Kā jau varēja prognozēt Krievijas Ārlietu ministrija trešdien paziņoja, ka nedēļas laikā valsts jāpamet septiņiem Baltijas valstu un Slovākijas diplomātiem, tai skaitā vienam Latvijas diplomātam. Pagājušā nedēļā no šīm valstīm tika izraidīti vairāki Krievijas diplomāti, solidarizējoties ar Čehiju, kura 17.aprīlī izraidīja 18 Krievijas diplomātus. Atbildot uz to, Krievija savukārt izraidīja 20 Čehijas vēstniecības darbiniekus.
Atgādināsim, ka diplomātiskais skandāls iesākās pēc tam, kad atklājās, ka vairāki Krievijas speciālo dienestu aģenti ir saistīti ar sprādzienu munīcijas noliktavā Vrbetices pilsētā 2014. gada oktobrī. Īpašu uzmanību piesaistīja tas, ka starp aizdomās esošajiem aģentiem ir arī bēdīgi slavenie Solsberijas baznīcas smaiļu cienītāji, vienlaikus arī Skripaļu indētāji, kuri pa Eiropu pārvietojas ar Aleksandra Petrova un Ruslana Baširova pasēm. Abu īstie vārdi ir Anatolijs Čepiga un Aleksandrs Miškins, un plašāku popularitāti viņi ieguva, sniedzot visai sirreālu interviju Margaritai Simonjanai Krievijas propagandas kanālā “Russia Today”.
Uzspridzinātajā noliktavā glabājās munīcijas, kuru bija paredzēts piegādāt Bulgārijas pilsonim, uzņēmējam Emiliānam Gebrevam. 2015. gada 28. aprīlī, dažus mēnešus pēc šiem sprādzieniem Gebrevs smagi saindējās. Kā izriet no “Bellingcat”, “The Insider” un “Der Spiegel” kopīgā pētījuma, Gebrevs visticamāk indēts ar to pašu “Novičok” paveida indi, ar ko tik indēts Krievijas opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs. Šo uzdevumu veikuši Krievijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GRU) darbinieki.
Pēc šīs indēšanas Gebrevs slimnīcā pavadīja mēnesi, taču tā paša gada vasarā tika indēts vēlreiz. Arī šoreiz viņam izdevās izdzīvot. Taču pēc tam, kad 2018. gadā plaši izskanēja Skripaļu indēšanas lieta Anglijā, Solsberijas pilsētā, tad Gebrevs vērsa uzmanību uz to, ka viņa saindēšanās simptomi ir ļoti līdzīgi. Izmeklēšanā tika noskaidrots, ka vismaz viens no GRU aģentiem bijis Bulgārijā īsi pirms Gebreva saindēšanās. 2020. gada sākumā Bulgārija izvirzīja apsūdzības trim Krievijas GRU darbiniekiem, apsūdzot tos Gebreva slepkavības mēģinājumā. Aizdomās turamo vārdi oficiāli netika nosaukti.
Čehijas izmeklēšanas struktūras pieļauj, ka Krievijai bijusi informācija, ka Gebrevs šo munīciju tālāk plāno realizēt Ukrainā, tāpēc likvidējis visu noliktavu, to uzspridzinot. Vai tiešām Gebrevam tādi plāni bijuši, šobrīd vairs nav nozīmes, jo runa ir par ko citu. Par sprādziena (faktiski, terora akta) sarīkošanu citā valstī.
Šā gada 19. aprīlī notika ES ārlietu ministru apspriede, kuras laikā tika izskatīts arī šis Vrbetices incidents un tika izteikts vienots atbalsts Čehijas darbībām. Līdzīgs atbalsts Čehijai “Krievijas ļaunprātīgo darbību izmeklēšanā” tika izteikts NATO oficiālā paziņojumā.
