LTV raidījums “De facto” ziņo, ka “krāpnieku un lēnas izmeklēšanas dēļ mākslinieka Aivara Vilipsona ģimene var zaudēt dzīvokli. Policija vēlas īpašumu konfiscēt par labu valstij, jo savulaik dzīvoklis – pirms Vilipsons to iegādājās – ticis izkrāpts, izmantojot viltotu testamentu”.
Man gan šķiet, ka LTV šeit gluži lieki pārbīda akcentus uz “krāpniekiem un lēno izmeklēšanu”. Vaina drīzāk ir absurdajā sistēmā, kad strīdā, kurā, no vienas puses, piedalās labticīgs pilsonis, kurš neko nav pārkāpis un neko sliktu nav nodarījis, bet, no otras puses, valsts vara ar visu tās gigantisko mašinēriju, cietējs (zaudētājs) gandrīz automātiski kļūst šis labticīgais pilsonis, un uzvara tiek piešķirta abstraktajai, mehāniskajai valsts varai.
Uz šo acīmredzamo absurdu un netaisnību norādīja Χάρων (Ainārs Brūvelis): Tas nu būtu pilnīgs juridisks nonsenss - labticīgam īpašniekam konfiscēt mantu, par kuru nebija apgrūtinājuma atzīmes!?? Diemžēl valsts tiesiskā (=tiesiskās informācijas) ziņā kļūst arvien mazāk uzticama, arī Uzņēmumu reģistrs slēpj informāciju par uzņēmumiem....
Gatis Liepiņš: Izrādās, ka Zemesgrāmata ar visiem tās tiesnešiem un nodevām nekam neder. Ir jābūt izstrādātam mehānismam, kā valsts kompensē zaudējumus, ja nav spējusi nodrošināt Satversmē un ANO cilvēktiesību deklarācijā noteiktās tiesības uz īpašumu.
Jānis Nenopietnais: Pareizi ir tā, ka vienai pusei dzīvoklis, otram naudas kompensācija, pēc tam jau valsts no vainīgajiem piedzen visu.
Gatis Liepiņš: Jā, tas varētu būt kaut kas līdzīgs uzturlīdzekļu garantijas fondam. Iespējams, šo fondu varētu nofinansēt ar kādu procentu no tām pašām Zemesgrāmatu nodevām.
Manuprāt, problēma ir dziļāka. Likumam, pirmkārt, jābūt taisnīgam. Ja cilvēks labticīgi iegādājas īpašumu, kuram Zemesgrāmatā nav atzīmēti nekādi apgrūtinājumi, tad vēlāk viņam nevajadzētu būt nekādiem sarežģījumiem ar šo īpašumu. Taču konkrētajā Vilipsona gadījumā parādās kaut kas vēl trakāks. Policija, kuru uztur nodokļu maksātāji un kuras galvenais uzdevums būtu aizstāvēt šos nodokļu maksātājus, formāli turoties pie likuma burta, sūta uz tiesu prasību, lai Vilipsonu ģimenes pilnīgi likumīgi, par reālu naudu nopirktais īpašums viņiem tiktu atņemts un atdots valstij. Formāli tiek aizstāvētas it kā visu sabiedrības pārstāvju intereses, bet patiesībā tiek sabradātas vienas konkrētas ģimenes intereses abstraktu valsts interešu vārdā. Šāda pieeja grauj ticību ne tikai tiesību sistēmai, bet pat visai valstij, liekot šaubīties, vai valstij vispār ir jebkāda interese par tās pilsoņiem. Izņemot represīvo.
Inga Liepa Meiere: Interesanti, kurās vēl valstīs labticīgam ieguvējam, atklājoties šaizēm, var vienkārši atņemt īpašumu?
Inga Gorbunova: Kas tas par sviestu, ka kaut kādu neizdarību dēļ tagad jācieš cilvēkiem, kuri pat iedomāties nevarēja, ka valsts institūcija strādā tik nolaidīgi?
---
Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš aizvadītajā nedēļā publiski izteica neapmierinātību ar ieviestajiem tirdzniecības ierobežojumiem. Kāds, spriežot pēc ierakstiem, aktīvs “Vienotības” un Kariņa valdības atbalstītājs ĢirtsS ierosināja: Ir ar steigu nepieciešams Valsts atbalsta birojs, līdzīgi kā tikko izveidotais Vakcinācijas birojs, lai labotu neizdarīgo ministriju nedarbus (FM, EM, LM).
