Krievijā ir divi vispāratzīti, nopietni militārie eksperti ar milzīgu pieredzi, zināšanām un sakariem aizsardzības struktūrās – Pāvels Felgengauers un Aleksandrs Golcs. Lai arī viņu pašreizējās situācijas attīstības prognozes nedaudz atšķiras, abi norāda, ka bezprecedenta Krievijas bruņoto spēku koncentrācija pie Ukrainas robežām jāuztver kā ļoti nopietnu draudu pasaules drošībai. Radiostacijas “Eho Moskvi” raidījumā “Polnij Aļbac” Felgengauers pat paziņoja: “Mēs atrodamies ne tik vien kara priekšvakarā, mēs atrodamies kodolkara priekšvakarā.”
Kad dzirdēju šos vārdus ēterā, uz mirkli ap dūšu sametās šķērmi. Felgengauers nav nekāds Žirinovskis vai Kiseļovs/Solovjovs, kuri Krievijas federālajos TV kanālos regulāri sacenšas, kurš pateiks kaut ko kliedzošāku un neticamāku. Felgengauers ir Krievijas vienīgās īsti neatkarīgās un nopietnās avīzes “Novaja gazeta” militārais apskatnieks, kurš velti vārdus vējā nebārsta.
Gan Felgengauers, gan Golcs norāda uz to, ka karaspēka koncentrācija notiek pilnīgi atklāti, gaišā dienas laikā, un stratēģisko kodolraķešu izvirzīšana kaujas režīmā notiek tā, lai to varētu ieraudzīt no ASV kosmiskajiem pavadoņiem. Tas liecina, ka mērķis ir spiediena izdarīšana uz Ukrainu un neslēpta šantāža pret Eiropu, NATO, ASV un jauno prezidentu Džo Baidenu. Abu prognozes atšķiras ar to, ka Felgengauers vairāk sliecas domāt, ka Kremlis no tiesas ir gatavs iet līdz galam, ja vien nebūs liela piekāpšanās no Ukrainas un “Rietumiem”, kamēr Golcs saglabā cerību, ka visa pasākuma galvenais mērķis ir spēka demonstrācija un baiļu iedzīšana saviem pretiniekiem. Lai Baidens nākamreiz, kad gribēs kaut ko riebīgu pateikt, ilgāk padomā.
Ar “iešanu līdz galam” Felgengauers saprot vērienīgu militāru operāciju ar iebrukumu Ukrainā vienlaikus no vairākām pusēm. Krievijas spēki reģionā ir koncentrēti tādos apjoms, kas vairākkārt pārsniedz nepieciešamos spēkus, lai neitralizētu jebkādus Ukrainas armijas centienus uzbrukt pašpasludinātajām “republikām” - DNR un LNR. Detalizētu spēku izvietojumu var lasīt šeit. Mobilizēti kaujas gatavībai ir ap pusmiljona aktīvā dienesta karavīru visā Krievijā. Ziemeļos no Donbasa tiek izvērsts plašs grupējums, kuru pastiprina 1. gvardes tanku armija. Vairāk nekā 15 000 vīru jau izvērsti “lauka apstākļos” “kontroles pārbaudes” ietvaros. Vienlaikus ar spēcīga grupējuma formēšanu ziemeļos tiek nostiprināts dienvidu flangs. Krimā pārdislocēti 7. gvardes trieciendesanta kalnu divīzijas desantnieki, kuru uzdevums būtu ar izpletņiem nolaisties ienaidnieka aizmugurē, ieņemt stratēģiskos objektus un sagaidīt ierodamies galvenos spēkus. No Baltijas flotes caur Lamanšu jau izgājuši trīs lielie desanta kuģi - “Minsk”, “Kaļiņingrad” un “Koroļeva”, kurus pavada sardzes kuģis “Boikij”. Ar šiem kuģiem tiek pārvadāti jūras desantnieki un tanki. 8. aprīlī tika paziņots, ka vairāk nekā desmit desanta un artilērijas kuģi tiek pārdislocēti no Kaspijas jūras caur Volgu un Volgas-Donas kanālu uz Melno jūru. Melnajā jūra tiek formēts desanta grupējums no 25 dažādas klases kuģiem. Šī armāda spēj izsēdināt Melnās jūras piekrastē starp Odesu un Nikolajevu vairāk nekā desmit desanta bataljonus jau pirmajā desanta vilnī. Iespējams arī papildu desants no gaisa.
Viss liecina, ka Krievijas Ģenerālštābs koncentrē spēkus dziļai stratēģiskai operācijai. Kamēr daļa Krievijas spēku piesaista Ukrainas armijas daļas Donbasa frontē, no flangiem, no Voroņežas, Belgorodas puses caur Harkovu tanku ķīlis (pēc Staļingradas kaujas parauga) virzītos dienvidrietumu virzienā, kur no Krimas un Melnās jūras piekrastē izsēdinātā desanta pretī virzītos Krievijas armijas dienvidu grupējums. Lai radītu apjukumu Ukrainas armijas vadības sistēmās, gaisa desants tiktu izsēdināts pretinieka aizmugurē. Abi šie grupējumi satiktos kaut kur pie Zaporožjes un ieslēgtu “katlā” tos Ukrainas armijas galvenos spēkus, kuri šobrīd atrodas priekšējās frontes līnijās Doņeckas un Luhanskas apgabalos, gluži kā pēc Ģenerālštāba akadēmijas mācību grāmatām, viegli ironizē Felgengauers.
