Žurnālisti, politiķi, redzami sabiedriskie darbinieki parasti ir visai pragmatiski cilvēki, jo idejiski noskaņotos agri vai vēlu pastumj malā “prātīgākie”. Taču publisko profesiju pārstāvjiem savu pragmatismu labāk neafišēt, jo cilvēki vēlas ticēt, ka viņi par sabiedrības interesēm deg idejisku, nevis kādu citu, piezemētāku apsvērumu dēļ.
Pazīstamā faktu pārbaudītāja un konspirāciju teoriju atmaskotāja Inga Spriņģe tviterī publicējusi ierakstu: Neesmu vēl tikusi līdz superkrutajam Navaļnija pētījumam par Putina pili, bet nesaprotu, kādēļ viņš atgriezās Krievijā? Zinot, ka viņa dzīvība tur ir apdraudēta?
Jāsaka, ka šādus un līdzīgi formulētus jautājumus, kuros izteikta klaja neizpratne, izbrīns un pat nicinājums - laikam jau galīgi stulbs tas Navaļnijs, ja reiz no mierīgās dzīves Vācijā atgriezās vilkam rīklē, pēdējās dienās gadās lasīt diezgan bieži. Šādās reizēs uzpeld senas atmiņas no jaunības dienām vēl padomju laikos, kad piespiedu kārtā nācās skatīties televizoru vienā telpā ar lielu skaitu gluži svešu cilvēku.
Tolaik televīzijas kanāli bija uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi un cilvēki skatījās to, ko rāda. Raidījums bija par klinšu kāpējiem un alpīnistiem, kuri lielā augstumā, retinātā gaisā, vējā un salā, pārvarot neiedomājamas grūtības, riskēja ar dzīvību, lai sasniegtu izvirzītos mērķus. Tikpat kā neko neatceros no paša raidījuma, bet labi atceros apkārtējo reakciju. Tā bija vienota un nesatricināma. Vienīgā motivācija, kāpēc kāds pie pilna prāta esošs cilvēks var riskēt ar dzīvību un kāpt grūti sasniedzamās kalnu virsotnēs, esot nauda.
Diskusija izvērtās tikai par vienu jautājumu - cik šie alpīnisti saņem par uzkāpšanu? Ja kāds viņiem teiktu, ka šie kalnos kāpēji visbiežāk vēl paši piemaksā par savu dzīvībai bīstamo aizraušanos, viņi vienkārši neticētu, jo doma, ka cilvēkam var būt arī kāda cita motivācija, izņemot naudu, šo cilvēku galvās vienkārši nekādi nespēja ietilpt.
Šajās barikāžu atceres dienās droši vien kādam arī var ienākt prātā doma: “Nesaprotu, kāpēc viņi līda uz tām barikādēm? Zinot, ka viņu dzīvība tur ir apdraudēta?”
Kad Spriņģe vai kāds cits pieliek savu galvu Navaļnija rumpim un saka: es nesaprotu, kāpēc viņš tā dara, apkārtējiem ir jāsaprot viens: šīs nesaprašas nekad neko nedara un nedarīs, ja pastāvēs risks ar savu rīcību pasliktināt savu stāvokli. Ja to saka cilvēks ar pretenzijām uz sabiedriskās domas veidotāja lomu, tad tas nozīmē, ka viņam nav un nekad nav bijis nekādu augstāku ideju, kuru dēļ viņš būtu gatavs teikt ko tādu, kas varētu saļodzīt viņa materiālo vai sociālo statusu, nemaz nerunājot par kādu lielāku apdraudējumu. Viņš vienmēr rīkosies, apdomājot, vai tas nesīs kādu labumu vai ne. Ja Spriņģe naivi atzīst, ka nesaprot, kāpēc Navaļnijs tā rīkojies, tad tas nozīmē, ka viņa arī nesaprot, ka ar šo savu “nesaprašanu” pasaka ļoti daudz. Par sevi, protams.
