ārprātīgs. Līdz ar to var likties - nu, mums jau tas nekādi nedraud. Taču, kā teicis kāds Austrumus gudrais - jebkurš ceļš sākas ar pirmo soli. Lūk, kārtējais piemērs.
Pirmdien notika parlamenta vēlēšanas Kanādā. Tur tās pagaidām vēl ir pietiekami īstas, lai nebūtu jāliek pēdiņās, kā tas jādara, runājot par dekoratīvā parlamenta trīs dienu “vēlēšanām” Krievijā, taču arī pat šajā visnotaļ liberālajā, demokrātiskajā sabiedrībā parādās savi totalitārisma recidīvi. Pašreizējais Kanādas premjerministrs Džastins Trudo savas Liberālās partijas priekšvēlēšanu mītiņā izteicās, ka vakcinācijas pases esot domātas, lai ar noteiktām brīvībām apbalvotu cilvēkus, kuri “ir darījuši pareizi”, savukārt tie, kas “joprojām pretojas”, vienkārši nevarēs izbaudīt šīs brīvības.
Pūlis ar skaļām gavilēm atbalstīja ideju, ka brīvības ir balva par “pareizu rīcību”, nevis kaut kas cilvēkam piemītošs jau kopš dzimšanas. Par šo Trudo izteikumu Kanādā daudzi ir satraukušies un raksturo to kā tirānijas izpausmi, jo brīvības nedrīkst būt atlīdzība par valdībai tīkamu rīcību. Brīvības nav tas, ko valdība piešķir vai atņem.
Šī doktrīna jau realizēta Krievijā. Tiem, kas lojāli Putina varai, dažādas privilēģijas un brīvības, bet tiem, kas uzdrošinās atklāti pretoties režīmam, tiem nekādas brīvības. Jebkurā brīdī tevi ne tikai pašu var iemest cietumā, bet arī tavus radiniekus, kā Alekseja Navaļnija līdzgaitnieka Ivana Ždanova tēvu vai opozīcijas politiķa Dmitrija Gudkova tanti. Taču vistrakākais ir tas, ka, ļoti iespējams, pat pilnīgi brīvā un demokrātiskā plebiscītā Krievijas sabiedrības vairākums šādu kārtību atbalstītu. Tieši tāpat kā Kanādā daudzi atbalstītu Trudo brīvību maigi nedemokrātisko traktējumu.
Par to, cik patiess un dziļš (uzspēlēts un sekls) Latvijā varētu būt atbalsts klasiskajiem demokrātijas principiem, pat bail domāt. Skaidrs, ka cilvēces apziņas plānā humānisma un demokrātijas kārtiņa noārdās biedējoši strauji. Taču tā vien izskatās, ka pasauli tas īpaši nesatrauc.
