Latvijas Radio 5 otrdien izplatīja paziņojumu: “Solidarizējoties ar pastāvīgajiem klausītājiem, esam nolēmuši uz mirkli dot atpūtu “Singapūras satīna” mūzikai “Latvijas Radio 5 ēterā. Novēlam katram iespēju dzīvot fiziski un emocionāli drošā vidē!”
Sava drauga un grupas biedra Jāņa Krīvēna you tube raidījumā “Pāļa bazārs” Kristaps Strūbergs sola pa muti visiem sievu sitējiem. Gluži negaidīti tagad viņš pats tiek apsūdzēts šajā grēkā.
Patiesības labad jāatzīst, ka nākamajā dienā tika izplatīts jau maigāks paziņojums: “Mums ir svarīgas problēmas, kuras esam aktualizējuši labdarības maratonā “Dod pieci”! Grupas “Singapūras satīns” dziesmas spēlēsim arī turpmāk atbilstoši saturam. Ceram, ka situācijai grupas mūziķa ģimenē tiks rasts cieņpilns atrisinājums.”
Lai arī populārās grupas “Singapūras satīns” dziesmas tika izņemtas no radio aprites tikai uz vienu dienu, visa šī jezga ap grupas solista Kristapa Strūberga iespējamo vardarbību pret savu sievu Mairitu Rosicku nodarīja grupas reputācijai neatgriezenisku kaitējumu. Grupai uz visiem laikiem ir uzlikts tāds kā nepiedienības zīmogs. Atšķirībā no citām grupām, kuras atļaujas sabiedrību provocēt un uzvedas izaicinoši, “Singapūras satīna” mūziķi līdz šim bija sociāli aktīvi un labi ieredzēti sabiedrības krējuma aprindās. Vai viņi paliks tikpat gaidīti viesi dažādos televīzijas pasākumos kā līdz šim? Par to stipri jāšaubās. Arī paša Strūberga līdz šim ļoti sekmīgā karjera dažādos izklaides projektos ir stipri apdraudēta.
Par šo gadījumu varētu arī nerunāt, jo šovbizness nav tikai rozēm kaisīts. Tajā valdošie likumi un tikumi var būt visai nežēlīgi. Taču šis gadījums ir plašākas uzmanības vērts, jo uzskatāmi atsedz kādu plaši izplatītu sociālo fenomenu, kuru var dēvēt arī par sērgu. Runa ir par linčošanas kultūru, kaunīgi dēvētu par atcelšanas kultūru, vai pat katram latvietim gluži vai svētā vārdā - atmodu. Angliski attiecīgi - cancel culture un woke. Šī kustība, kura Rietumos jau ieguvusi masveida raksturu, pie mums līdz šim skāra šauru sociālo slāni un plašākai sabiedrībai nešķita saistoša. “Singapūras satīna” gadījums liek uz šo fenomenu jau raudzīties plašākā skatījumā. Kas notiek, un kurp ejam?
Pirms runājam par pašu linčošanas kultūru un tās sociālajām saknēm, dažos vārdos par šo konkrēto gadījumu. Grupas “Singapūras satīns” solista Strūberga sieva sociālajos tīklos publicēja šādu ierakstu: “Sveiki! Esmu pieņēmusi lēmumu aiziet no vardarbīgām attiecībām. Šobrīd tieku joprojām par to sodīta no vainīgā puses ar klaju mūsu bērnu ignorēšanu, arī no finansiālās puses. Jā, es esmu sazinājusies un rīkojusies, kā visi iesaka darīt - policija, NVO, advokāti utt., bet parādi kāpj, uz darbu netieku, jo mazākais vēl par mazu priekš dārziņa, auklītes vajag, situācija neapskaužama un palīdzība nekāda. Tāpēc es lūgšu, kas var, mani atbalstīt vismaz finansiāli, šis būtu lielisks atspēriena punkts tikt nedaudz tālāk šajā situācijā.” Un bankas konts, uz kuru sūtīt naudu.
Teiksim tā, mūsdienu Latvijā diemžēl visai izplatīta situācija. Vīrs plencis, varmāka. Sieva bēg, bet bijušais alimentus nemaksā. Konkrētajā gadījumā situāciju nedaudz atšķirīgu dara tas, ka iespējamais “plencis” ir sabiedrībā redzama persona. Nekavējoties pacēlās milzīgs sašutuma vilnis pret neģēlīgo varmāku, un tikpat liela gatavība palīdzēt nabaga cietušajai.
