Veselības ministrs un partijas “Kustība Par!” vadītājs Daniels Pavļuts LTV raidījumā 1:1 formulēja Latvijas “progresīvās” sabiedrības centrālo naratīvu: “[Satversmes] Grozījumi, ko piedāvā Nacionālā apvienība un kurus virkne konservatīvu partiju ir atbalstījušas, ir nevajadzīgi, nelaikā un velk Latviju atpakaļ pagātnē. Tie piedāvā diskriminēt daudzas Latvijas ģimenes. Visdažādākās. Tā ir sociālā realitāte, kā Satversmes tiesas tiesneši par to runāja, ka ģimenes jēdziens mūsdienās ir gājis uz priekšu un sociālā realitāte ir cita. Man ir tik žēl, ka politiskās partijas, kuras apgalvo, ka ir Latvijas nacionālās idejas un valstiskuma mantinieces, piedāvā Latvijas Republikas Satversmi padarīt par kaut kādu atpakaļrāpulības piemēru un izraut Latviju no tās tiesiskās domas un tā virziena, kurā virzās Eiropa.”
Ja reiz citēju šo pagaro Pavļuta izteikumu, tad gribu citēt vēl vienu muzikantu (Pavļuta pamatprofesija ir pianists) - pasaulslaveno vijolnieku Jehudi Menuhinu: “Ja man būtu jāizvērtē 20. gadsimts, tad es teiktu, ka tas radīja cilvēces vēsturē lielākās cerības, bet sagrāva visas ilūzijas un ideālus.”
Lai arī Menuhina 20. gadsimta vērtējums, kuru viņš izteica 1994. gadā, ir pilnīgi precīzs, kopumā pats izteikums prasās pēc dziļākas analīzes. Ja arī kādas ilūzijas un ideālus 20. gadsimts ir sagrāvis, tad 21. gadsimtā tie ir atdzimuši no jauna. 21. gadsimts ir radījis vēl lielākas cerības uz visu šo ilūziju un ideālu piepildījumu, nekā tās bija 20. gadsimta sākumā, un, sekojot vēsturiskajai loģikai, rada vēl lielākas bažas par šo ilūziju potenciālo sabrukumu.
Tieši tāpat kā 20. gadsimta sākumā šķita, ka pēc asiņainā, bet samērā īslaicīgā Franču - prūšu kara 1870.-1871. gadā Eiropā ir iestājies mūžīgais miers, jo “jaunākās tehnoloģijas” karadarbību padara par tik iznīcinošu, ka “neviens jau nekaros, ja tas nesīs milzu postu arī pašiem”, arī tagad cilvēce ir pārliecināta, ka nu gan beidzot ir iestājies mūžīgais miers un nekad vairs cilvēcei nebūs jāpārdzīvo kara šausmas. Kaut nu tā būtu. Taču pat ne par to šodien lielākais uztraukums.
Ilūzijas un ideāli nekur nav pazuduši. Menuhins ļoti trāpīgi ideālus ietilpina vienā jēdzienā ar ilūzijām. Šodienas galvenais ideāls ir tas pats, kas pirms simt gadiem - vienlīdzība. Ilūzija ir tā, ka pēc šī ideāla sasniegšanas (pat ja tas ir iespējams) visi laimīgi dzīvos tālāk miera un saticības Ēdenes dārzā. Proti, pēc tam, kad būs izmaksātas kompensācijas (vai vismaz nobučotas kurpes) visiem tiem, kuru priekšteči gadu tūkstošiem esot apspiesti, un tāpēc tagad atrodas neizdevīgākās starta pozīcijās, šie taisnības un vienlīdzības prasītāji nomierināsies un nekādas jaunas “prasības” un jaunus “ideālus” neizvirzīs. Beidzot iestāsies sengaidītās “vēstures beigas”.
Vinstons Čērčils esot teicis, ka tie, kas nemācās no vēstures kļūdām, tās atkārto. Diemžēl no pagātnes kļūdām tikpat kā neviens nemācās. Slaveno Alberta Einšteina citātu par gatavību atkārtot vienas un tās pašas darbības un muļķīgo cerību sagaidīt atšķirīgu rezultātu ir dzirdējis gandrīz katrs, taču ikdienas praksē šī “gudrība” tiek ignorēta ar apbrīnojamu stūrgalvību.
