Kad nākamgad, pirms 14. Saeimas vēlēšanām “Vienotības” uzblīdušais propagandistu pulks dažādos locījumos skandēs un atkārtos frāzi – Kariņš uz saviem pleciem iznesa mūsu valsti vissmagākajā kovidkrīzes posmā, būs skaidri jāapzinās, ka tie ir klaji meli. Patiesībā viss ir tieši otrādi. Vēl nekad agrāk Kariņš nav juties tik komfortabli, brīvi un atraisīti kā tagad, pandēmijas laikā. Nekādu “smago” posmu Kariņš nav izcietis. Atļaušos pat izvirzīt pieņēmumu, ka Kariņa valdība jau sen būtu izjukusi, ja ne pandēmija. Faktus? Pierādījumus? Lūdzu.
Atcerēsimies situāciju 2019. gada nogalē, tieši pirms Covid-19 parādīšanās. Koalīcija, pieņemot 2020. gada valsts budžetu, iet uz klaju likuma pārkāpumu un atsakās palielināt medicīnas darbinieku atalgojumu tādā apjomā, kādu paši pirms gada bija likumā iebalsojuši. Toties septiņkārt tiek palielināts partiju finansējums no valsts budžeta. Turklāt nevis no nākamā sasaukuma, bet gan jau tūlīt - no 1. janvāra. Proti, tiek ievērojami palielināts finansējums pašiem sev, situācijā, kad naudas nepietiek mediķiem.
Atgādināšu, ka toreiz, lai iekļautos pašu iebalsotā medicīnas aprūpes likuma rāmjos, pietrūka 60 miljonu eiro. Nieka 60 miljoni uz šodienas izšķērdēto miljardu fona. Kaut kādu 60 miljonu dēļ valdība iespītējās un bija gatava pieciest mediķu demonstrācijas pie Saeimas un pat parakstu vākšanas kampaņu par Saeimas atlaišanu. Toreiz, 2019. gada nogalē politisko notikumu vērotāji vēl neņēmās prognozēt, kā šī parakstu vākšana beigsies.
Taču atnāca 2020. gads ar Covid-19, un viss sagriezās ar kājām gaisā. Naudas pēkšņi kļuva tik daudz, ka Kariņam paspruka - tās ir vairāk nekā jebkad agrāk; mediķiem varēja iedot, cik vien vajadzēja; parakstu vākšana par Saeimas atlaišanu aizmirsās, un dienas kārtībā parādījās lozungs - zirgus upes vidū nemaina. To ar prieku uztvēra valdības propagandisti, asi norejot ikvienu, kurš uzdrīkstējās apšaubīt aksiomu par Kariņa valdības neaizvietojamību.
Taču nākamajā rudenī paredzēts Kariņa valdības pilnvaru prolongācijas akts. Iespējami dažādi sarežģījumi. Tiesa, daudz kas jau ir izdarīts. Sabiedriskie mediji ir dāsni piebaroti, un tur vadošos amatos salikti cilvēki, uz kuriem Kariņš var droši paļauties. Tie nepievils. Pandēmijas laikā bada maizē nav turētas arī valstī ietekmīgākās PR kompānijas, līdz ar to var gaidīt, ka arī no šīs puses briesmas nedraud. Opozīcijā plosās Gobzems, Šlesers. Tādi opozicionāri tikai pūš vēju Kariņa burās. Lembergs beidzot novākts no acīm un iesēdināts. Ja arī līdz vēlēšanām viņu no apcietinājuma izlaidīs, tad nav teikts, ka viņš būs saglabājis vēlmi cīnīties ar valdības pārspēku. Tā ka viss it kā tīrs. Šķēršļi netraucētai varas prolongācijai it kā novākti. Taču ir vēl viens mazs šķērslītis. Tautas balsojums Saeimas vēlēšanās.
