Marksisma rēgs, izlīdis no kapa, atkal klīst pa pasauli un atklīdis līdz Latvijai

1953. gada 1. maija demonstrācija Bukarestē © Rumānijas Nacionālais arhīvs (fototeca online a comunismului românesc)

1848. gadā Kārlis Markss uzrakstīja “Komunistiskās partijas manifestu”, kura pirmais teikums sākās ar vārdiem: “Rēgs klīst pa Eiropu – komunisma rēgs.” 1991. gadā šķita, ka šis rēgs, kurš bija pamanījies lielā pasaules daļā pat materializēties, ir no Eiropas izsvēpēts uz visiem laikiem. Slavenais politologs Frensiss Fukujama pat uzrakstīja rakstu, kas vēlāk pārtapa grāmatā – “Vēstures beigas”.

Ir pagājuši 30 gadi, un marksisma rēgs, izlīdis no kapa, atkal klīst ne tikai pa Eiropu, bet arī tur, kur nekad agrāk nebija spējis iesakņoties - Ziemeļameriku. 21. gadsimta marksisms balstās vairākās atziņās, no kurām šodien aplūkosim vienu - nekas nav tas, pēc kā izskatās, jo viss ir sociāls konstrukts, ko daļai sabiedrības gadu tūkstošos iestāstījuši apspiedēji - patriarhālā dzīvesveida uzturētāji. Citiem vārdiem, ja kaut kas izskatās pēc pīles, iet kā pīle un pēkšķ kā pīle, tad tas var būt jebkas, izņemot pīli. Lai saprastu jēdzienu dziļāko būtību, nepieciešams tos dekonstruēt, pārtraucot uz tiem raudzīties caur patriarhālo prizmu.

Kāpēc, atbilstoši marksisma mācībai, nepieciešams mainīt šo optiku? Pasaule, kā zināms, ir netaisnību pilna, un šīs netaisnības sakne ir gadu tūkstošos izveidojies dzīves modelis, kurā visi sadalīti apspiestajos un apspiedējos. Šī sadale ir patriarhālā modeļa dziļākā būtība, un tur nekādas kosmētiskas izmaiņas nelīdz. Lai pasauli beidzot padarītu taisnīgu, un reizi pa visām reizēm izbeigtu netaisnības kundzību, nepieciešams patriarhālo pasaules redzējumu izravēt saknē. Vienalga kā, un visos iespējamos veidos.

Šoreiz neiztirzāsim, cik patiess ir apgalvojums, ka agrākos laikos sievietes bijušas apspiestas. Atgādināsim, ka tieši vīrieši 12 līdz 16 stundas diennaktī strādāja uz lauka vai rūpnīcās. Viņi nez kāpēc šajos darbos nedzina sievietes un paši nesēdēja krogos pie kāršu galda. Arī karošana un dzimtā pavarda sargāšana bija vīriešu prerogatīva un runāt par kaut kādu apspiešanu var tikai cilvēki, kurus fakti neinteresē.

Šī faktu absolūta ignorance marksistiem raksturīga it visās sfērās. Piemēram, viņi ir pārliecināti, ka agrākos laikos ekvatoriālajā Āfrikā bijušas augsti attīstītas civilizācijas ar izsmalcinātu kultūru un zinātni. Tur džungļos bijušas lielas pilsētas ar operām, mākslas galerijām, bibliotēkām un observatorijām. Tikai kaut kādā mistiskā pagātnē (patiesā vēstures gaita marksistus nekad nav interesējusi) Āfrikā ieradās baltie, kuri visu šo diženību nopostīja, uzsāka kolonizāciju un iegrūda turienes tautas mūžīgā postā un nabadzībā. Tas, ka vēl pirms 130 gadiem Āfrikā cilvēki dzīvoja absolūti mežonīgā, gluži neiedomājamā atpalicībā, marksistus nemulsina. Viņi to ignorē.

Diemžēl marksisma rēgs klīst arī pa Latviju. Pagaidām vēl tādos apmēros, ka cilvēki trauksmes zvanus sit vāji. Lai gan būtu laiks to darīt enerģiskāk, jo, iespējams, viss jau ir nokavēts. Spriežot pēc ideoloģiskās dienas kārtības, kāda valda Rietumos, var prognozēt, ka tur marksisma uzvara ir tikai laika jautājums. Ar visām no tā izrietošajām sekām.

Lai pretotos marksisma invāzijai Latvijā, šā gada 16. jūlijā NVO “Latvijas vīru biedrība” Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK) iesniedza iesniegumu par parakstu vākšanas uzsākšanu Latvijas Republikas Satversmes 110. panta grozījumu projektam. Šo grozījumu mērķis ir konstitucionālā līmenī aizsargāt ģimenes no marksisma ārdošās stihijas.

Latvijā daudzi pat nenojauš līdz kādam absurdam marksisms ASV un Rietumeiropā ir novedis turienes sabiedrības izpratni par ģimeni, cilvēku dzimumu, vecāku un bērnu attiecībām. Tas, kas vēl pirms pārdesmit gadiem šķita pašsaprotams un loģisks, tagad tiek noliegts, izsmiets, un cilvēki, kuri nepakļaujas marksistu diktātam, tiek mērķtiecīgi vajāti, demonizēti, atlaisti no darba un izstumti no sabiedrības.