Nav nekāda pamata apšaubīt Rosickas teikto, taču, cik gadījies dzirdēt sarunas, kurās kāds otram izklāsta savu konflikta situācijas versiju, vienmēr bilde ir līdzīga - es labs, godīgs, saprotošs, tas otrs vai tie citi - savtīgi, neiejūtīgi, negodīgi. Līdz ar to, lai daudzmaz adekvāti varētu novērtēt situāciju, jāuzklausa abas puses. Šoreiz ne par kādu otras puses uzklausīšanu pat nebija runas. Nekavējoties sākās vainīgā atspārdīšana sociālajos tīklos, kura ieguva vēl plašāku vērienu, kad pati grupa publicēja savu vēstījumu: “Atbildot uz internetā nesen publicētajiem nepatiesajiem apgalvojumiem, mēs esam stingri PRET jebkāda veida vardarbību, tieši tāpat kā mēs esam stingri PRET apmelošanu un nepatiesas informācijas izplatīšanu. Mēs esam ļoti, ļoti pārsteigti par šo mirkļa emociju uzplūdumu, kas radies no privātas ģimenes lietas, un mums kā draugiem ir ļoti žēl, ka tā vietā, lai civilizētā veidā atrisinātu šķiršanos, notiek vienkārši publiska apmelošana. Mēs ceram, ka abas puses atradīs veidu, kā situāciju atrisināt cieņpilnā veidā bez maldīga naratīva izplatīšanas. Šķiršanās nekad nav skaistas, taču tām nav jābūt neglītām.”
Jau tad, kad Strūberga sociālā linčošana ritēja pilnā sparā un cilvēki masveidā zvērēja nekad, nekad vairs neklausīties šīs nolāpītas grupas mūziku, arī pats “vainīgais” publicēja savu redzējumu: “Ceru, ka esat gatavi uzklausīt arī mani. Pirmkārt, ar tīru sirdsapziņu varu viennozīmīgi apgalvot: nekad neesmu ne sitis vai kā citādi fiziski aizskāris ne savu sievu, ne kādu citu sievieti. Nekad. Protams, tas ir mans vārds pret otras puses vārdu. Taču gan savā, gan līdzcilvēku priekšā man nav, par ko kaunēties. ES TO NEESMU DARĪJIS! Un es nevaru taisnoties vai skaidroties par to, ko neesmu darījis. Otrkārt, jā, mūsu ģimenē notiek šķiršanās process, taču tas nav bijis un nav saistīts ar vardarbību. Un mana vislielākā vēlme bija izšķirties mierīgi, civilizēti, bez dusmām, naida un šāda veida paņēmieniem. Mums ir kopīgi bērni, kurus vēlos audzināt arī es. Un patiesībā tieši tas arī ir vissvarīgākais.”
Gribu uzsvērt, ka nevēlos šeit izvērtēt, kuram vairāk, kuram mazāk taisnības. Iespējams, Rosickai taisnība, un Strūbergs ir nekrietns neģēlis, bet tikpat labi, tas tā var arī nebūt. Kā tādos gadījumos mēdz teikt, sveci blakus neesmu turējis. Taču tam šoreiz nav izšķirošas nozīmes. Uzmanību gribu vērst uz elementāru sadzīves kultūru. Šī tendence visiem barā mesties plosīt, pieprasīt sociālu linčošanu, tiklīdz izskan apgalvojumi, ka kāds darījis vai pateicis ko tādu, kas sabiedrībā skaitās nepieņemami, strauji pieņemas spēkā. Nav šaubu, ka šī linčošanas kultūras izplatīšanās atstās iespaidu uz sabiedrības morālo veselību. Ne jau labā nozīmē.
Nupat teiktajam, ka nav izšķirošas nozīmes, kurš patiesībā vainīgs, kurš ne, droši vien ne viens vien gribēs iebilst - kādā ziņā nav nozīmes? Tas arī visu izšķir. Ja Strūbergs vainīgs, tad tā arī tam nelietim vajag, un negribu vairs dzirdēt to Malaizijas katūnu, kā asprātīgi grupas nosaukumu, lai mazinātu tēmas banalitāti, pārdēvēja Dzintris Kolāts. Taču viss nav tik vienkārši. Jautājums nav par to, kurš vainīgs vai nevainīgs. Jautājums, vēlreiz atkārtoju, ir par mūsu attiecību kultūru.
