Singapūra ir unikāla valsts, kuras galvenā iezīme vēl kopš leģendārā Lī Kuanju laikiem – neordināri, novatoriski risinājumi, kas ļāva šai pilsētvalstij no parasta, atpalikuša zvejnieku ciematiņa pusgadsimta laikā pārvērsties par vienu no attīstītākajām vietām uz zemeslodes.
Kad savulaik demokrātiski ievēlētais diktators/premjers Lī ieviesa stingrus sodus par spļaušanu uz ielas, daudziem šķita, ka viņš pārkāpj pieļaujamības robežas, taču tagad Singapūra ir viena no tīrākajām, sakoptākajām pilsētām ne tikai Dienvidaustrumāzijā, bet arī visā pasaulē. Arī sākoties Covid-19 pandēmijai, Singapūrā tika ieviesti ļoti strikti ierobežojumi. Tie deva pozitīvus rezultātus, un jau šķita, ka pandēmija ir sekmīgi pārvarēta. Taču arī Singapūrā nāca otrais vilnis, no jauna tika ieviesti stingri karantīnas ierobežojumi, un gandrīz gadu pilsētvalsts dzīvoja smagas spriedzes apstākļos. Gandrīz kā visur citur pasaulē, tai skaitā Latvijā. Taču Singapūra nebūtu Singapūra, ja cīņā pret pandēmiju neietu savu ceļu. Proti, darītu pēc saviem ieskatiem, nevis skatītos pār plecu, kā rīkojas Ņujorkā, Pekinā, Briselē vai Kualalumpurā.
Šā gada 24. jūnijā trīs Singapūras galvenie atbildīgie ministri, kuri vada cīņu pret pandēmiju (veselības, ekonomikas un tūrisma, finanšu ministri), publicēja kopīgu paziņojumu, kurā teikts, ka Singapūra uzsāk pāriešanu no pandēmijas uz endēmiju. Citiem vārdiem, uzsāk kovida statusa pielīdzināšanu parastās gripas statusam. Kādas ir šī statusa “pazemināšanas” galvenās sekas?
Singapūra atgriežas pie normālas (vai gandrīz normālas) dzīves, kāda bija pirms pandēmijas. Tiek atcelti vairums ierobežojumu un masveida cilvēku testēšana; atļauta brīva ceļošana uz/no pilnīgi visām valstīm, neatkarīgi no to epidemioloģiskā stāvokļa. Tāpat tiek sagrauts viens no centrālajiem kovidreliģijas svētumiem - ikdienas statistiskie ziņojumi par jaunu ar kovidu inficēto skaitu.
“Sliktā ziņa ir tā, ka Covid-19 var palikt kopā ar mums uz visiem laikiem,” teikts paziņojumā. “Labā ziņa ir tā, ka ar koronavīrusu var gluži normāli sadzīvot. Mēs varam pandēmiju pārvērst par kaut ko mazāk draudīgu, apmēram tādu kā gripu... un turpināt ar to sadzīvot. Vakcinācija, testēšana, ārstēšana un sociālā atbildība ļaus mums jau tuvākajā nākotne reaģēt uz Covid-19 pavisam citādāk, nekā mēs to darījām līdz šim.”
Pagātnē paliks ikdienas ziņojumi no pandēmijas frontes līnijas par inficēto un mirušo skaitu. Akcents tiks likts uz to, cik daudz pacientu atrodas intensīvās terapijas palātās; cik no viņiem nepieciešama mākslīgā plaušu ventilācija, un citām ārstnieciski specifiskām lietām. Statistikā vairs netiks likts īpašs uzsvars uz Covid-19. Tā vienkārši kļūs par vienu no daudzajām slimībām. Tāda pati kā citas. Turklāt ne pati bīstamākā.
Arī Singapūras plānā galvenās cerības tiek liktas uz vakcināciju, un tās arvien lielāku apjomu. Dati par 5. jūliju liecina, ka Singapūrā pirmo vakcīnas devu ir saņēmuši 62,8% iedzīvotāju, bet pilnībā vakcinējušies - 37,4%, kas ir nedaudz vairāk kā Latvijā, bet mazāk nekā ASV un vairumā ES valstu. Ierobežojumu atcelšanas ideja balstās uz visā pasaulē arvien lielāku popularitāti gūstošo atziņu, ka par spīti vakcinācijai, stingriem ierobežojumiem un mājsēdēm Covid-19 tik drīz var arī neizdoties uzveikt. Iespējams, vēl trakāk. Nav izslēgts, ka Covid-19 neizdosies pilnībā uzvarēt nekad. Bet ja tā, tad ieguvēji būs tie, kas pirmie atgriezīsies pie normālas ikdienas dzīves, mazinās paniku, nekurinās spriedzi sabiedrībā un neizsludinās mājsēdes pie katra kovida uzliesmojuma.
Vēl viens arguments par labu domai, ka pēc iespējas drīzāk jāatgriežas nosacītā normalitātē, ir letālo iznākumu samazinājums no saslimšanas ar kovid. Lai arī pasaulē sabiedrība ik dienas tiek biedēta ar arvien lipīgākiem delta, gamma un epsilon (vēl tikai būs) vīrusa celmiem, fakti ir cilvēcei daudz labvēlīgāki - mirstība mazinās.
Skaidrs, ka Latvijā valdošās aprindas par Singapūras metodi negrib pat dzirdēt. Kā jau rakstīju, pārāk daudzi Latvijā un citur pasaulē ir ieinteresēti pēc iespējas ilgāk uzturēt kovidhistēriju un tās aizsegā netraucēti šiverēt. Diemžēl arī mūsu valdošajā koalīcijā neatrodas neviens politisks spēks, kuram pietiktu drosmes pateikt kariņistu/pavļutistu kliķei - vienreiz pietiek!
Tā vietā tiek turpināta sabiedrības šķelšana, demokrātijas graušana un sabiedrības morāli ētisko pamatu izskalošana, veicinot cilvēku zemāko instinktu atraisīšanu. Tiek kurināts naids pret atsevišķām sabiedrības grupām, kuras nevēlas pakļauties kariņistu/pavļutistu diktātam, un šīs grupas vainotas par to, par ko patiesībā būtu jāvaino valdība. Piemēram, par obligātu auduma strēmelītes nēsāšanu priekšā mutei un degunam. No tā, vai šī neko un ne no kā neaizsargājošā auduma strēmelīte saucas aizsargmaska vai kā citādi, šīs prasības absolūtā bezjēdzība nemazinās. Tāpēc pie tā, ka cilvēkiem šajā karstumā jāpilda šādas idiotiskas prasības, vainīga it tikai un vienīgi Kariņa valdība, nevis kāds cits.