Jānorāda, ka ne ES, ne NATO paziņojumā nav teikts, ka kādai valstij obligāti būtu jāsolidarizējas ar Čehiju. Baltijas valstu un Slovākijas valstu lēmums izraidīt atsevišķus Krievijas vēstniecības darbiniekus bija brīvprātīgs solidaritātes akts, kura mērķis izrādīt atbalstu valstij, kas cietusi no Krievijas īpatnējās starptautisko tiesību izpratnes, kā arī norādīt uz vienotu redzējumu attiecībā uz starptautisko normu ievērošanas kārtību, un vienotu rīcību pret šīs kārtības apzinātiem grāvējiem.
Latvijai stabilu starptautisko tiesību normu ievērošana ir eksistenciāls jautājums un jebkuri centieni šis normas izļodzīt, devalvēt un padarīt par tukšu skaņu jāvērtē kā ļoti nozīmīgs apdraudējums. Diemžēl Krievija jau ilgstoši demonstrē kursu uz starptautiskās kārtības graušanu, situācijas destabilizāciju, kur vien tas iespējams, un uztver haosa radīšanu kā īpašu iespēju panākt sev vēlamu rezultātu.
Šobrīd atklājas arvien jauni fakti par daudzām lietām, kuras vēl nesen šķita gluži nejaušas. No jauna tiek izmeklēti līdzīgi sprādzieni Bulgārijā; pastiprinās aizdomas par Polijas prezidenta Leha Kačinska lidmašīnas avārijas ļaunprātīgo raksturu 2010. gadā; nemaz nerunājot par aizdomīgām cilvēku nāvēm Krievijas iekšienē. Viss tas nerada priekšnoteikumus, kas palīdzētu normalizēt attiecības ar Krieviju.
Krievija, protams, var izteikt “apņēmīgu protestu” sakarā ar “provokatīvām, nekādi nepamatotām darbībām no Baltijas valstu puses”, un ierindot tās “nedraudzīgo” valstu sarakstā, bet Latvijas vēstnieks Maskavā Māris Riekstiņš 26. aprīlī radiostacijā “Eho Moskvi” ļoti precīzi norādīja, ka nav pamata Krievijā populārajam stāstam, it kā kolektīvie Rietumi speciāli vēlētos veidot ar Krieviju naidīgas attiecības, un tāpēc esot pilnīgi vienalga, ko tā dara, jo Krievija tiem vienkārši nepatīk.
Riekstiņš atgādināja, ka kopš 2011. gada strādāja Briselē kā Latvijas pārstāvis NATO un labi atceras, ka visos dokumentos līdz pat 2014. gadam Krievija figurēja kā sadarbības partneris, ar kuru jāveido cieņpilnas un uz savstarpēju sadarbību vērstas attiecības. Tieši 2014. gada notikumi, Krimas aneksija, notikumi Ukrainas austrumos bija lūzuma punkts, pēc kura attiecības vairs nevarēja palikt iepriekšējās. Kopš tā laika no Krievijas puses konfrontācija ir tikai vairota. Par to liecina ne tikai propaganda medijos, bet arī reāla darbība. Kaut vai jau pieminētā Vrebrices sprādziena lieta.
Arī Krievijas ārlietu ministrijas frāzes, ka “Viļņa, Rīga un Tallina turpina īstenot atklāti naidīgu kursu attiecībā uz mūsu valsti, šajā gadījumā piesedzoties ar pseidosolidaritāti ar Čehijas neapmatotajām darbībām attiecībā pret Krieviju,” diez vai var tikt uztvertas, ka aicinājums “dzīvot draudzīgi”. Krievijas pieaugošā agresivitāte neļauj izlikties, ka nekas nenotiek, un vieglprātīgi cerēt, ka gan jau viss nomierināsies. Cerēt, ka nomierināsies, protams, var un jādomā, ka gan jau tā arī būs, bet, kā krievi saka: labāk simts draugu, nekā simts rubļu.
Tāpēc labāk solidarizēties ar Čehiju šodien un sagaidīt, ka arī Čehija solidarizēsies ar mums, ja notiks kaut kas pie mums, nekā domāt, ka pielaidīga uzvedība mūs no kaut kā pasargās. Krievija respektē spēku un tikai stingra nostāja var mazināt Krievijas vēlmi sarīkot šeit kādas provokācijas. Ar gļēvu iztapību Krievijas cieņu neiegūt.
