Premjerministrs Krišjānis Kariņš intervijā TV3 rīta raidījumam “900 sekundes” pauda dažus diskutablus izteikumus un faktiski nodarbojās ar kūdīšanu.
Diemžēl komunikācijā ar sabiedrību par oficiālo Kariņa valdības doktrīnu kļuvusi biedēšana un tai sekojoša kūdīšana. Vispirms tiek zīmētas šaušalīgas nākotnes ainas un tad, it kā garāmejot, norādīts uz vainīgajiem. Kariņš prognozēja, ka kovida slimnieku dēļ “...slimnīcas piepildīsies un nespēs sniegt pārējos pakalpojumus pacientiem..., ja šādi turpināsies [saglabāsies zemi vakcinācijas tempi], agri vai vēlu arī vakcinētie cilvēki nespēs tikt pie slimnīcu pakalpojumiem”.
Pat ja nevakcinētie, nevis hroniski bada maizē turētā medicīna un pašreizējā nemākulīgā veselības aprūpes pārvalde, būtu vainojami pie iespējamās sistēmas mazspējas, pat tad Kariņam kā valdības vadītājam neklātos šādi pretnostatīt dažādas valsts iedzīvotāju grupas. Jāatzīmē, ka kūdīšana, tas ir kādas iedzīvotāju daļas vainošana pie citu nelaimēm, ir pēdējā laika nelāga tendence sociālajos tīklos, kur arvien biežāk parādās ļaunu vēloši ieraksti pret tiem, kurus šie rakstītāji uzskata par nevēlamiem.
Lūk, viens no šādiem ierakstiem: “Aj, drīz būs divi fuckin' DIVI gadi kopš dzīvojam šādā pasaulē un ir patiesi apriebusies tā auklēšanās ar antivaxeriem, antimaskeriem utt. Vai nu vakcinējies vai nu labprātīgi atbrīvo pasauli no sava ļaunstulbuma, jo kādēļ VISS smagums uz pleciem ir jānes tiem, kuriem ir prātiņš?” Īsi un kodolīgi: vai nu vakcinējies, vai labprātīgi atbrīvo pasauli. Šādi mizantropiski ieraksti, kuri aicina atbrīvot pasauli no kādiem nepatīkamiem elementiem, sociālajos tīklos bijuši vienmēr un par dažādām tēmām. Tie nav retums, un ne viens vien pie sevis tiem klusībā piekrīt. Taču tas, ka šim konkrētajam ierakstam ir gandrīz pustūkstotis tīkšķu, diezgan skaidri parāda patieso sabiedrības morālo līmeni.
Ja tev nav prātiņa, tad atbrīvo pasauli. Ja tev algebrā ir divi, tad atbrīvo pasauli. Kāpēc viss smagums uz pleciem jānes tiem, kas spēj iegūt normālu izglītību un nemet atkritumus garām urnai? Lai iesākumā tie, kas nevakcinējas, atbrīvo pasauli; pēc tam tie, kas uz ielām skaļi lamājas, skaļi brauc ar motociklu un vispār, visi tie, kas man - vispareizākajam pasaules centram - nepatīk. Tā viegli var aiziet tur, uz kurieni, kā mēdz teikt, labiem nodomiem bruģēts ceļš. Ļoti žēl, ka starp tiem 400+, kuri, šo ierakstu tīkšķojot, tik priecīgi uz šo “sapņu” pasauli maršē, ir sabiedrībā it kā cienījami cilvēki, viedokļu līderi.
Minētajā intervijā Kariņš turpina dzīt muļķi un izlikties, ka visa šī cepšanās (nav par šo trāpīgāka vārda latviešu valodā) par un ap vakcināciju ir diskusija par medicīniskas dabas jautājumu. It kā tikai un vienīgi par to. Viņš pilnībā ignorē šīs problēmas psiholoģisko, principiālo, pat kvazireliģiskās ticības aspektu. Manā bērnībā populārs ateistu arguments par Dieva neesamību bija primitīvais: Gagarins uzlidoja kosmosā un tur nekādu dievu neredzēja! Šahs un mats jebkuram tumsonim un atpakaļrāpulim, kurš uzdrošinās svinēt Ziemassvētkus un, ak šausmas, pat uz baznīcu kādreiz aiziet. Tieši šādā tonalitātē runā Kariņš: “Paies laiks, un vairākums sabiedrības sapratīs, ka ir jāvakcinējas.”
