Artuss Kaimiņš pagājušo nedēļu ierakstīja tviterī: “Nav jau tāda kpv lv. Ir savdabīgu pilsoņu savienība, kur katram savs mērķis un vēlmes. Un vēl ir valsts finansējums, kas ir vienīgā līme, kas satur šos indivīdus kopā. Esmu radījis Frankenšteina monstru ar skudras kāju, zaķa ļipu, oda smadzenēm, gēla nagiem un dzeņa galvu. Biedriem iesaku un lūdzu jau tuvākajā sapulcē vai kongresā attīrīt savu karmu un nobalsot par šīs organizācijas pašlikvidēšanos – par naudas atgriešanu valsts budžetā. Lai šī nauda tiek mediķiem, ne parazītorgāniem. Petravičai sen jau ir jāiet mājās.”
Lai arī kopumā var piekrist Kaimiņa situācijas vērtējumam, viņš savā iedomībā pārvērtē paša lomu partijas izveidošanā - “esmu radījis Frankenšteina monstru”. Ne jau Kaimiņš radīja šo politpulciņu. Viņš bija tikai viens no šī apjomīgā krāpšanas projekta dalībniekiem, kurā darbojās kā atpazīstama reklāmas seja, bet ne vairāk. Kā apgalvo viņa toreizējais tuvākais līdzgaitnieks - Aldis Gobzems, - gandrīz visu priekšvēlēšanu laiku Kaimiņš aizvadīja lielākā vai mazākā reibonī un atsevišķās reizēs pat neesot varējis izkāpt no mašīnas, lai tiktu līdz vēlētājiem.
Kāpēc KPV LV uzskatāms par krāpšanas projektu? Tāpēc, ka šai partijai jau sākotnēji nebija jēgpilnas programmas un nopietna tālākās darbības plāna.
Nevar taču ministriju skaita samazinājumu, koalīcijas padomes likvidāciju un tamlīdzīgas lietas uzskatīt par jēgpilnu programmu. Vienīgā ideja bija - ar tukšu, bet skanīgu “ļaunās” varas lamāšanu tikt Saeimā, un tad šo panākumu attiecīgi kapitalizēt.
2018. gada 6. oktobrī notika 13. Saeimas vēlēšanas. Otro labāko rezultātu (aiz “Saskaņas”) uzrādīja partija KPV LV. Par to nobalsoja 120 264 (14,25%) vēlētāju, un partija Saeimā ieguva 16 deputātu vietas. KPV LV panākumi neradīja pārsteigumu, jo pieprasījums pēc “antiisteblišmenta” politiskā spēka tajā laikā bija liels ne tikai Latvijā (atcerēsimies Trampu). Taču pirms vēlēšanām uzsāktie kriminālprocesi pret Kaimiņu un Zakatistovu izspēlēja ar partiju ļaunu joku. No vienas puses, nonākšana īslaicīgās aizturēšanas izolatorā palīdzēja partijai atjaunot popularitāti, bet, no otras puses, abus līderus padarīja pilnībā atkarīgus no tiem, kas prata pārliecinoši solīt, ka mēs “visu nokārtosim”, lietu “nomuļļāsim” un “jāsēž tev nebūs”.
Drīz pēc vēlēšanām politiskajā vidē parādījās priekšlikums vairākkārt palielināt partiju finansējumu no valsts budžeta. Turklāt nevis ar nākamo sasaukumu, bet uzreiz - no 2020. gada 1. janvāra. Šos priekšlikumus aktīvi atbalstīja gan Valsts prezidents Egils Levits, gan premjers Krišjānis Kariņš. Klīda runas, ka Levita atbalsts šim budžeta dāsnumam ir priekšnoteikums viņa atbalstam prezidenta vēlēšanās. 2019. gada 14. novembrī Saeima pieņēma grozījumus partiju finansēšanas likumā, kas paredz partijai, kura vēlēšanās ieguvusi vairāk nekā 2% balsu, saņemt 4,5 eiro par katru saņemto balsi. Ja par Kaimiņa-Gobzema partiju bija nobalsojuši 120 264 vēlētāji, tad šai partijai no valsts budžeta pienākas 541 188 eiro gadā.