Militārie mērķi jāsasniedz dažu nedēļu zibenskarā, un tā rezultātā Ukrainas dienvidu apgabali būtu pilnībā ieņemti. Tas savukārt nozīmētu, ka Ukrainas valstiskumam, kā nesen draudēja Putina administrācijas vadītāja vietnieks Dmitrijs Kozaks, būtu pienācis gals. Savukārt demonstratīvā kodolieroču izvirzīšana kaujas pozīcijās ir nepārprotams signāls Rietumiem - netraucējiet mūs sasniegt savus mērķus, ja vien negribat dabūt pa galvu ar mūsu kodolrungu.
Abi militārie eksperti uzsver, ka karš nebūt nav neizbēgams, taču Felgengauers norāda, ka tāda līmeņa mobilizāciju ir grūti tāpat vien atsaukt kā nebijušu. To var darīt tikai pēc izvirzīto mērķu sasniegšanas. Vienkārši tāpat vien kādu “pabaidīt” un pēc tam visus vest atpakaļ uz ierastajām dislokācijas vietām, nav nopietni. Vai nu karš, vai ļoti smagas un sāpīgas piekāpšanās no Ukrainas puses.
Pagaidām Ukrainas pozīcija izklausās ļoti bravūrīga. No malas skatoties, pat neadekvāti bravūrīga. Jau pieminētajā “Eho Moskvi” raidījumā ukraiņu apskatnieks Romāns Cimbaļuks draudēja krieviem ar tūkstošiem cinka zārku un militāru sakāvi, jo Ukrainas armija vairs neesot tāda kā 2014. gadā. Tagad tā esot kaujas rūdīta un tehniski daudz labāk apgādāta. Līdzīgu noskaņojumu pauž populārais ukraiņu žurnālists Dmitrijs Gordons.
Uz bravūrīgajiem izteikumiem, ka Ukrainas armija vairs neesot vakarējā un nekāda vieglā pastaiga krievu kareivjiem pa Ukrainas zemi nesanāks, Felhengauers atbild, ka Krievijai ir totāls pārsvars gaisā un uz jūras, kā arī nav apstrīdams tās bruņojuma tehnoloģiskais pārākums, jo Ukrainas armijā ir vēl daudz padomju laiku tehnikas, kas sen jau kā novecojusi. Vienīgais, uz ko var ukraiņi cerēt, ir tas, par ko runā cits analītiķis - bēdīgi slavenais, kādreizējais impērists, kurš tagad pilnībā mainījis savu pozīciju, - Aleksandrs Ņevzorovs. Viņš norāda, ka morālā gaisotne Krievijas armijā esot tāda, ka tā var labi pildīt dekoratīvās funkcijas dažādās parādēs un televizoru ekrānos, bet ne reālos kaujas apstākļos, kad katram jāatbild uz galveno jautājumu - kāda suņa pēc man te jāmirst.
Šeit gan jāatzīst, ka paša Ņevzorova pieredze armijas tikumu “izbaudīšanā” no iekšpuses vairāk attiecas uz pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, un arī Krievijas armija kopš tiem laikiem ir būtiski mainījusies. Tā tagad ir krietni labāk apgādāta, sātīgi piebarota, un tai vairs nav nepieciešamības visu savu mantību iztirgot vienalga kam, kaut pretiniekam, ja vien tas labi maksā. Tāpēc objektīvi raugoties, Ukrainas izredzes noturēties un izjaukt iecerēto zibenskaru ir visai vājas. Ja nu tomēr taisnība izrādīsies Cimbaļukam un Ņevzorovam un “zibenskarš” ievilksies, tad spēku samēri var mainīties par labu Ukrainai un karš Krievijā var kļūt nepopulārs ar visām no tā izrietošajam sekām.
Visā šajā operācijā nozīmīga loma ir atvēlēta Rietumiem. Stratēģisko kodolspēku izvēršana kaujas gatavības pozīcijās notiek ar skaidru mērķi - norādīt, kas Rietumiem jādara un kas nav jādara. Nekādi nav jāiejaucas šajā “mūsu iekšējā” konfliktā un nav būtiski jāpalīdz Ukrainas armijai. Palīdzība pieļaujama tikai tīri simboliska, lai rietumvalstis nezaudētu seju savu vēlētāju acīs. No otras puses, Rietumiem jāizdara spiediens (kā tas jau ticis darīts citās reizēs) uz Ukrainu, lai tā “netēlo” varoni un bez tielēšanās dara visu, ko “lielie puiši” pieprasīs.
Diemžēl vai, par laimi, šobrīd neviens nevar pateikt, kāda būs Rietumu reakcija. Ja man būtu jāliek likmes, es droši vien uzliktu uz to, ka Rietumi paši atkāpsies (kā vienmēr) Putina spiediena priekšā un piespiedīs atkāpties arī Ukrainu, bet ir samērā liela varbūtība, ka kaut kas aiziet ne tā, kā plānots, un procesi ievirzās gluži negaidītā gultnē ar pavisam neparedzamām sekām. Iekavās piebildīsim, ka mūsu ārlietu ministra vakar izteiktās standartfrāzes par “nelokāmu atbalstu Ukrainai” dēļ to saturiskā tukšuma nav pat atsevišķas pieminēšanas vērtas.
Nobeigumā kāda mazliet optimistiskāka ziņa. Abi militārie eksperti ir droši pārliecināti, ka aktīva karadarbība nesāksies tuvāko nedēļu laikā, jo šobrīd reģionā vēl turpinās pavasara šķīdonis, kurš lietaino laika apstākļu dēļ šogad ir īpaši iekavējies. Tā kā vēl ir laiks karu novērst.