Kādi ir šā brīža centrālie ideoloģiskie dienas kārtības jautājumi Rietumos? Cik dzimumu eksistē? Vai, paskatoties uz cilvēku, var noteikt viņa/-as dzimumu? Vai dzimis vīrietis, bet tagad pārtaisījies par sievieti, drīkst piedalīties olimpiskajās spēlēs sieviešu svarcelšanas sacensībās? Kādas ir vecāku tiesības ierobežot savu bērnu līdz pubertātes vecumam uzsākt hormonu terapiju, gatavojoties dzimuma maiņas operācijai? Tas ir - nomākt sava bioloģiskā dzimuma sekundāro dzimumpazīmju parādīšanos un stimulēt pretējā dzimuma pazīmju attīstību. Kādas ir sabiedrības tiesības izplatīt informāciju, kuras mērķis ir pubertātes periodu (12 - 14 gadu vecumu) nesasniegušus bērnus atrunāt no hormonu terapijas un sekojošas dzimuma maiņas operācijas?

Šobrīd marksistisko kaujinieku uzbrukumu smaile publiskajā telpā vērsta uz tiem, kuri uzdrošinājušies iebilst transgenderisma ideologiem. Piemēram, nebeidzas centieni demonizēt leģendārās “Harija Potera” epopejas autori Džoanu Roulingu, kura atklāti izteikusi bažas par to, ka jaunas, tikko desmit gadu vecumu sasniegušas meitenes masveidā (gluži kā sekojot modes vilnim) uzsāk hormonu terapiju. Roulinga cenšas runāt par to, ka šīs meitenes, ķīmiski nomācot visu sievišķo un tādējādi nolemjot sevi neauglībai, pēc dažiem gadiem var pārdzīvot milzu traģēdiju, jo šādā vecumā cilvēks vēl nespēj apjaust tik būtiska soļa sekas. Transgenderisma ideologi pret šādām “šaubām” vēršas ar īpašu niknumu un, teiksim, kā ir - ar svelošu naidu.

Šeit noteikti jāatgādina, ka Roulinga nav nekāda konservatīvisma ikona. Viņa vienmēr sekojusi ideoloģiskajai pamatplūsmai, un tikai šajā vienā jautājumā atļāvusies izteikt nedaudz atšķirīgu viedokli. Taču marksistiem ar to pietiek. Viņu sektā pat minimāls solītis nost no “ģenerālās līnijas” tiek sodīts ar autarķismu, mobingu un izslēgšanu no “baznīcas”.

Taču atgriezīsimies pie ierosinātā referenduma. Lūzuma punkts saprātīgi domājošās Latvijas sabiedrības apziņā bija pagājušā gada Satversmes tiesas 12. novembra spriedums, kurš paredz tēva (paternitātes) pabalsta piešķiršanu mātes draudzenei. Šī sprieduma absurdums ir acīmredzams ikvienam saprātīgam cilvēkam, izņemot marksistus, kuri seko principam - nekas nav tā, kā izskatās. Pilns internets ar izsmējīgiem jautājumiem - definējiet, kas ir māte un tēvs? Tiek pieņemts, ka atbildes uz šiem ikvienam normālam cilvēkam pašsaprotamiem jautājumiem, ir ļoti sarežģīti definējamas, jo vienmēr var atrast konstrukciju, kurā “viss nav tik viennozīmīgi”. Uz šīs šķietamās neskaidrības bāzes tiek konstruētas arvien jaunas un jaunas konstrukcijas, kuras savā absurdumā pārspēj iepriekšējo.

Ja Satversmes 110. pantā ir ierakstīts, ka laulība ir vīrieša savienība ar sievieti, tad marksistu ieskatā, tas vēl nenozīmē, ka tas pats attiecināms arī uz ģimeni. Tā varbūt “atpalikusī” latviešu sabiedrība domāja 2006. gadā, kad šos Satversmes grozījumus pieņēma, bet kopš tā laika daudz ūdeņu aiztecējis un pīle, kas izskatās pēc pīles, jau sen vairs nav pīle. Tēvs nav tēvs, un tēvs var būt arī mātes draudzene ar vagīnu un menstruācijām.

Tieši, lai šo absurda jucekli izbeigtu, ir iesniegts minētais ierosinājums parakstu vākšanai par referenduma uzsākšanu. CVK 45 dienu laikā jāpieņem lēmums, un nav pamata domāt, ka ir kāds nopietns iemesls, lai parakstu vākšana tiktu noraidīta. Tas nozīmē, ka konservatīvām aprindām parādīsies jauns frontes iecirknis, kurā pozicionēties kā cīnītājiem pret marksisma sērgu. Ņemot vērā, ka Latvijas sabiedriskie mediji par šiem jautājumiem tikpat kā nerunā, tad atliek to darīt tiem Latvijas patriotiem, kuri uzskata, ka jādod pienācīgs pretspars marksisma aģitatoriem. Tāpēc šie jautājumi arī turpmāk būs mūsu uzmanības lokā.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.