Pavļuts savu “patiesību” pamato vienkārši - nedrīkst pieļaut, ka Latvija tiek izrauta no “tās tiesiskās domas un tā virziena, kurā virzās Eiropa”. Eiropa, bez šaubām, ir mūsdienu civilizācijas šūpulis (ja kāds šeit grib piesaukt Ķīnu vai Indiju, tad, lai paskatās sev apkārt un atrod šo seno kultūru pēdas mūsdienu sadzīvē), un daudzos jautājumos tā ir paraugs, kam līdzināties. Jautājums - vai visos?
Atcerēsimies Menuhinu - radīja milzu cerības... Kādi bija pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu Eiropas (arī ASV) “progresīvās” sabiedrības ideāli? Paraugi, kam līdzināties? Par PSRS un Staļinu viss it kā skaidrs. Eiropas “progresīvie” intelektuāļi Staļina “strādnieku” valsti uztvēra kā mūžsenā “vienlīdzības” sapņa reālo iemiesojumu. Vācu rakstnieks Lions Feihtvangers 1937. gadā divus mēnešus nodzīvoja Maskavā, personiski bija klāt “Otrajā Maskavas procesā”, un uzrakstīja jūsmīgu grāmatu “Maskava 1937”. Uz Krieviju svētceļojumā kā uz sociālā taisnīguma Meku devās Bernards Šovs, Bertolds Brehts, Herberts Velss, Andrē Žids un daudzi citi. Šovs, braucot prom no PSRS, rakstīja: “Es aizbraucu no cerību valsts un atgriežos izmisuma pilnajos Rietumos. Man, cilvēkam gados, ir dziļš mierinājums, ka, aizejot, zinu - pasaules civilizācija tiks glābta. Šeit, Krievijā es pārliecinājos, ka jaunā komunistiskā sistēma spēj glābt cilvēci no pilnīgas anarhijas un kraha.” Vēl šodien daudzi kreisie Krieviju kā “taisnīgās” PSRS mantinieci uztver ar nepārvaramu siltumu, lai arī tā Putina laikā ir novēlusies galējā arhaikā un kliedzošā feodālā nevienlīdzībā.
Daudz sarežģītāka situācija ir ar hitlerisko Vāciju. Pēc 2. pasaules kara un holokausta zvērību atmaskojumiem, Hitlers un nacistiskais režīms ir pasludināts par absolūto ļaunumu, kuru visa “progresīvā” cilvēce ir it kā ienīdusi kopš tā rašanās brīža. Taču tas ne gluži atbilst vēsturiskajai patiesībai. Šī patiesība ir cita, un to šodien gandrīz vai aizliegts atcerēties.
Visi ir dzirdējuši par Berlīnes olimpiskajām spēlēm 1936. gadā, kuras mierīgi aizritēja bez kādiem pārmetumiem un kuras neviena valsts neboikotēja, bet retāk dzirdams, ka tajā pašā gadā Garmišā-Partenkirhenē notika arī ziemas olimpiskās spēles un pēc to beigām SOK nolēma arī nākošās spēles 1940. gadā rīkot turpat. Tolaik Vāciju pasaules sabiedrība uztvēra kā gluži normālu, sekmīgu un pat “progresīvu” valsti.
Tagad ar atpakaļejošu datumu Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija - NSDAP - ir pasludināta par galēji labēju politisku spēku, taču tad, kad tā cīnījās par varu Vācijā un to arī ieguva, tā visā pasaulē skaitījās kreisa un progresīva, bez pēdiņām. Neaizmirsīsim, ka hitleriskajā Vācijā oficiālais valsts karogs bija sarkanais un 1. maijs kā darba tautas solidaritātes diena bija brīvdiena, kad visā Vācijā partijas gauleiteri, bagātie rūpnieki un vienkāršie strādnieki pie gariem galdiem kopā ēda skābu kāpostu zupu. Franču, angļu un amerikāņu kreisi noskaņotie neebreju tautības intelektuāļi par šo “vienlīdzību” neslēpa sajūsmu.