Šo šķērsli politiķi parasti cenšas pārkāpt sev ierastākajā veidā - ar banāniem. Tiesa, ne jau Zīgerista “īstajiem” banāniem, bet gan dažādām dārgām dāvanām vajadzīgiem cilvēkiem vai cilvēku grupām. Šīm “dāvanām” nepieciešama nauda, bet, kā jau zinām, “naudas ir vairāk nekā jebkad”. Tā tas ir tagad, kamēr notiek cīņa ar pandēmiju. Vai ES dāsnums saglabāsies arī pēc pandēmijas beigām? Tas ir atklāts jautājums. Ļoti iespējams, nē. Pat vairāk. Gandrīz droši, ka ne. Tādā gadījumā, kāds ir risinājums? Tieši tā. Pēc iespējas ilgāk jāuztur “kara stāvoklis” cīņā pret kovidu.
Ja joprojām dzīvosim ārkārtas režīmā, tad arī nauda no ES un ECB neizsmeļamajiem (burtiskā nozīmē) apcirkņiem turpinās nākt, un valdības (ne tikai Latvijā) varēs dzīvot zaļi. Lai uzturētu šo ārkārtas sajūtu, cilvēki bez apstājas tiek biedēti ar jaunām vīrusu mutācijām un jaunām mājsēdēm jau pavisam drīz - rudenī. Šī brīža galvenais uzdevums ir noturēt kovida problemātiku starp aktuālajiem dienas kārtības jautājumiem. Pareizāk sakot, noturēt šo jautājumu kā galveno. Vislabāk, kā vienīgo. Dzīvē viss riņķo ap kovidu. Nekas cits nopietns nenotiek. Nu, ir vēl Eiropas čempionāts futbolā un nepieredzēti karstais laiks, bet citādi tikai kovids, kovids un vēlreiz kovids.
Nupat Eiropas Komisija apstiprinājusi 209 miljonus eiro Covid-19 krīzes seku mazināšanai Latvijā. Laikraksta “Diena” galvenais redaktors Gatis Madžiņš šo ziņu tviterī nokomentēja ārkārtīgi trāpīgi: “Steidzami jāplāno jauni “pētījumi”, PR kampaņas un nebijuši IT risinājumi...” Tikmēr Teksasā visi ierobežojumi atcelti jau kopš 8. jūnija, un pavalstī pilnībā atjaunota dzīve kā pirms pandēmijas sākuma. Kāpēc tā? Kāpēc Teksasā un Eiropā ir tik atšķirīga pieeja šiem jautājumiem?
Atbilde ir pavisam vienkārša. Atšķirība ir ekonomiskajās sistēmās. Padomju Savienībā bija plāna ekonomika, Teksasā ir reālā ekonomika, bet ES savu uzvaras gājienu turpina projektu ekonomika. Visiem vēl svaigā atmiņā desmit pandēmijas seku novēršanas “pētījumu” projekti par pusmiljonu eiro katrs. Jā, tie paši, kuros tika “pētītas” dārzeņu salātu receptes. Varbūt kāds iedomājas, ka šie “pētnieki” pēc projekta noslēguma atgriezušies reālajā ekonomikā un veic kaut ko jēgpilnu, par ko būtu gatavs maksāt arī kāds privāts investors? Protams, nē.
Projektu ekonomika ir straujāk augošā ekonomikas nozare, un nav šaubu, ka liela daļa no ES naudas aizies tieši šajā caurajā mucā. Šo projektu galvenā jēga ir izaudzināt pēc iespējas plašāku lojālistu bāzi Eiropas projektekonomikas politiskajai vadībai, kuras viens no ķieģelīšiem ir arī Kariņš un viņa valdība. Tāpēc Kariņš un viņa valdība darbojas kā uzticams kareivis, kurš savu uzdevumu labi apzinās un ir gatavs to pildīt līdz galam. Tas ir, pēc iespējas ilgāk uzturēt histēriskas spriedzes stāvokli sabiedrībā, jo tieši tāds stāvoklis dod iespēju valdībām peldēties naudā un pirkt “banānus” uz vēlēšanām.
