Šo rakstu gribētu iesākt ar nelielu skaidrojumu. Dažkārt pie rakstiem, kas veltīti notikumiem Krievijā, lasītāji atstāj komentārus, kuros izteikta neapmierinātība – ko jūs par to Krieviju rakstāt, vai mums pašiem savu problēmu trūkst. Laikam ar Krievijas tēmu gribat novērst sabiedrības uzmanību no pašmāju neizdarībām.
Par pašmāju problēmām mēs rakstām daudz un bieži, bet Krievija ir mūsu tuvākais kaimiņš un faktiski vienīgais drošības apdraudējums. Ne Lietuva, ne Igaunija, ne Vācija vai Francija un pat ne Lukašenko Baltkrievija mūsu drošību neapdraud. Par pašreizējo Krieviju diemžēl to 100% teikt nevar. Tāpēc notiekošais šajā kaimiņvalstī nevar mūs neinteresēt. Tāpat kā Krievijas un ASV attiecības, kuras ir ļoti nozīmīgas vispārējā pasaules drošības arhitektūrā.
Krievijas prezidenta Vladimira Putina zvans jaunajam ASV prezidentam Džo Baidenam bija dziļi simbolisks, jo abi prezidenti ir politikas veterāni un labi zina, cik svarīga tālākām attiecībām ir pirmā saruna šādā līmenī (Putins ar Baidenu jau bija tikušies 2011. gadā, kad viens bija premjers, bet otrs viceprezidents). Formāli zvana iegansts bija apsveikums ar darba sākšanu prezidenta amatā, bet faktiski tā bija vēlme vienoties par stratēģiskā bruņojuma ierobežošanas līguma darbības laika pagarināšanu, jo pašreizējais līguma termiņš beidzas 5. februārī. Tā kā abas puses ir ieinteresētas šī līguma pagarināšanā (nevienam nav vajadzīga lieka bruņošanās sacensība), tad domstarpības šajā jautājumā neradās. Toties tās radās citos jautājumos.
Baidens uzreiz informēja Putinu, ka sarunas dienaskārtību no savas puses ir saskaņojis ar Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleri Angelu Merkeli. Tādējādi Baidens centās uzsvērt, ka turpmāk Rietumi darbosies kā monolīts bloks, un Trampa laiki, kad ASV distancējās no visiem pārējiem, tai skaitā sabiedrotajiem, ir beigušies.
Pirmais, uz ko norāda analītiķi, ir atšķirīgie uzsvari Kremļa un Baltā nama informatīvajās vietnēs. Ja ASV ziņo, ka sarunā ar Putinu Baidens pieskāries Krievijas kiberuzbrukumiem, mēģinājumiem iejaukties ASV vēlēšanās, Navaļnija indēšanai un viņa arestam, kā arī Ukrainas suverenitātes nostiprināšanas jautājumiem, tad Kremļa vietnē šie jautājumi nav pat pieminēti. Ukrainas tēma tiek nosaukta kā tās iekšējā lieta. Toties uzsvērts, ka sarunas raksturojamas kā lietišķas un atklātas.
Lai arī abu prezidentu sarunas galvenais rezultāts ir stratēģiskā bruņojuma ierobežošanas līguma termiņa pagarinājums, ir vērts pieskarties šai atšķirīgajai sarunas interpretācijai, jo tā parāda pasaules redzējuma atšķirības. Tas, ka liela sarunas daļa nekādi nav atspoguļota Kremļa oficiālajā relīzē, liecina par to, kā tos uztver pats Putins un viņa tuvākā apkārtne (ar to šeit pirmām kārtām domāju galveno Kremļa ideologu un, manuprāt, vienīgo Putina politisko konfidentu - Federālā drošības dienesta vadītāju laikā, kad notika Putina popularitātes raķešveidīgā pacelšanās kosmiskos augstumos 1999. gada rudenī, pašreizējo Drošības padomes sekretāru Nikolaju Patruševu).
