Tieši Lielās Franču revolūcijas gadadienā, Bastīlijas ieņemšanas dienā – 14. jūlijā – Kariņa valdība dāvāja Latvijas sabiedrībai grozījumus Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā, kas paredz obligātu vakcināciju noteiktām cilvēku grupām. Vēl šie grozījumi jāpieņem Saeimai, bet jau tagad var teikt, ka Kariņa valdība nolēmusi pieteikt karu brīvību mīlošajai sabiedrības daļai.
Tik patosa pilnus apzīmējumus lietoju apzināti, jo kopš ikviens Latvijas iedzīvotājs var brīvi, bez maksas un citiem ierobežojumiem saņemt vakcīnu pret Covid-19, vakcināciju jautājums ir pārgājis no medicīniski epidemioloģiskas plāksnes uz politiski ideoloģisko vai pat reliģisko. To pēc būtības arī atzinusi Latvijas ārstu biedrība, kura vakar publicēja attiecīgu paziņojumu. Šobrīd jebkurš Latvijas iedzīvotājs, kurš grib būt aizsargāts pret šo slimību, var saņemt vakcīnu, tāpēc nav neviena neaizsargāta sabiedrības slāņa, kura aizsardzībai nepieciešami piespiedu vakcinācijas pasākumi.
Tomēr obligātās vakcinācijas aizstāvji cenšas uzturēt diskusiju tieši epidemioloģiskajā plāksnē, lietojot medicīnisko terminoloģiju un fokusējot uzmanību uz Covid-19 bīstamību, biedējot sabiedrību ar neizbēgamu “trešo vilni”, jauniem, vēl bīstamākiem vīrusa paveidiem, ilgstošām mājsēdēm un citām apokalipsēm.
Tikmēr, otras puses, motivācija pretoties piespiedu vakcinācijai balstās uz iekšēju nevēlēšanos pakļauties tādām prasībām, kuras, kā šiem cilvēkiem liekas, nav īsti pamatotas un bieži vien šķiet bezjēdzīgas. Aizliegto preču saraksti, liegums sēdēt (bet ne stāvēt) pārpildītos trolejbusos un citi strīdīgi valdības lēmumi veicinājuši sajūtu, ka valdība pati nezina, ko grib, un tagad abu pušu konfrontācija ir aizgājusi tiktāl, ka daļa sabiedrības vienkārši nevēlas, ka to kā aitas kaut kur dzen. Ar to šeit jāsaprot - ar varu spiež vakcinēties.
Rezultātā visas runas par papildu informēšanu; par “zinātni”, kuras godājamais vārds pēdējā laikā ir tā devalvēts, ka obligāti jāliek pēdiņās; par vīrusa delta variantiem, tāpat kā citi argumenti kovidskeptiķu ausīs jau skan kā tukša tarkšķēšana. Šeit arī nonākam līdz šī jautājuma reliģiskajai dimensijai. Uz ko balstās reliģija? Uz cilvēkiem ļoti svarīgu lietu - dzīvības, nāves, transcendences neskaidro raksturu. Cilvēki jau var apgalvot, ka tur viss ir skaidrs, zinātne visu salikusi pa plauktiņiem, bet patiesībā ne par ko 100% pārliecības nav.
Šo pārliecības trūkumu uzskatāmi parādīja skatītāju reakcija uz dāņu futbolista Kristiana Ēriksena saļimšanu laukumā miljoniem TV skatītāju acu priekšā. Jau pēc tam, kad briesmas bija garām, parādījās karojošo ateistu pārmetumi tiem, kuri par futbolista izglābšanu pateicās Dievam, nevis medicīnas darbiniekiem. Ievērojiet, tajās kritiskajās minūtēs, kad Ēriksena dzīvība karājās mata galiņā, pat dedzīgākie ateisti neuzdrošinājās izsmiet tos, kuri lūdzās par futbolista dzīvību. Par ko tas liecina? Par to, ka šie eksistenciālie jautājumi nepakļaujas formālam racionālismam.
Tāpat ar kovidu saistītās lietas tikai izskatās racionālas. Cilvēki tās uztver iracionāli. Lai arī kovidticīgie ir pārliecināti, ka viņu pārliecība ir gluži racionāla un balstās “zinātnē”, šī pārliecība pēc savas darbības mehānikas ne ar ko neatšķiras no pārliecības, kura balstās uz Svētajiem rakstiem. To savā ziņa sapratusi arī Kariņa valdība, uzsākot karu pret jebkādu ķecerību. Ķecerība nežēlīgi jāizravē ar tām gadu simtiem pārbaudītajām metodēm, kuras savu efektivitāti savulaik pierādījušas cīņā ar dažādiem kalvinistiem, hugenotiem, puritāņiem, vecticībniekiem un citiem stūrgalvjiem. Tāpat šīs metodes sevi labi apliecinājušas mūsdienu Krievijā, Baltkrievijā un Ķīnā.
