Pirms kāda laika, analizējot mirstības rādītājus Latvijā no pērnā gada novembra līdz janvārim https://neatkariga.nra.lv/komentari/bens-latkovskis/343178-virsplana-miruso-skaits-latvija-butiski-parsniedz-ar-sars-cov-2-virusu-miruso-skaitu, nācās konstatēt, ka virsnormatīvā mirstība šajā periodā ir ievērojami lielāka nekā mirstības pieaugums, kuru izraisījusi saslimšana ar Covid-19. Ar virsnormatīvo mirstību jāsaprot lielāku mirušo skaitu nekā vidēji pēdējos četros gados attiecīgajos mēnešos.
Šie dati lika domāt, ka straujo mirstības pieaugumu Latvijā izraisījusi ne tikai Covid-19 pandēmija, bet arī tās apkarošanas metodes un to radītais stress. Tagad, kad ir pieejami dati par februāri, redzam, ka virsnormatīvā mirstība ir būtiski samazinājusies, kas varētu likt domāt, ka dzīve ir atgriezusies normālās (cik nu tā var būt normāla pandēmijas laikā) sliedēs. Kaut vai no mirstības statistikas viedokļa.
Taču uzmanību piesaista citi skaitļi. Ir vērojama milzīgā mirstības līmeņu atšķirība starp šā gada janvāri un februāri. Februārī mirušo skaits samazinājies vairāk nekā par tūkstoti. Šogad janvārī Latvijā nomira 3544 cilvēki, bet februārī - 2510. Pat ņemot vērā to, ka februārī ir par trijām dienām mazāk, un arī ar covid mirušo skaits ir būtiski samazinājies, šim samazinājumam nav racionāla izskaidrojuma. Ja dienā vidēji nomirst ap 100 cilvēku, tad trijās dienās tie būtu 300 cilvēki. Ja šiem trijiem simtiem pieskaitām ar covid februārī mazāk mirušo skaitu - 266, tad tie ir maksimums 600 mirušie, bet starpība ir vairāk nekā tūkstotis.
Ja analizējam mēneša vidējos skaitļus, tad redzam, ka februārī mirušo skaits ir samērā tuvs vidējam rādītājam. Savukārt janvārī bija vērojams būtisks mirstības pieaugums, kurš ievērojami pārsniedza vidējo.
Turklāt šo pieaugumu izraisīja ne tikai kovids. Kā liecina Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) dati, kuros apkopoti mirstības rādītāji sadalījumā pa nāves cēloņiem, redzam, ka janvārī bez lielā ar covid mirušo skaita pieauguma vērojams liels mirstības pieaugums sadaļā - asinsrites sistēmas slimības.
Šogad janvārī no asinsrites traucējumiem nomira 1783 cilvēki, kamēr 2020. gada janvārī 1435 cilvēki. Tas ir, šogad nomira par 348 vairāk. Šajā nāves cēloņu grupā virsnormatīvais mirstības pieaugums vērojams, sākot no novembra, un tieši šīs grupas pieaugums rada kopējo virsnormatīvas mirstības pieaugumu (neskaitot covid, kas ir galvenais mirstības pieauguma cēlonis). Interesanti, ka februārī mirušo skaits no asinsrites traucējumiem ir pilnībā atgriezies caurmēra līmenī.
Ja turpinām analizēt datus pa nāves cēloņu grupām, tad acīs krīt neparasti zemais februārī mirušo skaits ar ļaundabīgiem audzējiem. Šogad februārī šajā grupā mirušo skaits ir aptuveni par simtu mazāks nekā citos gados februārī. Šogad februārī - 370, bet caurmērā (ar ļoti nelielām svārstībām) - 470. Dati pieejami šeit.
Ko no šiem datiem varam secināt? Varam pieļaut, ka Ziemassvētku, Jaungada brīvdienu periods, kurš vienmēr ir psiholoģiski ļoti smags vientuļiem un gados veciem cilvēkiem, šogad vispārējo ierobežojumu un aicinājumu dēļ ar viņiem netikties šiem cilvēkiem ir bijis vēl smagāks, kas arī atsaucies uz augstajiem virsnormatīvajiem mirstības rādītājiem decembrī un janvārī. Savukārt neparasti zemā mirstība februārī (it īpaši ļaundabīgo audzēju grupā) nav racionāli izskaidrojama, ja vien nevēlamies lietot tādus skaidrojumus - kā īpašais zvaigžņu stāvoklis.
P.S. Šajā tabulā dati nedaudz atšķiras no iepriekšējā reizē dotajiem, jo šoreiz visi dati ņemti no SPKC, bet pagājušo reizi no Centrālās statistikas pārvaldes. Kāpēc šie dati atšķiras, arī nav īsti izskaidrojams.