Putina vairāk kā 20 gadu ilgā publiskā darbība dod iespēju samērā labi izprast viņa pasauli un domāšanas gaitu. Tajā nav vietas tam, ko Rietumos sauc par vispārcilvēciskajām vērtībām. Šo vērtību pieminēšana tiek uzskatīta par tādu kā formālu piedevu “nopietnajām” sarunām. Līdzīgi kā apjautāšanās - kā iet, vai labi atbraucāt, kā jums te patīk, pirms sarunu saturiskās daļas. Piemēram, ķīniešu sarunu vešanas tradīcijās šī “pieklājības” daļa var vilkties ļoti ilgi un daudzi ārvalstu uzņēmēji nav spējuši panākt vēlamo rezultātu tikai tāpēc, ka pietrūkusi pacietība izturēt visas šīs “tukšās” runas.
Putins saprot, ka viņa Rietumu sarunu biedriem ir svarīgi saviem vēlētājiem pateikt, ka viņi ar Krievijas līderi ir runājuši par šīm lietām, taču tas viss patiesībā ir tikai ķeksītim. Parunāsim par Navaļniju, par “cilvēktiesībām”, par Krievijas “iejaukšanos” un citām lietām, ja jau jums tik ļoti to vajag, un esmu pat gatavs visu to augstsirdīgi noklausīties, bet pēc tam gan ķeramies “pie lietas” - apspriežam raķešu ierobežošanas līgumus, iziešanu no “atvērtās debess” vienošanās un citus planetāras nozīmes jautājumus.
Kā varētu attīstīties Krievijas un ASV (plašāk ņemot, Rietumu) attiecības? No Rietumu puses tā visdrīzāk varētu būt “mierīgas līdzāspastāvēšanas politika”. Diez vai gaidāmi kādi asāki Rietumu soļi dēļ iespējamās arvien ciešākas “skrūvju savilkšanas” Krievijas iekšpolitikā.
Tas, ka Krievija nav gluži “Eiropa” (Rietumi) Rietumos saprot labāk nekā pašā Krievijā (īpaši opozīcijas pusē), un tāpēc uz tur notiekošajiem cilvēktiesību pārkāpumiem skatās caur pirkstiem. Tāpat kā uz demokrātijas neesamību Ķīnā vai Saūda Arābijā.
Šī mierīgās līdzāspastāvēšanas politika lieliski apmierinātu arī Kremli, ja vien iekšpolitiski viss būtu mierīgi, un vara saglabātu pietiekoši augstu atbalstu sabiedrība. Ne ar kādu ekonomisko uzplaukumu, kāds bija vērojams Putina valdīšanas pirmajās divās kadencēs, vara iedzīvotājus iepriecināt jau sen kā vairs nevar. Tad nu atliek pēdējais līdzeklis - patriotisms (lasi: impēriskās ambīcijas). Naids pret [sapuvušajiem] Rietumiem, [nolādēto] Ameriku ir vienīgais, kas ļauj ierindas Krievijas pilsonim skatīties uz Putinu ar kaut minimālu jūsmu. Diemžēl var gadīties, ka augsta Putina reitinga uzturēšanai patriotiskā gara apliecināšana ar vārdiem var būt nepietiekama, un tas būs jāapliecina ar darbiem kā 2014. gadā.
Tiesa, pēdējā laika notikumi, arī jau pieminētā Patruševa intervija izdevumam “Argumenti i fakti”, kura publicēta tajā pašā dienā, kad Putins runāja ar Baidenu, liecina, ka varas noturēšanai uzsvars tiks likts ne tik daudz uz propagandu un pozitīviem reitingiem, cik uz represīvām iebiedēšanas metodēm. Visi, kas nav ar mums, ir valsts ienaidnieki, pret kuriem nav un nebūs nekādas žēlastības. Šādā situācijā nepieciešamība pēc ārpolitiskām avantūrām var būtiski mazināties, un pastāv augsta varbūtība, ka Krievijas un ASV (Rietumu) attiecības turpināsies “kā parasti”.
