Katrs pats var sev uzdot jautājumu: kuras no skaļajām, mūsu šerloku holmsu atklātajām slepkavībām, atmiņā iešaujas pirmās? Atzīšos savā aizmāršībā, jo tā uz sitiena neatceros nevienu. Nav pat no kā izvēlēties. No zemapziņas dzīlēm izlien ironisks pretjautājums – vai tad mūsu tiesībsargu struktūrās starp inspektoriem lestreidiem ir arī kāds šerloks holmss?
Taču ironiju pie malas. Ir notikusi kārtējā skaļā, nekaunīgi pārdrošā slepkavība gaišā dienas laikā, publiskā vietā, un, pirms ejam tālāk, gribu atvainoties policijas darbiniekiem par tiem “lestreidiem”. Ne mirkli nešaubos, ka absolūtais vairākums no viņiem savu darbu cenšas veikt pēc labākās sirdsapziņas, bet, kā jebkurā struktūrā, darba rezultātu nosaka vadības kvalitāte. Ja vadītājs ir neprasmīgs un neprot pareizi organizēt darbus, izvietot personālu, tad katra atsevišķa darbinieka individuālās pūles pārvēršas bezjēdzīgas rosības haosā, kur pazūd sinhronitāte un mērķtiecīga virzība uz vienotu mērķi.
Par iekšlietu ministra Sanda Ģirģena vadītspējas prasmēm šaubas bija jau agrāk, taču uzskatāmi to trūkums apliecinājās preses konferencē, kas bija sasaukta uzreiz pēc Romāna Bezzubova slepkavības.
Viņa uzstāšanās kvintesence: “Šo divu gadu laikā [kopš esmu ministrs] esmu tam kuģim, kas bija ļoti aprūsējis, ne tikai notīrījis rūsu un salabojis sūces, bet arī kopā ar komandu esam pacēluši dienestus atbilstošā līmenī. Par to liecina statistika kovid laikā.” Tādos gadījumos parasti saka, ja nav ko teikt, tad labāk būtu paklusējis.
Taču, lai bēdu aina iezīmētos vēl reljefāk, Ģirģens sasauca preses konferenci nākamās dienas rītā. Ministrs šoreiz: “Vienojāmies par to, ka pašvaldības strādās aktīvāk, izvērtēs iespēju pievienoties kopīgai platformai, lai izveidotu stabilu savietojamību ar videonovērošanas kamerām visā Latvijā.” It kā parasta standartfrāze, kurā tukšvārdība sajaukta ierastajā kokteilī ar daiļrunību. Viss nākotnes formā. Vienosimies, strādāsim aktīvāk, izvērtēsim, pievienosimies. Uzskatāmības labad pārtulkosim šo ministra frāzi no birokrātiskās valodas latviešu valodā: “Divu gadu laikā kopš līdzīgas Bunkus slepkavības (gaišā dienas laikā, no automašīnas, publiskā vietā) neko neesam darījuši, ne ar vienu struktūru ne par ko neesam vienojušies un neesam piedāvājuši nevienam izvērtēt iespēju kaut kur pievienoties. Citiem vārdiem, neesam neko šajā laikā darījuši, nekādu mācību no šīs joprojām neatklātās slepkavības neesam guvuši un turpinājuši klapēt ar ausīm, ķerot covid ierobežojumu pārkāpējus. Pret īstiem bandītiem mūsu rociņas pagaidām par īsu. Bet turpmāk strādāsim aktīvāk.”
Pēc šādas nabadzības apliecības izrakstīšanas, loģisks preses konferences noslēgums būtu paziņojums par savu demisiju, taču šāds solis būtu absolūtā pretrunā ar Kariņa valdības garu. Jau pēc Bunkus slepkavības, bet patiesībā jau ilgi pirms tam, bija jāizstrādā detalizēts rīcības plāns līdzīgos gadījumos. Lai jau pirmajās sekundēs, kad kļūst zināms par šādu ekstraordināru notikumu, visas struktūras nekavējoties zinātu, kā rīkoties; lai katrs darbinieks zinātu, kas viņam konkrēti jādara.
Lielākā daļa autovadītāju braucot klausās radio. Būtu tikai normāli, ja visām radiostacijām, saņemot raidīšanas licenci, būtu jāuzņemas pienākums pēc attiecīgu struktūru pieprasījuma savu translāciju pārtraukt un pārraidīt svarīgu informāciju. Tas attiecas ne tikai uz šādiem noziegumiem, bet arī citiem gadījumiem, kad steidzīgi jāinformē sabiedrība. Ja uz ielām visi autovadītāji jau pēc minūtes būtu lietas kursā par notikušo, bandītiem būtu daudz grūtāk pazust pilsētā, kur satiksme ir pietiekoši intensīva.
