Runājot par nu jau bijušā Zāļu valsts aģentūras vadītāja Svena Henkuzena sodīšanu, viņu pazeminot amatā uz trim gadiem, droši var lietot populāro sakāmvārdu – vilks paēdis, un kaza dzīva.
Visi ir dabūjuši to, ko gribējuši, un gan jau arī Henkuzens zaudētājos nepaliks. Šobrīd viņš ir aizgājis bērna kopšanas atvaļinājumā, un diezgan droši var prognozēt, ka pēc ilgas un garas tiesāšanās viņa sodīšana tiks atzīta par nepamatotu, un viņš tiks atjaunots darbā ar visām kompensācijām. Savukārt sodītāji ir atraduši grēkāzi, uz kuru novelt vainu par gauso, haotiski iesākto vakcināciju, un tas šobrīd nozīmē vienu - tur tirgus laukumā netiks upurēti viņi paši ar veselības ministru Danielu Pavļutu un premjeru Krišjāni Kariņu priekšgalā, bet kāds līdz pat pēdējam laikam plašākai publikai nezināms ierēdnis.
Pamatvilcienos arī tauta ir apmierināta, jo grēkāža upurēšana vienmēr ir bijusi viena no cilvēces aizraujošākajām performancēm. Lai gan 21. gadsimts ir ieviesis milzu korekcijas tehnoloģijās, cilvēku smadzenes nav daudz mainījušās kopš laikiem, kad pūlis ellišķīgā jūsmā rēca, raugoties, kā tirgus laukumā cērt galvas “pie visa” vainīgajiem. Patiesības labad gan jāatzīst, ka šobrīd pati upurēšanas procedūra kļuvusi krietni humānāka.
Henkuzena aizdzīšana no kabineta Rīgas centrā uz bērnu istabu savā miteklī iezīmē Kariņa valdības darba stilu. Haotisku un izteikti fragmentētu, kad atsevišķi lēmumi neveido vienotu, sistēmisku rīcības modeli. Bēdīgi slavenie nepārdodamo preču saraksti un policijas reidi, lai atklātu neatļautu sēklu pārdošanu lauku veikalos, ir šī haosa uzskatāmākie piemēri.
Kariņa valdībai ir vairākas īpatnības. Tā ir izveidota, lai neteiktu sastiķēta, no četrarpus partijām, kurām maz kas kopīgs, ja neskaita vēlmi būt pie varas. Šīs valdības galvenais stabilizējošais faktors ir citas koalīcijas faktiskā neiespējamība. Galvenais, bet ne vienīgais, jo otrs faktors ir pats valdības vadītājs. Kariņš ir ļoti piemērots būt par šādu sastiķētu valdību seju. No vienas puses, viņš ir nepretenciozs un neuzstājīgs, kas dod iespēju visiem valdībā justies salīdzinoši komfortabli (runāt un darīt, ko grib, nebaidoties, ka premjers pateiks - sveiki, paldies par darbu). No otras puses, kas vēl būtiskāk, neizraisa kaitinošas dusmas lielā sabiedrības daļā. Īsāk runājot, viņš ir tīri simpātisks, kas šādās situācijās ir ārkārtīgi svarīgi.
Taču, lai cik simpātisks un smaidīgs būtu premjers, lai cik labā angļu valodā viņš sniegtu intervijas CNN un BBC, tas viņam nenodrošina pilnīgu indulgenci no tautas neapmierinātības. Īpaši pandēmijas un ar to saistītās mājsēdes laikā, kad cilvēkos pamazām uzkrājas spriedze, un to izgāzt uz valdību un citiem “tur augšā sēdošiem” šķiet pašsaprotami. Turklāt ir jau arī par ko, jo ministri ar saviem izteikumiem un rīcību visai bieži liek cilvēkiem, par viņiem domājot, likt pirkstu pie deniņiem.
Ja runājam tēlaini, Kariņa valdība ir kā gaisa balons, kurš strauji zaudē augstumu, un, lai nenokristu uz zemes, laiku pa laikam kāds jāmet ārā no groza. Uzreiz pēc Jaungada pār groza apmali tika pārmesta veselības ministre Ilze Viņķele. Kad ar skaļu blīkšķi izgāzās “Vakcinācijas biroja” projekts ar visiem tur savāktajiem “labākajiem” (lasi: dārgāk apmaksātajiem) speciālistiem, tad pirmais pretendents uz pār apmali metamā balasta lomu šķita Pavļuts.
Taču Kariņš atbrīvot kādu ministru spēj tikai tad, ja tam piekrīt partija, kura šo ministru izvirzījusi. Ja partija ministra nomaiņai nepiekrīt, tad šī persona par spīti sabiedrības sašutumam (reti kurš šīs valdības ministrs nav nokļuvis zem sabiedrības asas kritikas) turpina sēdēt savā amatā, it kā nekas nebūtu noticis.
Aiz Pavļuta stāvošā politiskā apvienība “Attīstībai/Par!” savu ministru upurēt nevēlējās, jo politiski tas būtu stipri neizdevīgi. Kamēr petravičas un šuplinskas, par spīti visiem saviem gājieniem, mierīgi sēž savos krēslos, mūsu ministri dažu mēnešu laikā tiks nomainīti divreiz? Nē, to nevar pieļaut. Arī pats Pavļuts, kurš aparāta intrigu spēli apguvis ne mazāk virtuozi kā klavierspēli, ātri atrada to, kuru nest uz upuraltāri savā vietā - Henkuzenu. Jauns ierēdnis nolaidis dibenā plaukstošu uzņēmumu (vakcīnu iepirkumu). Uz šo virsrakstu fona paša kļūdas strauji aizpeldēja dibenplānā un aizmirsās.
Taču tagad Kariņa valdībai jātiek galā ar jau pavisam cita veida problēmām. Vairs ne ārējām, kad spiediens nāk no sabiedrības puses, bet gan iekšējām, kad partija ar lielāko mandātu skaitu koalīcijā - Jaunā konservatīvā partija, uzstāj uz spēku samēru atjaunošanu, kāds bija pirms ekonomikas ministra Jāņa Vitenberga pāriešanas uz Nacionālo apvienību.
Šis jau ir daudz nopietnāks apdraudējums Kariņa valdības gaisa balonam. Iespējams pār groza apmali būs jāmet viss, kas palicis pāri no KPV LV, taču tas draud izjaukt visu konstrukciju (koalīcijas līgumu). Vai šoreiz ar ierasto, pamuļķīgo smaidu pietiks, rādīs laiks. Līdz šim ar Kariņa neveiklajiem, pretrunīgajiem izteikumiem ir izdevies panākt vajadzīgo kompromisu, lai visi (izņemot no groza izmesto) varētu turpināt atrasties pie varas, taču tagad atkal kāds no groza būs ārā jāmet. Ar Henkuzena politiskā svara personāžiem šoreiz nepietiks. Būs jāmeklē kāds svarīgāks upuris. Kurš?