Ne velti pieminēju linčošanas kultūru. Kad šodien piesauc linčošanu un Linča tiesu, tad mūsdienu cilvēks gara acīm redz nobijušos, nevainīgu nabaga tumšādaino, kurš naida pārņemtu, aprobežotu rasistu ielenkumā tiek rauts augšā pie tuvākā koka zara. Grūti iedomāties ko riebīgāku un necilvēcīgāku, tāpēc katrs šīs pretīgās darbības salīdzinājums ar šodienas cīņu pret vardarbību var šķist zemisks. Taču nesteigsimies ar secinājumiem.
Sāksim ar to, ka vēsturiski Linča tiesas gadījumi absolūtajā vairumā gadījumu bija objektīvi taisnīgi. Tas ir, tie bija juridiski prettiesiski, bet faktiski pamatoti. Citiem vārdiem, vairumā gadījumu sodītais patiešām bija vainīgs, un pēc tā laika likumiem tāpat tiktu sodīts. Lai nebirokratizētu procesu, vietējā sabiedrība izšķīrās par paātrinātu tiesu, kurā bieži pat tika ievērotas kaut kādas formālās procesuālās normas, kas, protams, šos procesus nepadarīja tiesiskākus. Taču nebija arī tā, ka Linča tiesas rīkotu tikai tāpēc, ka kādam nebija iepaticies, kā “tas nēģeris uz mani paskatījās”. Linčoja arī baltos. Starp aptuveni 4800 laika posmā no 1868. līdz 1920. gadam nolinčotajiem bija 3500 melnādaino un 1300 balto.
Linča tiesu uzplaukums ASV notika pēc Ziemeļu uzvaras pilsoņu karā, kad Dienvidu pavalstīs tika likvidēta paternālā (aizbildnieciskā) attiecību sistēma jeb verdzība un brīvlaisti visi bijušie vergi. Ņemot vērā, ka brīvlaistie vergi bieži vien bija pilnīgi negatavi patstāvīgai dzīvei, jo vairāku paaudžu garumā dzīvoja pilnīgā saimnieku aizgādībā, objektīvi daudzi nonāca vēl smagākā sociālā stāvoklī, nekā bija bijuši pirms tam.
Nevēlos, lai mani pārprot. Skaidrs, ka verdzība bija nenoliedzams, netaisnīgs sociālais atavisms, kurš bija jālikvidē, jo ātrāk, jo labāk. Runa šeit ir tikai par to, ka vienas sistēmas atcelšana, pat ja tā ir netaisnīga un vēsturiski nolemta, parasti rada īslaicīgas grūtības. Piemēram, mūsu valsts neatkarības atjaunošana savulaik arī radīja samērā smagas sociālās problēmas, un 90. gadu nabadzības sekas nav līdz galam pārvarētas vēl tagad.
Tā arī pēc ASV pilsoņu kara beigām ierastā kārtība ar agrākajiem sociālajiem institūtiem tika sagrauta un noziedzības apkarošanu sabiedrība ņēma savās rokās. Kā tādos gadījumos mēdz būt, neiztika bez pārmērībām, bet tas nemaina lietas būtību. Vairums Linča tiesai pakļauto patiešām bija vainīgi. Nu un? Vai tas, ka kāds bija kādu nositis vai izvarojis, liek mums attaisnot šāda veida beztiesas izrēķināšanos ? Protams, nē. Linča tiesa nav pieļaujama pēc definīcijas, neatkarīgi no tā, vai linčojamais vainīgs vai nav vainīgs.
Tieši tas pats attiecināms uz šodienas sociālo linčošanu. Linčošanas kultūras aizstāvji uzstāj, ka sabiedrībai ir aktīvi jāiesaistās sociālā klimata uzlabošanā un jārada nulles tolerance pret jebkādu nevēlamu parādību izpausmēm. Vardarbīga izturēšanās pret sievieti, bez šaubām, ir šī sociāli nevēlamā parādība. Tāpat kā jebkādi citi vardarbības, diskriminācijas un cita veida apspiešanas, pazemošanas gadījumi.
Taču jautājums ir cits - vai amorālu rīcību var izskaust ar amorālām metodēm? Linčošanas kultūra, lai cik augstiem morāles apsvērumiem tā netiktu attaisnota, ir un paliek amorāla metode. Tāpēc varam tikai cerēt, ka jau drīzā nākotnē ikviena sabiedrībā cienījama cilvēka goda kodeksā viens no pamatnoteikumiem būs nepiedalīšanās publiskos linčošanas aktos pirms visu apstākļu noskaidrošanās.