Ne jau man mācīt, kas katram jādara. Tas viss pasaulē jau sen ir atstrādāts un vienkārši bija jāievieš arī pie mums. Tā vietā ministrs lepojas ar to, ka atklāta nelegālā jauniešu ballīte un vainīgie identificēti.
Taču arī mēs rīkotos līdzīgi Ģirģenam, ja no šī gadījuma neizdarītu plašākus secinājumus. Latvijā valda uzskats, ka talants nozīmē labi zīmēt, spēlēt mūzikas instrumentus, labi rēķināt, viegli apgūt valodas un tamlīdzīgi. Lai cilvēks būtu par labu vadītāju nekādam talantam nav jābūt. Pietiek atrasties noteiktā partijā un spēt bez liekas sarkšanas un stomīšanās translēt dažas līdz banalitātei nodrāztas, bet “pareizas” frāzes. Ar to pietiek, lai kļūtu par ministru, valsts sekretāru, svarīgu apakšstruktūru vadītāju. Rezultātā mēs redzam pilnīgu vadības funkciju zudumu visās frontes līnijās. Ja vēl pirms kāda laika tika runāts par dažu Kariņa valdības ministru kliedzošu neatbilstību valdības locekļa līmenim, tad tagad nosauciet kaut vienu ministru, par kuru varētu teikt - jā, nu šis/-ī ir īstajā vietā. Labi, ka mums ir tāds ministrs. Kaut vienu!
Ja man tāds būtu jānosauc, tad, iespējams, pirmais prātā ienāktu satiksmes ministrs Tālis Linkaits, kuru pazīstu jau sen un kurš vienmēr licies visnotaļ saprātīgs cilvēks. Cilvēks, kurš labi pārzina sava lauciņa “drēbi”. Taču neskatieties uz viņa vārdiem, skatieties uz viņa darbiem, un tie vairs nav cildināmi. Partejisku uzstādījumu dēļ faktiski sagrauts tranzīts, apturēts vērienīgais Latvijas dzelzceļa (nevis kā uzņēmuma, bet kā infrastruktūras) elektrifikācijas projekts, kas padara mūsu tranzīta sistēmu nekonkurētspējīgu uz visiem laikiem (arī tad, kad Krievijā un Baltkrievijā būs mainījušies režīmi), un nākotnes transporta galvenās artērijas (dzelzceļa tīkls) ir nolemtas sklerotiskai atrofijai. Tādā pašā garā varētu turpināt par pilnīgi visiem Kariņa valdības ministriem.
Taču arī tas vēl nebūtu nekas. Nu, labi, pirms 13. Saeimas vēlēšanām uz Latvijas politiskās skatuves uznāca talantīgi kumēdiņu taisītāji, publika smējās vēderus turēdama un šos ļaužu uzjautrinātājus apbalvoja ar iecelšanu deputātu kārtā. Politiskais salikums ir tāds, kāds tas ir, bet galu galā mēs dzīvojam demokrātiskā sistēmā, un drīz jau nākamās vēlēšanas, kur pielaistās kļūdas labosim un šos klaunus dzīsim prom no valsts pārvaldes.
Taču ko mēs redzam SKDS reitingu tabulās? “Vienotības” reitings aug, Kariņu, kurš droši vien ir visnotaļ jauks cilvēks, bet acīmredzami netalantīgs vadītājs, daudzi viedokļu līderi ir gatavi aizstāvēt līdz pēdējam, vienalga kādu aplamību sadarītu vai izteiktu viņa valdības ministri. Populārie stāsti par Kariņa “apbrīnojamām spējām” saturēt kopā šo “nevaldāmo” politikāņu baru, manuprāt, rodas no aplamas izpratnes par to, ko nozīmē jēdziens - vadīt.
Tā nu, visticamāk, šo pašu partiju kombināciju mēs redzēsim pie stūres arī pēc 2022. gada vēlēšanām. Patiesības labad gan jāsaka, ka pēc 5. jūnija pašvaldības vēlēšanām, politiskais skudru pūznis varētu sarosīties un izkristalizēties jauns spēks. Jautājums tikai, vai tam izdosies būtiski atšķirties no jau esošajiem, kuri ik dienas pārliecinoši demonstrē savus talantus salaist grīstē visu, ko vien var salaist.