KPV LV erozija sākās, tiklīdz KPV LV nolēma ieiet “Vienotības” vadītāja valdībā. Ļoti dažādie cilvēki, kuriem, kā precīzi atzīmēja Kaimiņš, katram bija savi mērķi un vēlmes, sāka vilkt deķi katrs uz savu pusi. Situācija partijas iekšienē saasinājās, tuvojoties Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām 2020. gada 29. augustā. Šajā gadā partija pirmo reizi varēja izmantot prāvo finanšu resursu. Jānorāda, ka vēlēšanu kampaņa ir laiks, kad visvieglāk (no legalitātes aspekta) “apgūt” partijas rīcībā esošo naudu.
Kā liecina KNAB dati, KPV LV Rīgas domes vēlēšanās iztērēja 360 714 eiro. Vairāk iztērēja vienīgi “Attīstībai/Par!/”Progresīvie” - 469 840 eiro, bet ar pilnīgi atšķirīgu rezultātu. Vieni kļuva par Rīgas vēlēšanu uzvarētājiem, bet KPV LV šo naudu burtiski izniekoja. Teorētiski var teikt, kam gan negadās, taču šoreiz ir pamatotas aizdomas par apzinātu naudas šķērdēšanu, novirzot to partijas vadībai pietuvinātām firmām (piemēram, nevienam nezināmai reklāmas aģentūrai "Thumbs up media line"), jo visas aptaujas liecināja, ka KPV LV un tās Rīgas mēra kandidātam Ralfam Nemiro tikpat kā nav izredzes pārvarēt 5% barjeru, un milzīgajai naudas tērēšanai acīmredzot bija cits mērķis.
Šogad 5. jūnijā paredzētas pašvaldību vēlēšanas pārējā Latvijas teritorijā, un visiem, kas saistīti ar KPV LV, svarīgākais kļūst jautājums - kuri būs tie, kas lems par KPV LV pusmiljona tērēšanu? No partijas jau ir izslēgti gan Nemiro, gan Zakatistovs, nemaz nerunājot par Kaimiņu, kurš tika izslēgts pirms gada. Tagad neviens pat nevar īsti pateikt, kā šo partiju sauc, jo pagājušā gada 12. decembrī viena no partijas biedru sapulcēm nolēma mainīt it kā diskreditēto nosaukumu - KPV LV - uz jaunu - “Par cilvēcīgu Latviju” (PCL). Grūti spriest, cik šis nosaukums veiksmīgs, jo rada asociācijas gan ar PCTVL (Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā), gan ar Šlesera/Šķēles projektu - “Par labāku Latviju”.
Ņemot vērā to, ka karantīnas apstākļos partijas biedru sapulces notiek attālināti un to juridiskā leģitimitāte ir grūti nodrošināma, Uzņēmumu reģistrs ir noteicis 6. aprīli kā pēdējo datumu, līdz kuram KPV LV mantiniekiem jātiek skaidrībā, kura no partijas valdēm ir “īstā”. Jādomā, ka šis datums nav noteikts nejauši. 6. aprīlī beidzas sarakstu iesniegšana pašvaldību vēlēšanās un sākas priekšvēlēšanu kampaņa ar plašajām finanšu apguves iespējām.
Visā šajā stāstā ir viena zīmīga detaļa, kura raksturo ne tik daudz situāciju KPV LV, cik pašreizējās varas konstrukcijas ārkārtīgo trauslumu. Par spīti tam, ka gan Kaimiņš, gan Zakatistovs ir deputāti bez partijas, abi joprojām ieņem tos amatus, kurus ieguva, Kariņa valdībai veidojoties. Zakatistovs joprojām ir “Vienotības” vadītās Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs, bet Kaimiņš Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs. Tāpat varētu minēt dažus ministrus, par kuru “kompetences” līmeni klīst leģendas. Nekādas kustības, kuras varētu apdraudēt esošās konstrukcijas stabilitāti, nav pat iedomājamas, jo, sākot kaut ko mainīt, var saļodzīties viss politiskais līdzsvars. Tā stabilitātes vārdā koalīcija ir gatava pieciest visu.
