Šonedēļ Latvijā sākušies divi pasākumi, kuri liek izvērtēt ģimeņu tiesību jautājumu ideoloģiskos aspektus. Tie ir – “praida” nedēļa un parakstu vākšanas sākšana par grozījumiem Satversmē ģimenes jēdziena nostiprināšanai.
Rīgas “praids” notiek zem vienlīdzības zīmes, kas izriet no marksisma centrālā naratīva, kurš nosaka, ka visa cilvēces vēsture ir cīņa starp apspiestajiem un apspiedējiem. Mūžīgā laimība iestāšoties, kad beidzot tiks sasniegta vispārējā vienlīdzība un vairs nebūs ne apspiesto, ne apspiedēju. Tā kā pat optimistiskākie šīs cīņas kaujinieki zemapziņas līmenī apjauš, ka šī absolūtā vienlīdzība pat teorētiski nav sasniedzama, jo cilvēki vienmēr būs dažādi, ar atšķirīgām iespējām, tad visas šīs kustības galvenā jēga ir pats process, nevis rezultāts.
“Praida” sadzīviskais pamatojums ir vienkārši. Ir noteikta cilvēku daļa, kurai ir netradicionālā seksuālā orientācija. Tā saucamā LGBT+ kopiena. Šie cilvēki jūtas diskriminēti savas orientācijas dēļ, apkārtējie viņiem dažkārt izsaka aizskarošas piezīmes un izturas nedraudzīgi. Ir gadījumi, kad viņi saskaras ar klajām naida izpausmēm. Mūsdienu sabiedrībā šādām negācijām nav vietas. To novēršanai tiek popularizēta LGBT+ kopiena un netradicionāla seksuālā orientācija mērķtiecīgi normalizēta. Viens no šīs normalizācijas kampaņas elementiem ir “praidu” rīkošana un sabiedrības pieradināšana pie dažādības.
Būtisks normalizācijas elements ir viendzimumu pāru tiesības slēgt oficiālas laulības un viņu partnerattiecību tiesiskā pielīdzināšana heteroseksuālajām ģimenēm. Daudzās Rietumu valstīs šis “normalizācijas” posms jau ir noiets etaps un viendzimumu laulības vairs neapstrīd pat konservatīvā spārna politiķi. Tur šobrīd galvenā frontes līnija iet pa transgenderu tiesību un daudzo dzimšu (genderu) lauku. Latvija šajā ziņā ievērojami “atpaliek”, un pie mums vēl notiek arjegarda cīņas par tradicionālo ģimeņu aizstāvību. Viena no šādām kaujām ir parakstu vākšana par Satversmes grozījumiem.
Te jāatgriežas pie LGBT+ kustības ideoloģiskās bāzes. Atbilstoši marksisma galvenajam pamatpostulātam, kas definēts “Komunistiskās partijas manifesta” pamatteksta otrajā teikumā: “...apspiedējs un apspiestais ir atradušies mūžīgā antagonismā viens ar otru, veduši nepārtrauktu, gan apslēptu, gan atklātu cīņu...”, vienmēr jāmeklē apspiestais un apspiedējs. Kārļa Marksa tuvākais draugs un līdzgaitnieks Frīdrihs Engelss savā fundamentālajā darbā “Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās” atklāja visa ļaunuma (apspiestības) dziļāko sakni - patriarhālo ģimeni. Ja jebkurā ASV universitātes kampusā veiktu aptauju par visu nelaimju galveno sakni, tad pārliecinoši uzvarētu atbilde - patriarhāts, otrajā vietā atstājot tā vēlāko atvasinājumu - kapitālismu.
Līdz ar to [tradicionālā, patriarhālā] ģimene kā visu nelaimju cēlonis ir galvenais marksistu uzbrukuma objekts. Lai nerastos liekas vēsturiskas neskaidrības, šeit obligāti jānorāda - lai arī uzreiz pēc Oktobra sociālistiskās revolūcijas 1917. gadā sākās ļoti asi uzbrukumi ģimenes institūtam un mērķtiecīga tā graušana, jau pagājušā gadsimta divdesmitajos gados PSRS notika krasa atkāpšanās no marksisma pozīcijām šajā jautājumā, un uzvarējušais staļinisms atjaunoja patriarhālo attiecību modeli. Tāpēc piesaukt Staļina un vēlāko laiku PSRS šajā jautājumā nav korekti.
Šodienas sociālo procesu vērotāji ir vairāk vai mazāk vienprātīgi par to, ka tradicionālā ģimene pārdzīvo krīzi. Atšķiras vienīgi šīs parādības vērtējums. Kreisi orientētajā izdevumā “Satori” publiciste Liene Linde slejā, kas veltīta Rīgas “praidam”, nosauc 11 aksiomātiskas (kā pati uzsver) tēzes, kuras, viņasprāt, nav pat apspriežamas. Lūk, sestā un septītā (interpunkcija saglabāta oriģinālā):
“6. Piekrītu, ka tradicionālā ģimene piedzīvo krīzi un tā ir jāaizsargā. Tā primāri ir jāaizsargā pati no sevis - tās problēmas nāk no iekšpuses, nevis no ārpuses un lielākoties ir saistītas ar vīriešu varmācību pret savas ģimenes locekļiem un pašiem pret sevi.
7. "Tradicionālās" (ar to saprotot nukleārās, heteronormatīvās) ģimenes tēls ir novecojusi fantāzija. Populārākais ģimenes modelis Latvijā ir vientuļā māte ar bērniem.”
