Vēlu ceturtdienas vakarā Saeima tomēr nobalsoja par lēmumu, ka valdībai nekavējoties jālemj par iespējamo skatītāju klātbūtni pasaules čempionāta hokejā spēlēs. Par šo Saeimas lēmumu balsoja Jaunā konservatīvā partija (JKP), ZZS, “Saskaņa” un lielākā daļa KPV LV deputātu. Pret balsoja (paredzami) “Jaunā Vienotība” (JV) un “Attīstībai/Par!” (AP). Nacionālā apvienība (NA) disciplinēti balsoja kopā ar koalīcijas partneriem.
Ko šis balsojums nozīmē valdībai un koalīcijai kopumā? Vispirms jāatzīmē, ka šis Saeimas lēmums nav likums, tāpēc tas nav valdībai obligāts. Pat vēl vairāk. Tā kā tas ir pieņemts ar būtisku opozīcijas atbalstu, tad valdība to teorētiski varētu pat demonstratīvi ignorēt. Šeit jāpiebilst, ka atsevišķs likumprojekts - grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā - ir nodots komisijām un tā pieņemšanas gadījumā valdība to vairs nevarēs ignorēt.
Taču arī šo Saeimas lēmumu valdībai būs grūti ignorēt, jo sabiedrībā atbalsts daudzajiem, bieži vien grūti loģiski pamatojamiem ierobežojumiem mazinās. It īpaši pēc tam, kad visi redzējuši publikas klātbūtni tādos masu pasākumos kā Eirovīzijas dziesmu konkurss. Protams, ir “Vienotības” un “Attīstībai/Par!” elektorāts, kas domā, ka stingri ierobežojumi ir “pareizi” (šo partiju galvenā politiskā platforma ir vienmēr būt “pareiziem”), taču arī viņiem arvien grūtāk kļūst pamatot iedomās balstītus ierobežojumus.
Šeit bez paskaidrojuma neiztikt, jo stingro ierobežojumu fani ar ierastu lepnumu vienmēr atsaucās uz zinātni. Kādi vēl “iedomās balstīti ierobežojumi”? Taču zinātne un prakse bieži vien nav viens un tas pats. Piemēram, runājot par masku efektivitāti, zinātnieki neveic pētījumus, ņemot par pamatu to, kas notiek Latvijas realitātē. Proti, kad saņurcītas maskas tiek izvilktas no kabatām un lietotas neskaitāmas reizes. Rezultātā visa šī masku nēsāšana jau sen kā pārvērtusies par formālu rituālu, kuram palicis vien sociāls un politisks, bet ne medicīnisks raksturs. Tas attiecas arī uz citām ierobežojumu formām, kur epidemioloģiskā jēga ir zudusi, un tās vietā stājušies kaut kādi nedefinēti “principi”.
Arī JKP cīņa ar “Vienotību & Co” par iespēju skatīties hokeja čempionātu, bija politiska virves vilkšana - kurš kuru, cīņa par “principiem”, nevis par epidemioloģisku jautājumu.
Tā kā beigu beigās JKP virzīto lēmumu Saeima pieņēma, varētu domāt, ka JKP uzvarējusi, taču šoreiz tas tā nav. Piektdien rīta pusē man zvanīja kāds labi pazīstams lasītājs un ar nelielu pārmetumu jautāja, kāpēc neesmu savu piektdienas komentāru pielabojis, ko interneta izdevumā taču varot izdarīt. Atbildēju, ka pamatvilcienos neredzu, ko tur īpaši labot, jo JKP uzvara šoreiz bija drīzāk Pirra uzvara. Kāpēc?
Paskatīsimies, ar ko atšķīrās tā sauktais terašu negadījums no ceturtdienas “hokeja negadījuma”? Pirmajā gadījumā par iespēju cilvēkiem ieturēt pusdienas kafejnīcu āra terasēs nobalsoja viss parlaments; visas partijas. Arī pats balsojums notika bez īpašiem starpgadījumiem ikdienas režīmā. Nobalsoja, un viss. Visi apmierināti, varbūt izņemot pašu Kariņu un viņa mentālo dvīņubrāli Levitu. Hokeja gadījumā situācija jau bija cita. Pats jautājums līdz debatēm nonāca tikai dienas ceturtajā (!) Saeimas ārkārtas sēdē. Balsošana notika pusdesmitos vakarā, bet pats svarīgākais - kas tev ir blakus karā? Kādi sabiedrotie? JKP sabiedrotie bija opozīcijas partijas un pa pusei izirusī KPV LV. Pat NA, kuras deputāti brīvā balsojumā, iespējams, balsotu par ierobežojumu mīkstināšanu, nobalsoja atbilstoši koalīcijas disciplīnai.
Šāds NA balsojums ir labi saprotams. Viņi pretendē uz ietekmes palielināšanu (Vitenberga atjaunošanu ekonomikas ministra amatā) un šajā situācijā demonstratīvi nostājas premjera pusē, ļaujot JKP sevi parādīt kā nedrošu, kaprīzu partneri, uz kuru premjers paļauties nevar. Ne tā, kā uz mums. Līdz ar to veidojas jaunais koalīcijas kodols, kurā JKP tiek atvēlēta nosacītā ciema muļķīša loma. Viņiem tiek skaidri pateikts - jūs neesat nekāda pasaules naba. Ja gribat ālēties un demonstrēt politisku huligānismu, tad, lūdzu, bet tādā gadījumā nepretendējiet, ka pret jums izturēsies kā pret nopietniem spēles dalībniekiem.
Jāsaprot, ka politiskās partijas veidojas, balstoties uz to biedru noteiktu mentālu līdzību, kas atspoguļojas arī noteiktos politiskos uzskatos. Līdzīgi kā Džoannas Roulingas romānā “Harijs Poters”, kur Cūkkārpas Raganības un burvestību arodskolā visi audzēkņi tiek sadalīti četros “torņos” pēc viņu rakstura īpašībām. Līdz ar to, politiskās partijas savā starpā atšķiras ne tikai ar politiskiem, programmatiskiem uzstādījumiem, bet galvenokārt ar zināmām rakstura iezīmēm.
Mūsu politiskā teātra trupa dalās divās daļās. Vienā pusē ir “pareizie”, otrā visi pārējie, kas laiku pa laikam atļaujas izmest kaut ko tādu, ko “pareizības” augstākie priesteri var novērtēt kā “nepareizu”. JKP un Kariņa valdības problēma ir tā, ka NA ir politisks spēks, kura vadība (varbūt ne visi deputāti) apzinās savu nosacīto, uzsveru, nosacīto deviāciju (novirzi no normas), tāpēc nopietnās lietās sakož zobus un rīkojas (balso), kā “vajag”, kamēr JKP savu deviāciju neapzinās. Viņiem pašiem šķiet, ka viņi pārstāv “normālu” partiju, un viņi pat domā, ka sabiedrība tikai iegūtu, ja visi būtu kā viņi.
Es viegli varu iedomāties parlamentu, kurā sēž simt Kariņi, Ašeradeni, Auguļi vai pat Dzintari, bet ar grūtībām iedomājos sekmīgi strādājošu likumdošanas iestādi, kurā sēž simt Bordāni vai Feldmani. Līdzīgas izjūtas šķiet ir visiem, izņemot pašus JKP biedrus. Ja viņi savu “āža kāju” neapzināsies, tad viņiem ir drošs ceļš uz Gobzema statusu, kurš savu devianto uzvedību ne tikai neslēpj, bet pat vicina augstu virs galvas kā karogu.
