Rietumeiropu, kā liecina aptaujas, visvairāk satrauc klimata pārmaiņas, bet Latvijas lielākā problēma ir depopulācija. Ne tikai no nacionāli etniskā aspekta, ka latviešu pasaulē kļūst arvien mazāk un esam izmirstoša nācija, bet arī no tīri praktiska, saimnieciska aspekta.
Latvijas teritorijā cilvēku ir pārāk maz, lai pienācīgā līmenī uzturētu un, galvenais, uzlabotu esošo infrastruktūru. Teiksim, mums grūti veidot tādu dzelzceļa pasažieru pārvadājumu tīklu, kāds ir Rietumeiropā, jo vienkārši nav tik daudz cilvēki, kuri ikdienā brauktu nosacītajā Rīgas-Liepājas maršrutā. Tas attiecas ne tikai uz šādiem lieliem projektiem. Grūti atvērt un uzturēt veikaliņu, kafejnīcu, frizētavu, ja apkārtnē trūkst cilvēku.
Milzu postu šajā jomā izdarīja iepriekšējais “Vienotības” “veiksmes stāsts”, kura rezultātā ne tikai šī stāsta galvenais “varonis” Valdis Dombrovskis devās “garā rubļa” meklējumos uz Eiropu, bet arī daudzi citi. Pirms viņa uz Anglijas un Īrijas zemeņu laukiem devās 100 000-200 000 “veiksmes stāsta” aplaimoto. Tagad daudzi no viņiem jau uzdienējušies par brigadieriem, atvēruši savus sīkos biznesus, iedzīvojušies, saņem turienes sociālās garantijas un ar bērniem biežāk sarunājas angliski nekā latviski. Daļa ir atgriezušies, bet daudzi joprojām nevar sadziedēt aizvainojuma brūces un neko labu par Latviju nevēlas dzirdēt.
Var rasties jautājums - bet kāds tam sakars ar Kariņa valdību? Kopš iepriekšējā emigrācijas viļņa ir daudz ūdens aiztecējis, un Latvijā ekonomiskā dzīve jau bija tikpat kā normalizējusies. Protams, vienmēr var vēlēties labāk, un nupat Latvijas Bankas ekonomists Uldis Rutkaste publicēja rakstu, kurā norādīja, ka mūsu banku skopās kredītpolitikas dēļ Latvijas ekonomika turpina arvien vairāk atpalikt no kaimiņvalstīm, taču tā jau ir cita raksta tēma.
Tātad līdz pat kovidam Latvijā bija vērojama kaut pieticīga, toties noturīga ekonomikas attīstība un strādājošo dzīves līmenis pēc pirktspējas paritātes pamazām tuvojās Anglijas/Īrijas līmenim. Daudzi izbraukušie atgriezās un uzsāka savus mazos biznesus. Kovids deva smagu triecienu tieši mazajam biznesam. Tā tas bija visā pasaulē, un daudzviet valdības centās biznesam vismaz daļēji kompensēt negūtos ieņēmumus. Kariņa/Reira valdība arī šeit izcēlās ar īpašu skopumu un piekasību, bet arī par to šoreiz nerunāsim, jo tas jau ir noiets etaps. Tagad tiek veikts nākamais trieciens pa biznesu, un Kariņš sola arvien smagākus triecienus, kuri vēl vairāk veicinās depopulāciju. Par ko ir runa?
Šī raksta pirmajā teikumā nosaucu Latvijas galveno problēmu - rūkošo iedzīvotāju skaitu pie jau tā zema iedzīvotāju blīvuma. Šeit vārdu “iedzīvotāju” varētu papildināt ar vārdiem “ekonomiski aktīvo”. Tātad svarīgs ir ne tikai iedzīvotāju skaits, bet arī šo cilvēku ekonomiskā aktivitāte. Īpaši viņu patēriņš. Ja cilvēks neko nepatērē un dzīvo savā “naturālajā saimniecībā”, tad viņa pienesums valsts kopējā tautsaimniecībā ir visai niecīgs.
Latvijā (tāpat kā citur Rietumos) notiek nevakcinēto cilvēku aktivitātes ierobežošana. Teiksim, šādi cilvēki nevar uzturēties sabiedrisko ēdinātavu iekštelpās, viņi nedrīkst apmeklēt kultūras, sporta pasākumus. Ņemot vērā, ka nevakcinētu cilvēku īpatsvars Latvijā ir aptuveni puse (starp ekonomiski aktīvajiem - aptuveni trešdaļa), skaidrs, ka šo cilvēku kaut daļēja izslēgšana no ekonomiskās aprites nevar neietekmēt biznesa klimatu valstī. Jau tagad daudzas ēdināšanas iestādes atlaiž darbiniekus, jo, aizveroties āra terasēm, būtiski samazinājies klientu skaits.
