Demokrātijas stiprā pils grūst ar biedējošu ātrumu

© F64

Šobrīd nav socioloģisku datu par to, kā cīņas pret pandēmiju aizsegā notiekošo demokrātijas ietvara sašaurināšanu uztver Latvijas sabiedrība, taču “diskusijas” sociālajos tīklos parāda biedējošu ainu.

Tā vien izskatās, ka kovids izrādījies tas cinītis, kas, ja ne apgāž, tad vismaz stipri sašūpo (un ļoti iespējams, pavisam drīz apgāzīs) demokrātijas un cilvēktiesību it kā monolīto būvi. Arī sabiedrības morāli ētiskie pamati tiek strauji izskaloti, un to nevar nepamanīt. To var tikai izlikties neredzēt, un Kariņa valdības lēmums, ka cilvēku varēs brīvi atlaist no darba, ja vien viņš nebūs vakcinēts, ne no viena skatpunkta neizskatās pēc virzības demokrātijas un cilvēktiesību virzienā.

Par to, ka cilvēkus grūti atlaist no darba, sabiedrībā diskutē jau sen. Var jau būt, ka zināmi atlaišanas atvieglojumi ir nepieciešami, jo cilvēki patiešām sākuši pamatīgi izlaisties un, pat nevīžīgi pildot savus pienākumus, parasti viņus atlaist ir tikpat kā neiespējami. Taču konkrētajā gadījumā runa nav par atsevišķiem gadījumiem, kad tiek atvieglota darbinieka atlaišana. Runa ir par fundamentālu kursa maiņu cīņas pret pandēmiju aizsegā. Par kārtējo epizodi vispārējās paradigmas maiņā, jo, kā vienmēr šādos gadījumos, tas ir tikai pirmais solis garā ceļā - ja reiz kurss tiek mainīts, tad šī nebūs pēdējā pietura dažādu cilvēktiesību ierobežojumu maršrutā.

Ja kādam nav īsti skaidrs jaunā kursa virziens, tad to ļoti precīzi iezīmē Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieka padomnieks, neievēlētais deputāts no “Attīstībai/Par!”/“Progresīvie” saraksta Jānis Meirāns: “Ja tiešām nonākam līdz tam, ka varēs atlaist nevakcinētu personālu, tad lūdzu arī bezdarbnieku pabalstu nevakcinētajiem noņemt nost. Mēs jau tā maksājām par viņu stulbumu ar dažādiem ierobežojumiem, nevajag vēl 6 mēnešus ļaut tiem sēdēt internetā un pukstēt par slikto valdību.”

Ja pirms pandēmijas kāds no ierēdņiem būtu pateicis, ka atlaistajiem “muļķiem”, kas “pukst par slikto valdību” nevajadzētu maksāt bezdarbnieka pabalstu, tad viņu sabiedriskā doma atlaistu pašu, turklāt pilnīgi pamatoti nosaucot par muļķi (bez jebkādām pēdiņām). Patiešām, vēl pirms neilga laika šādas frāzes varētu atļauties publicēt tikai pēdējais muļķis, jo tas galīgi neiekļautos pamatplūsmas diskursā. Tagad šim Meirāna ierakstam ir vairāk nekā simts tīkšķu, retvītu un atbalstošu komentāru, kas nozīmē, ka pamatplūsma ir radikāli mainījusi gultni.

To, ko vēl pavisam nesen neatļāvās pat autoritārie režīmi, šodien bez mazākās kautrības translē cilvēki, kuri sevi gribētu pieskaitīt pie tā sauktās vidusšķiras (tas tāds pieklājīgs eifēmisms jēdzienam - sabiedrības elite, krējums). Šai vidusšķirai ir viena neatņemama īpašība, pat talants - vienmēr turēt degunu pa vējam. Ja reiz Meirāns atļaujas tā rakstīt vai kā profesors/cilvēknīdējs Austers publiski izteikt priekšlikumu kovidslimniekus ārstēt tikai par maksu, tad tas šobrīd nešaubīgi ir vadošais trends.

Pandēmija ir atsegusi to, ko daudzi ilgstoši negribēja atzīt - pie noteiktiem (labvēlīgiem) apstākļiem sabiedrības aizslīdēšana “pagriezienā” ir vieglāka par vieglu. No vēstures mēs zinām, cik viegli un strauji tas notika pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Vācijā, un paši savām acīm redzējām, kā tas notika Putina Krievijā, kur sabiedrības vairākums neslēpti izbauda valsts slīgšanu arvien dziļākā ideoloģiskā arhaikā un politiskā huligānismā.

Pie mums šī straujā sānsvere totalitārisma virzienā notiek it kā medicīnisku un epidemioloģisku terminu un jēdzienu aizsegā. Tiklīdz mēģini ar kādu diskutēt par notiekošā sociālpolitiskajiem aspektiem, tā pretī sākas runas plūdi par kovidu; par muļķīšiem, kuri tic dažādām sazvērestības teorijām; par nepieciešamību samazināt kovida izplatību un tamlīdzīgi. Taču par to šeit vispār nav runas. Par epidemioloģisko situāciju ir gluži cita saruna. Es runāju par to civilizācijas vērtību zemestrīci, kas grauj patiesas demokrātijas un cilvēktiesību pamatus, un diemžēl neiet secen arī Latvijai.

Pieļauju, ka šo “zemestrīci” neredz un nejūt dažādi meirāni un austeri, bet vai tiešām Latvijai nav nekādas intelektuālās bāzes (rezervuāra), no kā varētu atskanēt balsis - jel, attopieties! Mēs straujiem soļiem ejam uz totalitārisma elli!

Komentāri

Šonedēļ apritēja gads, kopš Argentīnas prezidenta amatā stājies Havjērs Milejs. Par viņa ekonomisko reformu panākumiem un grūtībām varbūt citu reizi, bet šoreiz parunāsim par citu viņa politiskās programmas stūrakmeni – valsts birokrātiskā aparāta fundamentālu samazināšanu. Kontekstā ar to, vai viņa metode ir izmantojama Latvijas realitātē.

Svarīgākais