Ilze Viņķele: Cik laika vēl vajadzēs, lai sāktu beidzot runāt par “ziloni istabā”, proti, komandai kapteinis Ministru Prezidents, kas nevada un neprot vadīt krīzi.
Kārlis Seržants: Daudzi to saprot, bet tad kāpēc par to skaļi nerunā tie, kuri šī kapteiņa vadībā peld pa straumi uz ledus gabala.
ĢirtsS: Katram sava neizdarība. Pašlaik tiek labotas jūsējās. Tas, protams, neattaisno nevienu citu.
Ilze Viņķele vēl cenšas atsisties: Būtu jauki, ja ārpus partejiskās lojalitātes līnijām būtu spēja vērtēt cēloņsakarības. Proti, kuras neizdarības ir cēloņi, kuras sekas. Bet vieglāk, protams, to nedarīt. Spēku samērs gan nav bijušās ministres pusē.
Sandijs Balcuns: Priecājos, ka skudra ir nospiesta (izmesta no valdības.) Redzam Jūsu paveikto ar sagādātām vakcīnām un vakcinēšanās plānu neesamību, tas ir Jūsu - Viņķele - nedarbiņš. Kauns!
Harijs Tērauds: Tas nav pārāk cēli vainot citus pie problēmām. Gan tad, kad jūs vainoja pie visa, gan tagad kad jūs vainojat Ministru Prezidentu.
Vilis Cilpa: Vismaz vienu pareizu lēmumu premjerministrs pieņēma.
Sarunu noslēdz ĢirtsS: Novēloti un nepietiekami.
---
Galvaspilsētas budžetu pieņēmusi arī Rīgas dome. Neaizmirstot palielināt algas sev. Īpaši gan to neakcentējot.
Vilnis Ķirsis: Neraugoties uz sarežģīto finansiālo situāciju un atstāto smago mantojumu, esam raduši iespēju palielināt līdzekļus galvenajām prioritātēm -- infrastruktūras attīstībai, pirmsskolas izglītībai (bērnudārziem) un sociālajai jomai.
Alus Saeims: Un deputātu algām, nevajag kaunēties un visas prioritātes jānosauc, jūs tak par atklātu politiku.
Raimonds Krūmiņš: Savu aldziņu pielikšanai arī atradās! Kaut budžeta deficīts 124 miljoni eiro...
IlgmārsL: Nav vārdu... algu palielinājumu sev arī ielikāt šajā laikā... vienkārši suk...s... vairs nav par ko balsot nākošajās Saeimas vēlēšanās.
Ķirša ierakstam paiet garām nevarēja Mārcis Bendiks: Šī ir bezkaunība, kas jau var līdzināties Saeimas rausējiem partiju kasēs: "Neraugoties uz sarežģīto finansiālo...", taču bez mazākās žagošanās pielika sev pie algām! Ar Staķa skaidrojumu: jāpieliek katru reizi, kad ir iespēja, lai neaizmirstas, kad būs "mazāk sarežģīti"!
Kā vienmēr šādās reizēs, atradās cilvēki, kuri deputātu algas palielinājumu “sarežģītas finansiālās situācijas” apstākļos attaisno un atrod tam it kā racionālus pamatojumus. Anna Braķe: Nepiekrītu daļēji. Būtiski samazinātas citas izmaksas (stāvvietas ~ 180tk, nereāli konsultanti, fiktīvās darbavietas utt.) un kopumā atalgojums neizmaksās vairāk kā līdz šim, pat mazāk. Vai šobrīd īstais brīdis? Diez vai. Bet reizēm jāpieņem arī nepopulāri, bet efektīvi lēmumi.
Konkrētajā gadījumā nav tik daudz runa par pašu algas palielinājumu, cik par laiku, kad tas notiek. Nav noliedzamas deputātu, tāpat kā citu valsts amatpersonu tiesības uz lielākām algām, ja valsts ekonomika aug un finanšu situācija to atļauj.
Taču palielināt sev atalgojumu situācijā, kad covid pandēmijas ierobežojumu dēļ notiek ekonomikas sašaurināšanās un lielai iedzīvotāju daļai (tai, kura ienākumus nesaņem no valsts un pašvaldību budžetiem) ienākumi ir būtiski samazinājušies, ir mazākais ciniski.
Pēc būtības tas ir spļāviens sejā lielai sabiedrības daļai. Īpaši jau situācijā, kad valdības ministri un Valsts prezidents no līdzīga algas paaugstinājuma, solidarizējoties ar krīzē cietušajiem [kaut negribīgi], ir atteikušies.