Man ir pretjautājums: Vai Kariņš kādreiz sapratīs, ka jautājums nav par sapratni, bet citiem, daudz dziļākiem cilvēku psiholoģijas aspektiem? Tā vien izskatās, ka Kariņš nekad ne ar vienu kovidskeptiķi nav runājis un domā, ka šie cilvēki vienkārši nav lasījuši jaunākās Pasaules veselības organizācijas rekomendācijas. Tiklīdz viņi ar tām iepazīsies, tā viņus pārņems apgaismība, kā ticīgos padomju laiku karikatūrās - kosmonauts debesīs, aiz mākoņiem, meklē Dievu, bet neko citu kā zvaigznes un Mēnesi tur neredz. Tātad reliģija ir tīrās blēņas. Viss taču tik vienkārši! Apmēram tāds domu gājiens ir Kariņam un tiem, kuri aicina uz vēl smagākām represijām pret kovidskeptiķiem.
Atsevišķi jāpiemin kovidhistēriķi, kuri regulāri, ik dienas sociālajos tīklos publicē dažādu šausminošu ar kovidu saistītu informāciju, to papildinot ar zobgalīgu mēdīšanos: pandeeemijas nau! Droši vien ir cilvēki, kuri patiešām uzskata, ka nekāds vīruss SARS-CoV-2 neeksistē un slimība Covid-19 ir izgudrota, bet tādu ir absolūts mazākums. Taču kovidhistēriķi tieši uz viņiem koncentrē savu uzmanību un nez ko viņiem cenšas pierādīt. Tā vien šķiet, tādējādi cenšoties pārliecināt paši sevi.
Runa taču ir pavisam par ko citu - par uzmanības pārlieku koncentrēšanu uz vienu atsevišķu slimību. Skaidrs, ka vīruss pastāv, tas ir visai bīstams, un tas daudzus apdraud. Īpaši cilvēkus pāri pusmūžam. Jautājums ir cits - vai šī pandēmija ir tik bīstama, ka tās dēļ ir fundamentāli jāpārkārto cilvēku sadzīve, jāgrauj ierastais dzīves ritms un, galvenais, jāatraisa cilvēkos šīs zooloģiskās, zemapziņas dzīlēs esošās naida dziņas?
Vai visas sabiedriskās dzīves pakārtošana cīņai ar kovidu ir optimālais risinājums? Varbūt Zviedrijas pieeja, kad notiek kovida pieņemšana un sadzīvošana ar to (gluži kā ar visām citām slimībām), būtu sociāli pieņemamāks un sabiedrību mazāk traumējošs variants? Neapgalvoju, ka tā tiešām būtu, bet gribētos, lai dialogs sabiedrībā būtu cieņpilns, nevis “vai nu vakcinējies, vai nu labprātīgi atbrīvo pasauli no sava ļaunstulbuma”.
Atbildes uz šiem jautājumiem nav vienkāršas un viennozīmīgas, par ko liecina kovidhistēriķu ikdienas ieraksti sociālajos tīklos. Taču viņi, tajā skaitā Kariņš, no šiem jautājumiem bēg kā velns no krusta. Viņi saprot, ka, ja kovida tēmas ogles ik dienas netiks uzpūstas un netiks uzturētas gailējošas, tad tās drīz vien izplēnēs. Absolūtajam vairākumam cilvēku kovida tēma nav darba kārtības pirmajā vietā. Cilvēki grib pēc iespējas drīzāk atgriezties vecajā, ierastajā ritmā, taču to acīmredzami nevēlas tie, kuri pēc iespējas ilgāk grib saglabāt “ārkārtas stāvokli”, kuru savulaik precīzi raksturoja pats Kariņš: naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk.
Protams, netrūkst arī tādu, kuriem kovida tēma kļuvusi par kvazireliģisku, ideoloģisku, sportiskas cīņas laukumu, un viņi ir gatavi par šo tēmu cepties no rīta līdz vakaram pilnīgi bez jebkādas materiālas ieinteresētības. Šeit gan prātā nāk kāda modes apskatnieka teiktais - ja jūs nēsājat tērpu, uz kura ir milzīgs kādas firmas logo, un jums par šo reklāmu neviens nemaksā, tad padomājiet, kāpēc to darāt?