Tā arī nekļūst skaidrs, vai par to, ka tradicionālās ģimenes tēls ir “novecojusi fantāzija”, jāpriecājas vai ne? Acīmredzot tas jāpieņem kā neapstrīdams fakts. Tomēr ideoloģiskā doktrīna tiek ieturēta līdz galam, un ģimenes krīzes cēlonis atrasts. Atbilstoši neomarksistu teorijai “problēmas ir saistītas ar vīriešu varmācību”. Šī “aksioma”, kura “nav pat apspriežama”, tad arī nosaka visu pārējo pasaules redzējumu.
Ko par “praida” galvenajiem mērķiem - LGBT+ “normalizāciju”, viendzimuma laulību legalizāciju un viendzimumu pāru atzīšanu par “ģimeni” saka Lindes “aksiomas”?
“1. LGBTQ+ tiesību jautājums ir cilvēktiesību jautājums. Dot viendzimuma ģimenēm likuma priekšā tādu pašu aizsardzību un tiesības kā pretējo dzimumu ģimenēm ir ikdienišķs nākamais vēsturiskais solis, kas normālai, netotalitārai nācijai kādā brīdī jāsper.”
Ja jautājumam pieejam no humānisma un vispārējās taisnības aspekta, tad it kā nav ko iebilst. Kāpēc gan vienai, nedaudz citādākai grupai nedot tās pašas tiesības, kuras ir sabiedrības vairākumam? Diemžēl gan Lindes, gan citu LGBT+ ideologu rakstos, iemesli, kāpēc daļa sabiedrības pretojas šo tiesību piešķiršanai, tiek apzināti sagrozīti. Elementāra dzīves loģika saka, ka tad, ja speciāli jāpārbīda akcenti, tur viss nav tīrs. Konkrētajā gadījumā par galveno pretestības avotu viendzimumu laulību legalizācijai tiek uzdots naids pret citādo. Šī naida (un aizspriedumu) tēma caurvij visu LGBT+ centrālo propagandas naratīvu.
Iespējams, ka daļa sabiedrības patiešām izjūt naidu pret LGBT+ cilvēkiem, taču ne jau naids ir ideoloģiskais pamats pretestībai pret viendzimuma laulību legalizāciju. Galvenā ideoloģiskā bāze ir vēlme nosargāt normālo ģimeņu pašvērtību. Šeit vārds - normāls - obligāti jālieto bez pēdiņām, jo normas relativizēšana ir tieši tas, par ko notiek visa ideoloģiskā cīņa. Nepieļaut normālo laulību un normālo ģimeņu jēdziena devalvāciju ir galvenais motīvs tiem, kuri iniciējuši parakstu vākšanu Satversmes grozījumu ierosināšanai.
Tā ir aktīva vēlme pretoties destruktīvai pamatjēdzienu dekonstrukcijai, kad cilvēki sāk saukt lietas ne savos vārdos un, piemēram, apgalvot, ka cilvēks, kurš pēc visiem bioloģiskajiem parametriem ir vīrietis, patiesībā ir sieviete, jo tā jūtas. Kad sabiedrībā rodas šāds jēdzieniskais juceklis, tad šāda sabiedrība acīmredzami apjūk, un nav nekādas garantijas, ka tas nāk tai par labu.
LGBT+ aktīvisti cenšas iemidzināt oponentu modrību, apgalvojot, ka citās rietumvalstīs jau vairāk nekā 20 gadus ir legalizētas viendzimuma laulības, un nekas traks taču neesot noticis. Taču, kas gan no cilvēces vēstures viedokļa ir 20 gadu? Nekas. Nepieciešami vismaz 50 vai pat 100 un vairāk gadu, lai daudz maz adekvāti novērtētu notikušo.
Taču raugoties uz sabiedriskās diskusijas evolūciju, teiksim, ASV pēdējos piecos, desmit gados, redzam gluži šizofrēnisku sānsveri pa kreisi; transgenderisma, dzimuma maiņas operāciju tēmas aizgājušas pilnīgā absurdā. Šobrīd šajos jautājumos diskusiju asums koncentrējas uz to, vai vecāki var saviem bērniem ierobežot informācijas pieejamību dzimuma maiņas operācijai? Vai vecāki var pretoties desmitgadīgu bērnu vēlmei uzsākt hormonu terapiju, lai nomāktu savas bioloģiskās dzimuma pazīmes? Pamatuzstādījums ir tāds, ka vecākiem nav nekādu tiesību ierobežot savu bērnu vēlmes mainīt dzimumu. Šobrīd ASV vairāk nekā 3000 meiteņu vecumā no 9 līdz 12 gadiem veic hormonu terapiju, kas viņas neatgriezeniski padarīs neauglīgas. Kāds būs šo meiteņu/transgenderu tālākais liktenis, nav zināms, bet tieši pret šo operāciju propagandu un pārāk vieglu pieejamību protestē slavenā “Harija Potera” autore Džoana Roulinga. Tikai par sava viedokļa paušanu viņa tiek pakļauta nemitīgām vajāšanām, kur īsta naida klātbūtni nekādi nevar nemanīt.
Neesmu pareģis un nevaru pārliecinoši prognozēt, kur beigu beigās visas šī “diskusijas” pasauli novedīs, bet katrā ziņā tās liek būt ļoti piesardzīgiem un uz “praida” organizatoru “aksiomām” raudzīties ar, mazākais, šaubām un plati atvērtām acīm.
