Pēdējā laikā (pēc tam, kad ASV prezidents Džo Baidens apstiprinoši atbildēja uz telesabiedrības ABC žurnālista Džordža Stefanopulosa jautājumu, vai uzskata Putinu par slepkavu) no Krievijas pienāca arvien satraucošākas ziņas, kas lika pat gluži nopietniem analītiķiem pieļaut plaša militāra konflikta iespējamību.
Kādas bija šīs satraucošās ziņas, un vai tagad ir noticis kas tāds, kas ļauj atviegloti uzelpot? Tātad bija/ir: 1) Krievijas karaspēka bezprecedenta koncentrācija pie Ukrainas robežām un Krimā; 2) vairāk nekā 20 Baltijas kara flotes un Kaspijas flotes karakuģu pārdislokācija uz Melnās jūras akvatoriju; 3) pēkšņi ar sen nebijušu intensitāti atsākta masīva pret Ukrainu vērstas propagandas kampaņa Krievijas TV federālajos kanālos; 4) paziņojums par Krievijas Federālās sapulces atkārtotu sasaukšanu nākamajā dienā pēc Krievijas prezidenta ikgadējā vēstījuma nolasīšanas (Federālas sapulces kompetencē ir atļaujas došana karaspēka nosūtīšanai ārpus valsts robežām, kā tika izdarīts 2014. gada 1. martā); 5) uzstājīga prasība ASV vēstniekam Krievijā uz laiku atgriezties dzimtenē; 6) diplomātiskie skandāli ap sprādzieniem Čehijā un Bulgārijā; 7) Kremļa galvenā opozicionāra Alekseja Navaļnija mirdināšana cietumā un medicīniskās aprūpes demonstratīva ierobežošana; 8) Baltkrievijas diktatora Aleksandra Lukašenko vizīte Maskavā nākamajā dienā pēc Putina vēstījuma Federālajai sapulcei uz abu valstu ciešākas integrācijas runu fona; 9) Krievijas Federālā drošības dienesta (FDD) Maskavā veiktā operācija, kuras laikā tika aizturēts Puškina daiļrades pētnieks, filologs Aleksandrs Feduta un advokāts Jurijs Zeņkovičs, kuri Maskavas šašliku ēstuvē ASV Valsts departamenta, CIP, FIB un citu dienestu uzdevumā plānojuši Baltkrievijā valsts apvērsumu, Lukašenko un viņa bērnu nogalināšanu, visas valsts atslēgšanu no elektrotīkla un citus briesmu darbus.
Katra šī ziņa atsevišķi varētu likties kā Krievijas informatīvā kara elementi, kad acīmredzamas viltus ziņas sajaucas neatšķiramā kokteilī ar reālajām. Taču viss šis faktu kopums lika novērotājiem, kas rūpīgi seko līdzi notikumiem Krievijā, satraukties ne pa jokam, jo konfrontācijas asums pārkāpa sen nepieredzētas robežas.
Skaidrs, varbūtība, ka izcelsies plaša mēroga militārs konflikts, vienmēr ir mazāka nekā varbūtība, ka nekas ārkārtējs nenotiks.
No šāda aspekta viszinīga vīpsnāšana, ka uzreiz jau bija skaidrs, ka nekāda kara nebūs un viss beigsies ar kārtējo ieroču žvadzināšanu, izklausās vinnējoša, taču, ja šoreiz viss beidzās mierīgi, tas nenozīmē, ka tā būs arī nākamajā reizē. Galu galā tā dēvēto Čehova maksimu - ja pie sienas karājas bise, tad kādā brīdī tai jāizšauj, neviens vēl nav atcēlis.
Taču atgriezīsimies pie minētajiem faktiem. Pēc uzkrītoši neagresīvā Putina vēstījuma Federālajai sapulcei, un Krievijas aizsardzības ministra Sergeja Šoigu paziņojuma, ka Ukrainas pierobežā mācībās esošās karaspēka daļas atgriezīsies savās bāzes vietās, varētu domāt, ka briesmas garām. Diemžēl Krievijas augstākās amatpersonas jau sen ieguvušas tādu reputāciju, ka viņu miermīlīgo retoriku var tulkot gan tā, gan šitā.
Nenoteiktība, ka nevar zināt, vai teiktais ir patiesība, blefs vai apzināta dezinformācija, ir viens no būtiskiem Putina stratēģijas instrumentiem. Kā raksta Londonas koledžas universitātes politologs Vladimirs Pastuhovs, “[Putina] vēstījuma ūdeņainība un iemidzinošā garlaicība drīzāk liek satraukties, nevis nomierina”. Putina un Šoigu “nomierinošie” vārdi neatceļ to, kas pēdējo mēnešu laikā noticis. Jebkurā brīdī tonis var mainīties un militāro draudu eskalācija atsākties.
Putina vēstījumā bija vēl kāds punkts, kas liek satraukties. Runa ir par Putina versiju par “sazvērestību” pret Baltkrieviju. Putins par šo “sazvērestību” runāja tik pārliecinoši, it kā iegūto pierādījumu bāze neraisītu ne mazākās šaubas, lai gan ārpus Krievijas un Baltkrievijas “televizora” neviens šo “sazvērestību” neuztver pat kā daļēji ticamu. “Fakti” ir tik absurdi un acīmredzami safabricēti, ka skaidrs, ka šīs “sazvērestības” galvenā jēga ir iegūt ieganstu ciešākai Baltkrievijas “integrācijai”.
Pastāv versija, ka ar ieganstu “nodrošināt Baltkrievijas suverenitāti pret agresīvajiem NATO tīkojumiem” Krievija varētu uzspiest pastāvīgu militāro bāzu izvietošanu Baltkrievijā. Par labu šai versijai runā Lukašenko teiktais īsi pirms vizītes Maskavā, kad viņš paziņoja, ka tuvākajā laikā pieņemšot “principiālāko lēmumu savā ceturtdaļgadsimta ilgajā prezidēšanas laikā”. Kas tas par lēmumu, viņš neprecizēja.
Lai arī piektdien Putina runasvīrs Dmitrijs Peskovs noliedza, ka šādu bāzu izveidošana būtu sarunās apspriesta, tas vēl nenozīmē, ka šī iespēja ir pazudusi un Lukašenko vairs nebūtu jādomā par “sava principiālākā lēmuma” pieņemšanu. Tā kā Lukašenko vara pēc pagājušā gada nemieriem ir kļuvusi gandrīz pilnībā atkarīga no Kremļa labvēlības, šādu bāzu parādīšanās ir visai reāla. Ja tas tiešām notiks (īpaši netālu no Ukrainas robežas, kas atrodas tikai 120 kilometru no Kijevas), drošību Eiropā un pasaulē tas diez vai veicinās.
Diemžēl saspīlējums starp Krieviju un Rietumiem nepārtraukti aug, un grūti pat iedomāties, kam būtu jānotiek, lai šis vektors būtiski mainītu virzienu. Toties labi zināms, kas beigu beigās notiek, ja virziens paliek nemainīgs.
