ASV aiziešana no Afganistānas pats par sevi varbūt arī nav pasaulei supersvarīgs jautājums, taču tas iezīmē vispārējo virzību uz politikas lokalizāciju (pretēji globalizācijai). Tēlaini runājot, policists nolēmis pēc iespējas mazāk bāzt degunu geto kvartālā.
Kā pasaule reaģē uz ASV aiziešanu no Afganistānas? Tas, bez šaubām, ir prieka brīdis visiem tiem, kuri, līdzīgi kreisajiem ASV pilsētās, kliedz - “defund the police” (samazināt resursus policijai). Tāpat kā “Black lives matter” aktīvisti uzskata, ka “policijas atbruņošana” novērsīs “institucionālā rasisma” izpausmes sabiedrībā, tā dažādu nokrāsu antiamerikānisti priecājas, ka “jeņķi” atkal dabūjuši pa degunu, vācās no kaut kurienes prom, un tādējādi palielinās globālā citādība.
Daudziem ārpus Afganistānas un apkārtējā reģiona tur notiekošais ir kā darbība kaut kādā paralēlā pasaulē, datorspēlē vai filmā, bet ne realitātē. Viņu emocionālā attieksme pret šiem notikumiem nesaistās ar paša ikdienu un drošību. Tas ir, it kā tu dzīvotu labā, mierīgā rajonā un TV ziņās skatītos reportāžas par ļaunajiem policistiem, kuri to vien tik dara, kā rasistisku apsvērumu dēļ moka nabaga melnos. Šādas informācijas ietekmē tu kļūsti naivi pārliecināts, ka tavs rajons paliks kluss un mierīgs arī tad, ja no ielām aizvāks policistus kā šķiru. Diemžēl ieguvēji no tā, ka policistus aizvāc no ielām, ir tikai reālie bandīti un huligāni. Savukārt baltrocīgie “cīnītāji pret policijas brutalitāti” paši kļūst par jauno ielas saimnieku pirmajiem upuriem.
Kā tas izpaužas pasaules politikā, un kāds šobrīd ir spēku samērs? Pasaules policista lomu joprojām pilda ASV, taču šo pasaules spēcīgāko, ietekmīgāko (tāpēc, ka tā joprojām ir galvenā atdarināšanas cienīgu paraugu radītāja) valsti plosa iekšējās pretrunas, kuras kurina sava iedzimtā postīšanas grēka pārņemti kreisie. Kad 2001. gada 11. septembrī “Al Qaeda” teroristi Ņujorkā sagrāva Pasaules tirdzniecības centra dvīņu torņus, tad viņi pat rožainākajos sapņos nevarēja iedomāties, ka pēc divdesmit gadiem pasaules kapitālisma citadeli plosīs dažādas marksistu kustības un “intelektuālajās” aprindās vārds “sociālisms” būs nesalīdzināmi tuvāks nekā jaunais lamuvārds - kapitālisms - vai vēl trakāk, jaunu negatīvo popularitāti atguvušais Ļeņina izgudrojums - imperiālisms.
Ķīna šajos gados kļuvusi par ASV un ES līdzvērtīgu ekonomisko centru, bet tās vājā vieta ir tā, ka Ķīna nerada nekādus, uzsveru nekādus, atdarināšanas cienīgus paraugus. Varbūt Ķīna ir daļēji “nopirkusi” Āfriku, bet esmu vairākkārt bijis Āfrikā un nevienā kafejnīcā neesmu redzējis TV, pa kuru rādītu Ķīnas futbola čempionāta spēli vai kādu ķīniešu seriālu. Nekur jūs nedzirdēsiet ķīniešu mūziku vai jebko, kas saistītos ar ķīniešu kultūru. Attieksme pret Ķīnu labākajā gadījumā ir neitrāla, bet visbiežāk negatīva. Ķīna var lepoties ar saviem ekonomiskajiem sasniegumiem, bet pasaule galīgi nevēlas dzīvot “kā Ķīnā”, ko nevar teikt par ASV un ES.
Krievija šobrīd kļūst par pasaules “Pagātnes partijas” līderi. Tā iemieso visu arhaisko un ir vadzvaigzne visiem tiem, kuri nespēj pieņemt mūsdienu realitāti un slīgst nostalģijā par kaut kādiem iedomātiem gaišiem laikiem pagātnē. Diemžēl šī arhaika, gluži kā pretēji lādēti negaisa mākoņi, konfrontē ar šodienu, un šī konfrontācija iegūst agresīvas, brīžiem pat huligāniskas izpausmes. Krievijai ir samērā pozitīva reputācija Āfrikā un Āzijā, bet paradoksālā kārtā tieši kā tai uz nākotni un pasaules pārveidošanu vērstajai PSRS ideju pārmantotājai, kura tā sen vairs nav. Putina arhaika šajās trešās pasaules valstīs nevienu nevilina, un pozitīva attieksme pret Krieviju ir tikai un vienīgi seno laiku atbalss sekas.
