Covid-19 pandēmija aiznesusi ne tikai daudzu cilvēku dzīvības, bet arī ko citu. Tā strauji sākusi skalot sabiedrības morāli ētiskos pamatus un turpina to darīt biedējošos tempos.
Nav šaubu, ka dažādos veidos jāveicina cilvēku vēlme vakcinēties, jo tieši vakcīnas ir tās, kas vislabāk pasargā no saslimšanas ar Covid-19 un šīs slimības radītajām komplikācijām. Par laimi, dzīvojam laikā, kad vakcīnas bez maksas ir brīvi pieejamas katram. Tas, ka, par spīti vakcīnu pieejamībai, daļa cilvēku dažādu iemeslu dēļ nevēlas vakcinēties, jau ir cits jautājums. Katram ir savi iemesli, un šī raksta mērķis nav tos analizēt. Tāpat saprotama sabiedrības vēlme, lai vakcinēto būtu pēc iespējas vairāk un vīrusam būtu mazāk iespēju izvērsties. Izvirzās jautājums, kā palielināt vakcinēto īpatsvaru? Šajā situācijā diemžēl arvien skaļāk sāk skanēt kādreiz populārais, bet kādu laiku mūsu platuma grādos mazāk dzirdētais aicinājums visus dzīt uz paradīzi ar durkļiem. Ja ne gluži ar durkļiem, tad kaut kādiem citiem mūsdienu analogiem.
Lūk, kārtējais piemērs. Īpaši skumjš tāpēc, ka to izteicis LU profesors. Cilvēks, kuram teorētiski vajadzētu mācīt jaunajai paaudzei cilvēcību un empātiju. Tā vieta šis cilvēks sludina neiejūtīgu mizantropiju. Ziņu portāla “Delfi” organizētajā diskusijā LU profesors Ivars Austers aci nepamirkšķinot aicina ieviest Covid ārstēšanu tikai par maksu. “Būtu tikai godīgi, ja nevakcinētiem cilvēkiem pēc kāda laika būtu pašiem jāmaksā par ārstēšanos,” klāsta Austers.
Kad 21. gadsimtā nākas dzirdēt spriedelējumus, ka šķirosim slimniekus - vieniem liksim maksāt, bet citus ārstēsim par brīvu, tad kļūst vieglāk iedomāties tās šausmas, kādas cilvēkiem bija jāpiedzīvo pandēmiju laikos agrākajos gadsimtos, kad cilvēki, atbilstoši vispārpieņemtajam uzskatam, esot bijuši tumsonīgāki, ne tik toleranti un mazāk humāni. Bet varbūt pārliecība, ka mūsdienu cilvēkiem piemīt vairāk cilvēkmīlestības, patiesībā ir tikai mīts?
Klausoties Austera mizantropiskajos spriedelējumos, par to rodas pamatotas šaubas. Turklāt Austers nav nekāds atpalicis redneks. Viņš ir universitātes profesors, kuru uz attiecīgo raidījumu aicināja kā akadēmiskās vides pārstāvi. Viņš pat zināms kā kreisi noskaņots mācībspēks, bet kreisie vienmēr mīl sevi uzdot par inkluzivitātes un tolerances sludinātājiem, citādo aizstāvjiem. Taču pagājis tikai gads kopā ar kovidu, un no visas lielās kreiso “cilvēkmīlestības” nekas daudz pāri nav palicis. Tikai neslēpts naids pret citādi domājošiem un aicinājums viņus ārstēt vienīgi par maksu.
