2019. gadā “Oskara” balvu par gada labāko filmu ieguva režisora Pītera Farelija “Zaļā grāmata”. Filma stāsta par slavena melnādainā džeza pianista Dona Šērlija braucienu pa ASV dienvidu pavalstīm. Tā balstīta uz reāliem notikumiem un ataino tā laika (1962. gads) balto attieksmi pret melnādainajiem ASV dienvidos. Lai arī cik ļoti kāds no “melnajiem” būtu talantīgs, viņš ir un paliek nesalīdzināmi zemākā kategorijā. Cilvēki nāk uz viņa koncertu ar tādu kā ziņkāri – redzēs, ko tas “dresētais mērkaķis” prot?
Šī filma atausa atmiņā, raugoties uz to dubļu (lai neteiktu rupjāk) lavīnu, kura vēlās pār vienu no mūsu tautas izcilākajiem cilvēkiem, neapstrīdamu Latvijas lepnumu, pasaulslaveno pianistu Vestardu Šimku pēc tam, kad viņš pirms sava koncerta pateica dažus sabiedriski nozīmīgus ievadvārdus. Šimkus savā uzrunā pieskārās šobrīd aktuālajai cilvēku šķirošanas tēmai un piesauca vēsturiskās paralēles, pie kā agrākos laikos novedusi cilvēku šķirošana “pareizajos” un “nepareizajos”.
Tā ir pasaulē izplatīta prakse, ka dižas personības, redzot kādu netaisnību, nevar stāvēt malā un vērš sabiedrības uzmanību uz šo māksliniekam nozīmīgo jautājumu. Taču tā kā šodienas Latvijā cilvēku šķirošana vakcinētos/nevakcinētos “pareizo” acīs skaitās atbalstāma, tad Šimkus izteikumi izraisīja šīs publikas pašsaprotamu reakciju - ar kādām tiesībām tas “melnais” atļaujas mums - “baltajiem cilvēkiem” - kaut ko aizrādīt. Mēs nākam uz koncertu un maksājam naudu, lai paskatītos, ko viņš prot, nevis klausīties viņa sprediķus. Muti ciet un izklaidē, nevis mums te morāli lasi. Klasisks ieraksts: “Ja es eju klausīties, kā tu dziedi, spēlē klavieres vai stabulē, es totāli negribu dzirdēt arī tavu nostāju droša seksa, vakcīnu vai citplanētiešu jautājumā.”
Sociālie tīkli pilni ar ierakstiem, kuros cilvēki ar baudu izgaršo iespēju justies pārākiem par “dumjo” pianistu. Katrs cenšas pateikt kaut ko asprātīgu - piemēram, pašpasludinātā cilvēktiesību eksperte Linda Mazure: “Ceru, ka tie Šimkus domubiedri, kas no Covid mirst šobrīd, kad savu dzīvību varēja izglābt vakcinējoties, pēdējā gaitā tiek pavadīti ar Šimkus mūziku.” Ha-ha-ha, cik smieklīgi, vai ne?
Šie asprāši paši dzīvē nav sasnieguši pat ne desmito daļu no tā, ko sasniedzis Šimkus, bet jau tas vien, ka viņi jūtas piederīgi pie “pareizās” cilvēku grupas, dod viņiem (savās acīs) tiesības justies pārākiem un ar to plātīties. Dažādas viduvējības, kā nu prot, cenšas apšaubīt Šimkus “inteliģenci” un dalīties ar saviem saldajiem (bet nepiepildāmiem) sapnīšiem par to, kā būtu cēlušies kājās un, skaļi aizcērtot durvis, gājuši prom, ja vien būtu šī koncerta apmeklētāji.
Šī Šimkus nonievāšana ir tikai maza aisberga redzamā daļa no tā neiecietības, naida Everesta, kurš aizvien smagāk nospiež mūsu sabiedrību. Pavisam nesen Latvijas Televīzijā tika rādīts raidījumu cikls par vardarbību skolās; par to, kā atsevišķi sociāli vājāk adaptējušies skolēni tiek pakļauti vajāšanai, apņirgšanai, dažādi pazemoti. Tā, bez šaubām, ir liela sociāla problēma, taču šo raidījumu veidotāji izvairījās fokusēt uzmanību uz problēmas galveno sakni - attieksmi pret apkārtējo pasauli šo vajātāju ģimenēs.
Bērns jau tikai atkārto to, ko dzird mājās no vecākiem. Ja mājās visi citi tiek dēvēti par muļķiem un apņirgti, tad nav ko brīnīties, ja bērns, aizgājis uz skolu, arī katrā vājākā vai citādākā saskata apņirgšanas objektu. Ir taču pilnīgi skaidrs, ka tad, ja pieaudzis cilvēks ņirgājas sociālajos tīklos, viņš to pašu dara arī mājās. Ja viņam ir bērni, tad šo dzīves pozīciju pārņem arī viņi. Diemžēl šajos visnotaļ vajadzīgajos LTV raidījumos šis aspekts izpalika.
Lai kā to negribētos atzīt, šī plaši izplatītā citu cilvēku apņirgšana nav sociāli atpalikušu, neizglītotu, tumsonīgu ļaužu iezīme. Diemžēl to iecienījuši izglītoti, pat it kā progresīvi domājoši cilvēki, kuri piederīgi tā dēvētajai inteliģencei. Kā arvien biežāk nākas novērot, tad visa viņu “inteliģence” aprobežojas ar gatavību dziedāt līdzi tai dziesmai, kura attiecīgajā brīdī skaitās “pareizā”. Kad runa ir par lietām, kas skaitās pareizas, tiek demonstrēta absolūta tolerance un inkluzivitāte, bet tiklīdz kāds atļaujas kaut solīti paspert sānis no “ģenerālās līnijas”, tā šie “inteliģenti” kā suņi gatavi barā mesties virsū noskatītajam upurim. Pat tik diženam, kāds ir Šimkus.
Iespējams, ka tādā vai citādā formā šāds sociāls dalījums ir bijis vienmēr, taču agrāk (kaut vai filmā “Zaļā grāmata” attēlotajā laikā) tas notika skaidri un atklāti. “Baltie” (pareizie) sevi neuzdeva par tolerances un inkluzivitātes priesteriem, kā tas notiek tagad. Šodienas īpatnība ir tā, ka vārdos par demokrātiju un dažādību, bet reālajā dzīvē par uzskatu monopolu un zaļo gaismu tikai tam, ko atbalstīt drīkst. Visam pārējam - “cancel” un hi-hi-hi.