Ja runājam par ES, kuru pārstāvam arī mēs, tad te maz iepriecinoša. No vienas puses, ES joprojām ir viena no pasaules ekonomikas līderēm. Vēl vairāk. ES ir galvenais tehnoloģisko industriju flagmanis. Vairums Dienvidaustrumāzijas (ieskaitot Ķīnu) radīto preču tiek saražotas uz ES (pārsvarā Rietumeiropā) radītajiem darbagaldiem. ES ir pievilcīgākā vieta pasaulē, uz kuru tiecas Āfrikas un Āzijas labākas dzīves tīkotāji. Jebkurā Āfrikas kafejnīcā, kurā pie sienas karājas TV ekrāns, ar augstu ticamību tas rādīs nevis vietējā, bet gan UEFA Čempionu līgas spēli futbolā. Krekliņš ar uzrakstu - Ronaldu - noteikti būs pieprasītāks nekā krekliņš ar vietējā čempionāta zvaigznes uzvārdu. Taču ES bezprincipialitāte, merkantilisms, gatavība “mīļā miera” labad (lasi: materiāla izdevīguma dēļ) runāt, slēgt vienošanos ar visiem, tai skaitā Krieviju, Ķīnu, Irānu un jebkuru “velna vecmāmiņu”, kā arī nespēja iekšēji vienoties par principiāliem ārpolitiskiem jautājumiem, padara šo ekonomisko gigantu politiski vāju un mazietekmīgu. Uzskatāms piemērs: ES it kā smagās sektorālās sankcijas pret Baltkrieviju sakarā ar “Ryanair” lidmašīnas piespiedu nosēdināšanu Minskas lidostā. Tā kā ES nav nekādu īpašu resursu (un vēlēšanās) kontrolēt šo sankciju darbību, ietekme uz Lukašenko režīmu tām būs visai neliela. Cita lieta ASV sankcijas. Ja tās tiek pieņemtas, tad sankciju ķertie dabū reāli ciest. Līdz ar to no ASV dusmām reāli baidās, bet par ES “dziļajām bažām” atklāti ņirgājas.
Tieši Krievijas agresivitātes savaldīšanai nepieciešama ASV kā globālā policista autoritāte. Tas, ka ASV aiziet no Afganistānas, aiziet no Tuvo Austrumu Vidusjūras baseina un gribētu, bet nevar aiziet no Irākas, liecina par to, ka ASV acīmredzami vairs nevēlas uzņemties šo “policista” lomu. Diemžēl ASV aiziešanu no Afganistānas nevar skatīt atrauti no marksisma uzvaras gājiena pasaulē. Ne jau “Taliban” spiediena rezultātā ASV aiziet no Afganistānas. Tās ir sekas ASV sabiedrības iekšējai cīņai, kā rezultātā interese par stabilitātes uzturēšanu pasaulē tur ir būtiski mazinājusies.
Šobrīd mēs nevaram prognozēt, cik tālu marksisms-ļeņinisms pārņems ASV sabiedrību? Vai tas būs tikai tāds modīgs uzplūds kā hipiju vai panku kustība pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos vai arī tā būs ilgtermiņa virzība ar fundamentālām izmaiņām ASV politekonomiskajā konstrukcijā? Vērojot šodienas ASV politisko diskusiju, cilvēkam, kurš dzīvojis PSRS Suslova/Andropova ideoloģisko doktrīnu laikos, burtiski atkarājas žoklis - kā var it kā normāla, dabiskos apstākļos (bez vardarbīgām revolūcijām) attīstījusies sabiedrība iebraukt tik dziļās marksisma auzās.
Ja par nacionālo varoni un it kā pozitīvo pārmaiņu kustības karogu (ikonu) kļūst narkomāns un laupītājs recidīvists, tad kaut kā nelokas mēle teikt, ka ar šo sabiedrību viss ir kārtībā un tās nākotne rādās, gaišas saules apmirdzēta. Diemžēl skatoties uz šodienas ASV sabiedrību no tāda cilvēka pozīcijām, kas marksisma kundzību pārdzīvojis uz savas ādas, rodas nopietnas bažas.
Problēma ir tā, ka bažas māc tos, kuri savu valstisko drošību lielā mērā uzticējuši šai sabiedrībai; kuri uz to paļāvušies; kuri vienmēr bijuši pārliecināti, ka tā nāks palīgā grūtā brīdī. Diemžēl tie afgāņi, kuri savu dzīvi saistīja ar ASV atbalstīto administrāciju, šobrīd jūtas vairāk, nekā nodoti. Daudzi jau krituši no jaunas “Taliban” varas rokas. Savukārt, tie, kuriem ASV gadu desmitiem traucējusi realizēt savas tumšās ieceres, priecīgi berzē rokas un sapņo par ASV hegemonijas sabrukumu. Uh, kādas iespējas tad pavērsies, viņi pašapmierināti tīksminās.
Zimbabves un tagad arī Dienvidāfrikas Republikas (DAR) piemēri liecina, kas notiek ar funkcionējošām valstīm, kad tās pārņem marksistiskā stihija. DAR šajā ziņā ir īpaši interesants piemērs, jo tur jau 25 gadus turpinās agrāk augsti attīstītas valsts degradācijas process, lielai dažādu ādas krāsas iedzīvotāju daļai aktīvi pretojoties šai bēdīgajai virzībai. Diemžēl DAR nākotnē grūti saskatīt pozitīvas iezīmes, un tieši to pašu varēs teikt, ja arī ASV marksisma idejas uzvarēs.
Diemžēl, ja tas notiks, tad bēdu ieleja sāksies visām tām šī brīža labklājības valstīm, kuras dzīvo naivā pārliecībā, ka tā mierīgā dzīve, pie kādas turienes iedzīvotāji pieraduši, ir tā dabīgā un pašsaprotamā, pie kuras visa pasaule automātiski nonāk, ja no ielām novāc policistus un citus vardarbīgus kārtības uzturētājus. Kā mēdz teikt, cerēt nav kaitīgi. Diemžēl muļķīgi. Tāpēc aktīvi pretoties marksisma kustībai visā pasaulē, tai skaitā pašu mājās, ir katra godprātīga, sev un savai tautai labu vēloša cilvēka pienākums.