Ātrums, ar kādu vakardienas humānisti, cilvēktiesību aktīvisti, inkluzivitātes un tolerances sludinātāji, citādo aizstāvji pārvēršas par agresīviem cilvēknīdējiem, fašistiem, ir vienkārši baiss. Turklāt bez mazākās pretestības no sev šķiriski tuvām aprindām. Vēl vairāk. Šie priekšlikumi tiek apspriesti kā pašsaprotami - ja jau cilvēks baidās no vakcīnas, lai taču ārstējas pats par savu naudu. Kāpēc man par viņu ārstēšanos jāmaksā ar saviem nodokļiem? Cilvēks nemaz nejūt nākamo soli loģiskajā rindā - kurus tad nākamos izslēgsim no veselības aprūpes? Alkoholiķus, narkomānus, pašnāvniekus, smēķētājus, tuklos, rīta vingrošanas neveicējus, sociāli nozīmīgu darbu nestrādājošos, dumjos, nepareizi domājošos...? Tā var turpināt ilgi, un pasaule ne reizi vien ir piedzīvojusi, pie kā šī šķirošanas uzsākšana noved galarezultātā. To var nezināt mazizglītots nekvalificēta darba veicējs. Bet to nevar nesaprast universitātes profesors. Taču izskatās, ka nesaprot.
Diemžēl klusu ciešot vai pat atsevišķos gadījumos atbalstot, līdzīgu pozīciju ieņem vakardienas “humānisti”. Dominējošā ideja - visus, kuri domā citādi, lauzīsim pār celi. Proti, kā parasti, kad pie varas nāk galēji kreisie, kuri no sākuma skaļi kliedz par apspiestajiem nabadziņiem, bet tiklīdz paši tiek pie valdīšanas tā gatavi nežēlīgi apspiest ikvienu, kurš uzdrīkstas pretoties šai vardarbīgajai dzīšanai uz solīto paradīzi.
Šausminošā holokausta traģēdija pasaules sabiedrībai atvēra acis, ar ko beidzas cilvēku šķirošana pareizajos un nepareizajos, labajos un sliktajos. Lai neatkārtotos tāda mēroga traģēdija, 20. gadsimta otrajā pusē visā pasaulē izvērtās asa cīņa pret jebkāda veida segregāciju, jo kļuva skaidrs, ka ikviena cilvēku šķirošana noved pie traģiskām sekām. Tā vien izskatās, ka šī pagājušā gadsimta mācība ir strauji aizmirsusies, un jaunie dzinēji uz paradīzi atkal uzsāk savus velnišķīgos šķirošanas rituālus.
Ja kādam šķiet, ka tas ir pavisam kas cits un to, kas bijis agrāk, nevar salīdzināt ar šodienas vieglo variantu, tad jāatgādina, ka tas ir tikai ceļa sākums. Nav svarīgi, ar kādiem nodomiem šķirošana tiek sākta, jo pašiem šķirošanas entuziastiem tie vienmēr šķiet gaiši. Runa ir par ceļa līdzību. Par to, ar ko tas sākas. Bet sākas ar to, ka vienas un tās pašas sabiedrības atsevišķas iedzīvotāju grupas ar kaut ko atšķiras, un vieniem tiek atļauts tas, kas netiek atļauts otriem. Vieni drīkst, bet citi nedrīkst apsēsties uz soliņa vai iet pa ietvi; ieiet restorānā un sēdēt blakus izredzētajiem. Vienus ārstē par brīvu, bet citiem liek maksāt.
Ja tomēr pieskaramies vakcinēto/nevakcinēto segregācijai, tad visprecīzākā analoģija ir segregācija pēc reliģiskās pārliecības. Jautājumi par attieksmi pret pandēmiju un visu ar to saistīto jau sen kā pārvirzījušies no racionālā aspekta iracionālajā un kļuvusi par ideoloģisku vai ticības lietu. Kā jau visas ideoloģiskās sadursmes, tās diemžēl atbrīvo cilvēkā agresijas zvēru.
Šajā nepatīkamajā Austera stāstā bīstamākais ir tieši tas, ka cilvēknīšanas praksi sludina it kā izglītots cilvēks, universitātes profesors. Ja līdzīgu domu izteiktu mazāk izglītots cilvēks, tad diez vai tas radītu briesmas sabiedrībai, jo ne jau šie cilvēki veido sabiedrisko domu. Cita lieta, ja tumšas dziesmas sāk dziedāt tie, kuri daudz lasījuši, pieprot vairākas valodas un uzdodas par intelektuāļiem. Kā liecina 1917. gada precedents, sekas var būt šaušalīgas.