Šo valstu režīmi pierādījuši, ka piespiedu metodes, kuras vienu brīdi maldīgi tika uzskatītas par neefektīvām, patiesībā lieliski darbojas, jo īstu cīnītāju, kuri gatavi iet līdz galam, ciest un dārgi maksāt par saviem ideāliem, nemaz nav tik daudz. Tāpēc, skatoties uz šo totalitāro valstu piemēriem, Kariņa kliķe dzīvo pārliecībā, ka pretestība piespiedu metodēm būs kusla un beigu beigās visi padosies.
Savukārt tiem, kuri nolēmuši turēties pretī kovidticīgo diktātam, jāapzinās, ka nekāda piekāpšanās no varas pozīcijās esošo puses nebūs. Karš ir karš, un brīvību nevienam tāpat vien nedod. Brīvība ir jāizcīna. Par to ir jāmaksā. Cik daudzi būs gatavi maksāt un cik daudz, tas jau ir cits jautājums, bet neatkarīgi no šī kara iznākuma, jau tagad ir skaidrs, ka demokrātijai, tolerancei un dažādībai ir dots milzīgs, var pat teikt neatgriezenisks trieciens. Uz to pēdējā laikā iets deviņjūdžu zābakiem, un šīs parādības pasaulē strauji zūd. Gan Austrumos, gan Rietumos. Tiesa, katrā no šīm pasaules daļām atšķirīgā veidā.
Taču atgriezīsimies pie aktuālajiem vakcinācijas jautājumiem. Kāpēc ir tik liela pretestība vakcinācijai? Kovidticīgie, atbilstoši gadsimtiem aprobētajām metodēm, ņem absurdākos un muļķīgākos savu pretinieku argumentus un tos uzdod par galvenajiem. Runa ir par bēdīgi slavenajiem stāstiem par Bilu Geitsu, G-5, čipiem un tamlīdzīgām blēņām. Patiesībā kovidskepes dziļākā būtība balstās acīmredzamā neatbilstībā starp ārprātīgo troksni, lai neteiktu histēriju, kas sacelta ap pandēmiju un tās neproporcionāli mazāko bīstamību. Var, protams, šajā brīdī šausmināties par bojāgājušajiem miljoniem, bet šeit mēs nerunājam par objektīviem skaitļiem. Runa ir pa sajūtām. Vieniem šķiet, ka nekā ļaunāka par kovidu nav, bet citi to uztver kā parastu gripu. Sajūtām nepavēlēsi.
Nav šaubu, ja kovids tiktu uztverts kā patiesi ļoti bīstama slimība, tad no vakcinēties gribētājiem nevarētu atkauties, un krimināllietas būtu jārosina par centieniem dabūt vakcīnu bez rindas, nevis par to, ka cilvēki vēlējušies iegūt viltus sertifikātu. Šī neatbilstība starp milzu histēriju, no vienas puses, un salīdzinoši zemu reālo apdraudējumu, no otras, ir galvenais šaubu avots. Rodas neapzinātas bažas, ka kaut kas tur nav tīrs.
Kam un kāpēc bija nepieciešama šāda konfrontācija ar lielu sabiedrības daļu, grūti teikt, bet vēl grūtāk - kādas būs šī valdības lēmuma ilgtermiņa sekas. Nav izslēgts, ka obligātā piespiedu vakcinācija (ne tikai pie mums, bet arī citur tā dēvētajā demokrātiskajā pasaulē) rosinās vēl nebijušas tektoniskas svārstības ar tālejošām sekām, bet jau tagad var teikt vienu - šīs sekas nebūs pozitīvas. Pat tīri teorētiski grūti iedomāties, kādā veidā šādi totalitāri gājieni var uzlabot pasaules sociālo klimatu.
Tā vien šķiet, ka Eiropas politiskā šķira noskatījusies no autoritārām valstīm - Krievijas, Baltkrievijas, Ķīnas to, ka sabiedrību var locīt, kā grib, un tā samērā viegli pakļaujas. Acīmredzot šī atziņa vakardienas demokrātijām ir iepatikusies, un tās nolēmušas iet totalitāro valstu pēdās. Problēma tikai tā, ka totalitārajās valstīs sabiedrība ir gadu desmitiem un simtiem dresēta pakļāvībai, kamēr Eiropā brīvības alkas vēl nav tik ļoti atrofējušās. Tāpēc sekošana tirānijām var dot pavisam citu rezultātu. To mēs lieliski atceramies no pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, kad pār Eiropu pārvēlās vienotības un dažāda mēroga vadoņu un vadonīšu kults. Ar ko tas viss beidzās, negribas pat atcerēties. Vēl tagad Rīgā, Pārdaugavā ir milzu piemineklis šo asiņaino notikumu atcerei.
