Ievadam neliela epizode no manas personiskās pieredzes. Lai varētu labāk attālināti strādāt, man steidzami bija nepieciešamas jaunas, kvalitatīvākas datora austiņas. Aizgāju uz veikalu, kur uzreiz vērsos pie pārdevēja. Izklāstīju savas vēlmes, un viņš man piedāvāja dažādus variantus. Izvēlējos vienu un teicu – ņemšu šīs. Taču pirms tās saņemt, man bija jāpiedalās kaut kādā padumjā spēlītē.
Pa telefonu man bija jāzvana blakus stāvošajam pārdevējam un jāveic formāls “pasūtījums”. Tikai pēc vairāku, pilnīgi nevajadzīgu formalitāšu izpildīšanas, varēju saņemt noskatīto pirkumu. Lieki teikt, ka tas tikai paildzināja manu atrašanos veikalā, un līdz ar to iespēju inficēties vai aplipināt kādu citu.
Diemžēl šādās spēlītēs šodien tiek ievilkta visa sabiedrība. Ikviens, pat dedzīgākais Kariņa valdības atbalstītājs, noteikti būs saskāries ar gadījumiem, kad covid ierobežojumu formālās prasības iziet ārpus jebkādas loģikas rāmjiem. Teorētiski šādā situācijā vajadzētu ļodzīties ne tikai atsevišķu ministru, bet arī valdības vadītāja krēslam. Taču premjera rīcībā ir instruments, kurš ļauj vismaz uz laiku šo ļodzīšanos mazināt.
Runa ir par tā dēvēto grēkāža institūtu. Līdz šim vēl nav izgudrotas labākas zāles sabiedrības neapmierinātības kupēšanai kā grēkāža publiska upurēšana. Janvāra sākumā jau tika upurēta (šoreiz nav runa par to, cik pamatoti) Veselības ministre Ilze Viņķele, un uz kādu brīdi sabiedrības dusmas nedaudz pierima. Taču visiem šiem formālajiem, šaubīgajiem, bezjēdzīgajiem ierobežojumiem ieilgstot, neapmierinātības vilnis var atkal celties.
Dienas kārtībā parādās kārtējā grēkāža publiska eksekūcija pilsētas centrālajā tirgus laukumā. Atliek vien izvēlēties upuri. Ja iepriekšējā reizē upurjērs bija acīmredzams - negatīvā reitinga mūžīgā līdere Viņķele, tad arī šoreiz tas burtiski krīt acīs - tā ir labklājības ministre Ramona Petraviča, kuru var ne tikai vainot par nespēju nosargāt sociālās aprūpes centrus no pandēmijas. Ar savu frivolo retoriku viņa jau sen kā nokaitinājusi lielu sabiedrības daļu.
Taču, ja man piedāvātu likt likmes uz to, vai Kariņš tuvākajā laikā pieprasīs labklājības ministres demisiju, es drīzāk liktu uz to, ka nepieprasīs. Kāpēc? Atbilde pirmajā brīdī var šķist paradoksāla - tāpēc, ka Petraviča koalīcijā pārstāv neeksistējošu partiju. Lai gan formāli kā bijušās KPV LV tiesiskā mantiniece eksistē partija “Par cilvēcīgu Latviju”, ministre nav šīs partijas biedre. Vispār nav saprotams, kādas partijas biedre viņa ir. Tā vien izskatās, ka valdošajā koalīcijā ir dažu cilvēku sīkpartija - “KPV LV Saeimas deputātu frakcija”. Tas, ka šajā “partijā” ir tikai uz divu roku pirkstiem saskaitāms biedru skaits, vēl neko nenozīmē. Visi šie partijnieki ir Saeimas deputāti, un no viņu balsīm ir atkarīga valdības stabilitāte.
Var rasties jautājums - kāpēc Kariņš pavisam viegli, bez koalīcijas šūpošanās varēja izteikt neuzticību Viņķelei, bet nevar to izdarīt Petravičai? Tāpēc, ka aiz Viņķeles stāv partija, kurai jādomā par savu tālāko eksistenci un nākamajām vēlēšanām, bet aiz Petravičas nekādas partijas ar ilgtermiņa interesēm nav. Ja “Kustība Par!” vai apvienība “Attīstībai/Par!” (A/P) iespītētos un teiktu - vai nu Viņķele, vai mēs ejam ārā no koalīcijas, tad zaudētāji būtu tikai šie spītnieki. To labi apzinoties, A/P ātri nomainīja Viņķeli pret Pavļutu un izlikās, ka nekāda politiska pazemojuma nav bijis.
Partijai “KPV LV Saeimas deputātu frakcija” par to, kā tā izskatīsies, gāžot valdību, nav jādomā. Tāpat kā par nākošajām vēlēšanām. Tās galvenais un vienīgais uzdevums ir esošajā Saeimas sasaukumā maksimāli ilgi atrasties pie varas grožiem. Saeimas aritmētika liek šai deputātu grupiņai saliedēties un būt maksimāli vienotai. Tā ir vienīgā iespēja noturēties koalīcijā, jo zem spiediena atrodas ne tikai Petraviča. Raksta sākumā minētās nejēdzības (kaitinošais “klātienē tirgot aizliegto preču” saraksts) lielā mērā gulstas uz ekonomikas ministra Jāņa Vitenberga pleciem. Arī iekšlietu ministru Sandri Ģirģenu ir par ko kritizēt. Viņi var būt nākamie, ja atkal vajadzēs kādu upurēt, un tā var arī pilnībā zaudēt jebkādu ietekmi un politisko svaru. Tāpēc visiem kopā cieši jāturas vienam pie otra, lai arī ne vienmēr to gribas.
Lai arī teorētiski Kariņa valdība var noturēties, pat ja “KPV LV” aiziet no koalīcijas, ir vēl kāds iemesls, kāpēc gan Kariņš, gan pārējie koalīcijas partneri ir iecietīgi pret šo savu dīvaino koalīcijas partneri. Paliekot bez KPV LV pārstāvjiem, Kariņa valdība kļūtu pavisam nestabila un, galvenais, pilnīgi neaizsargāta pret atsevišķu, nekaunīgu politiķu uzstājības. Ar to jāsaprot atsevišķi “Jaunās konservatīvās partijas” (JKP) līderi. JKP šobrīd koalīcijā ir ne tikai vislielākais mandātu skaits (15 deputātu vietas), bet arī lielākais asu, politisko līdzsvaru izjaucošu kustību potenciāls.
Tāpēc pārējās partijas, nevēloties darboties viena politiskā spēka nomācošas dominantes apstākļos, ir noskaņotas miermīlīgi, viena otrai piedodoši, jo katrai koalīcijas partijai jau ir pa savam “reiram” un “šuplinskai”.
Taču tas ir tikai tikmēr, kamēr sabiedrības neapmierinātības tvaika katls vēl atrodas pieļaujamības normu robežās. Ja pati Kariņa valdība turpinās pielaist kļūdas, tad var neizturēt arī vislojālākie pašreizējās valdības atbalstītāji, un tad kāds būs atkal jāupurē. Iespējams, ka pats Kariņš.