Šeit jāņem vērā vēl viens aspekts. Arī daudzi no tiem, kuriem ir sadarbspējas sertifikāts, nebūt nav lielā sajūsmā par nepieciešamību to katru reizi, kaut kur ieejot, rādīt, tāpēc bez būtiskas nepieciešamības no šādām vietām izvairās. Taču Kariņš tiešā tekstā sola tikai pastiprināt nevakcinētu personu ierobežojumus.
Šādā veidā viņš cer palielināt vakcinācijas pievilcību un apgrūtināt dzīvi nevakcinētajiem, pie viena arī tiem, kuriem šī cilvēku dalīšana organiski riebjas. No vakcinācijas aptveres viedokļa viņam, iespējams, ir taisnība, un viens otrs “spītnieks” apgrūtinājumu dēļ padosies un novakcinēsies. Taču šī Kariņa “metode” smagi sit pa tautsaimniecību, īpaši mazo biznesu, kas savukārt lej ūdeni uz depopulācijas dzirnavām, jo: 1) mazina aizbraukušo vēlmi atgriezties dzimtenē; 2) veicina vilšanās sajūtu tiem, kuri atgriezušies un uzsākuši savu biznesu, bet tagad apsver iespēju atkal doties prom; 3) stimulē doties svešumā tos, kuri līdz šim situšies uz vietas un nekur prom braukt nav gribējuši.
Kopumā nav jāveic nekādi ZB pētījumi, lai saprastu, ka vienīgais veids, kā pie pilnīgi atvērtām robežām apturēt (samazināt) depopulāciju, ir vienādot vai kaut tuvināt dzīves līmeni Latvijā un Rietumeiropā. Viss, kas “sit” pa ekonomiku, veicina negatīvu cilvēku migrāciju. Šeit var iebilst, ka visi šie ierobežojumi taču domāti tieši tādēļ, lai mazinātu cilvēku mirstību un līdz ar to arī depopulāciju. Tā tas varbūt izskatās tīri formāli, bet no praktiskā viedokļa iedzīvotāju skaita dinamiku galvenokārt ietekmē ekonomiski aktīvo un fertilā vecumā esošo cilvēku rīcība. Viņu vidū mirstība no kovida ir sastopama retāk nekā iešana bojā autoavārijās, taču tieši viņi ir tie, kuri veido biznesa klimatu valstī. Kaut daļas šo cilvēku izslēgšana no aprites tādām valstīm kā Latvija (ar negatīvu iedzīvotāju skaita dinamiku un dzīves līmeni zem ES vidējā) radīs nākotnē neaizpildāmus attīstības robus.
Stingro ierobežojumu fani var teikt, ka līdzīgus pasākumus ievieš arī citas valstis. Piemēram, Itālijā nevakcinētie tiek pakļauti tādiem apgrūtinājumiem, kādiem netiek pakļauti pat bandīti/recidīvisti, proti, nevakcinētie faktiski tiek atstāti pilnīgi bez iztikas līdzekļiem. Taču ne velti rakstu sāku ar to, ka Rietumu pasaulē par galveno problēmu sabiedrība uzskata klimata pārmaiņas un ar to it kā saistīto oglekļa dioksīda izmešu apjomu.
Atbilstoši šai doktrīnai, cilvēki pārāk daudz patērē un līdz ar to rada gan lielu daudzumu izmešu, gan atkritumu. Arī pašu cilvēku skaits uz zemeslodes esot pārāk liels, un šā skaita nevardarbīga samazināšana esot tikai atbalstāma. Lai arī Rietumeiropā par to īpaši nerunā, ar klimata problēmu aktualizāciju notiek sabiedrības pārkodēšana uz jauno paradigmu - jo mazāk cilvēku, jo labāk. Jo mazāks patēriņš, jo labāk. Var pat teikt, kurss pamazām tiek mainīts par 180 grādiem, jo par labu tiek atzīts tieši tas, kas vēl nesen skaitījās slikts - zema dzimstība un zems patēriņš.
Jaunie, arvien pieaugošie kovidierobežojumi precīzi iegulst šajā jaunajā domāšanas matricā, un, pieskaņojoties pasaules tendencēm, šo pašu dziesmu skandē mūsu globālisti - Kariņa/Pavļuta kliķe. Diemžēl šīs globālistu intereses ir pilnīgi pretējas latviešu tautas interesēm.