Piemēram, Anglijā pret Hitleru tā īsti, līdz kaulam bija tikai niknais “konservs” un “būmers” (mūsdienu leksikā runājot) Čērčils. Vairums tālaika Pavļuti, Selmas Levrences, Bērniji Sandersi un Aleksandrijas Okasio Kortesas bija dedzīgi Hitlera, Staļina vai abu divu apjūsmotāji. Runa, protams, ir par laiku, līdz sākās karš. Tikai tad, kad Hitlers parādīja ilkņus, sākās apjausma, ka viņa režīms nemaz nav tik “progresīvs”. Diemžēl par Staļinu un viņa pēctečiem šī apjausma daudziem tā arī neatnāca nekad.
Kur slēpjas apgalvojuma “ģimenes jēdziens mūsdienās ir gājis uz priekšu, un sociālā realitāte ir cita” bīstamība? Cilvēces vēsture (pieredze) rāda, ka ģimene vienmēr ir bijusi ļoti nozīmīgs sociālas struktūras elements. Kas notiks, ja šis elements tiks atmiekšķēts un izņemts no sociālās konstrukcijas, mēs nezinām. Izteikumi, ka, lūk, tur un tur jau pirms divdesmit gadiem radikāli mainīts laulības un ģimenes jēdzienu saturs un nekas slikts nav noticis, neiztur kritiku, jo šādas sociālas izmaiņas rada neatgriezeniskas sekas uz sabiedrību kopumā tikai pēc vairākām paaudzēm. Jāatzīmē, ka ģimenes institūta erozija jau notiek ne ar pirmo paaudzi un sekas katrs var konstatēt, pat neieskatoties statistikas datos.
Mēs redzam, ka Eiropā ienāk liels skaits cilvēku no citām kultūrvidēm ar veco, Pavļuta vārdiem runājot, atpakaļrāpulīgo izpratni par ģimeni. Mūsu acu priekšā būtiski mainās demogrāfiskā situācija Eiropā. Var jau uzskatīt, ka pievērst uzmanību tam, ka daudzās Eiropas valstīs populārākais jaundzimušo vārds ir Muhameds, ir ksenofobijas un islamafobijas izpausme. Bet varbūt izlikties šo faktu nemanām ir tipiska strausa pozīcija? Vai ir kādas garantijas, ka, turpinot iet kreiso progresistu pavadā, nesāksies asa konfrontācija starp dažādām sociālām grupām, dažādām kultūrvidēm, kā tas jau vērojams ASV?
Ir acīmredzams, ka pasaulē pieaug spriedze starp “progresistiem”, kuri nedomā apstāties pie sasniegtā un gatavi skriet vēl tālāk un ātrāk, un tiem, kuriem viss šis sociālais “progress un it īpaši no visiem stūriem skanošās striktās norādes, kā “pareizi” dzīvot, domāt un darīt, sāk dziļi riebties.
No vēstures mēs labi zinām, kā parasti pasaulē šāda spriedze tiek kupēta. Tieši to mums savulaik centās pateikt izcilais vijolnieks Jehudi Menuhins, taču ne jau tikai Pavļuts sava kolēģa vārdos nevēlas ieklausīties. Visi paši gudri un visu zina labāk. Cilvēci neapstādināt savā vāveres riteņa skrējienā uz ilūzijām (ideāliem) ar sekojošu to sagraušanu stipri sāpīgā veidā.
P. S. Negribu, lai mani pārprot. Nebūt neesmu par cilvēces attīstības “iesaldēšanu” vai, vēl trakāk, atgriešanos kaut kādā arhaikā. Vienkārši gribu aicināt Latvijas sabiedrību ar kritiskāku skatienu palūkoties uz “progresistu” piedāvājumu un nepaļauties uz to, ka Eiropa vienmēr iet “pareizā” virzienā. Pirms simt gadiem Eiropa jau aizgāja pa šo gaišajiem “sociālās taisnības” ķieģeļiem bruģēto ceļu un nonāca ellē. Negribētos, ka kaut kas tāds atkārtojas.
