Ielenkta cietokšņa stratēģiju no Maskavas pārņem Vašingtona

© Scanpix

Lipīgas ir ne tikai infekcijas slimības, bet arī nelāgas politiskās prakses. Īpaši, ja šīs prakses izrādās efektīvas noteiktu mērķu sasniegšanai.

Pirms kāda laika, kad Krievijā ekonomiskā izaugsme sāka stagnēt un valsts vadības atbalsts sabiedrībā kristies, tika izmēģināta jauna polittehnoloģiskā prakse, ar kuras palīdzību atgūt bijušo atbalstu. Izrādās, nepieciešams radīt valstī spriedzi, ielenkta cietokšņa sajūtu, un sabiedrība saliedēsies ap tiem, kas uzdosies par šī “ielenktā cietokšņa” vadoņiem. Šī prakse ir nelāga, jo cilvēkos uztur nerimstošu agresiju, kas pasliktina klimatu sabiedrībā.

Tagad šo praksi pārņem ASV Demokrātu partijas kreisais spārns. Situācija, kādā notiek 46. ASV prezidenta Džo Baidena stāšanās amatā, pilnībā atbilst ielenkta cietokšņa gaisotnei. Bezprecedenta drošības nosacījumi Baidena inaugurācijas ceremonijas laikā liek domāt, ka tā notiek visīstākā kara apstākļos. Policijas ķēdes ap Vašingtonas centru, 25 000 nacionālās gvardes kaujinieku šī loka iekšpusē, slēgtas metro stacijas un caurlaižu režīms pusē pilsētas. Taču, ja drošības pasākumi mūsdienu pasaulē ir pierasta lieta, tad jaunums ir panikai tuvā histērija medijos un sociālajos tīklos. Notiek nerimstoša spriedzes uzturēšana, baidot sabiedrību ar labējiem ekstrēmistiem, fanātiskiem Trampa atbalstītājiem, kuri esot gatavi uz visu, lai nepieļautu Baidena kļūšanu par Baltā nama saimnieku.

Vai bija pamats uzskatīt, ka Baidena inaugurācijas laikā plānoti kādi nopietni uzbrukumi? Drošības dienesti apgalvo, ka esot, lai gan šiem dienestiem uzturēt sabiedrībā pārliecību, ka pastāv nopietni draudi un bez viņiem viss aizies pa pieskari, ir finanšu apgādes jautājums. Medijos un it īpaši sociālajos tīklos klīst dažādas baumas par cilvēkiem, kuri it kā centušies ar viltu un ieročiem mašīnas bagāžniekā iekļūt aizsargājamajā teritorijā. Šīs baumas bez konkrētības ceļo publiskā telpā, neļaujot saprast, vai tās ir kārtējās viltus ziņas, ar kurām piesātināti visu pušu sociālie tīkli un interneta izdevumi, vai patiesība.

Pastiprinātie drošības pasākumi tiek pasniegti pasaulei un sabiedrībai kā nepieciešamā aizsardzība pret labējo ekstrēmistu, konspirāciju teoriju atbalstītāju un citu trampistu mēģinājumiem atkārtot 6. janvāra bruņoto dumpi. Kreiso nometne uzstājīgi cenšas piedot 6. janvāra “Kapitolija sagrābšanai” īpašu svarīgumu. Šis bezjēdzīgais, balagānam līdzīgais pasākums tiek uzdots ne mazāk kā valsts apvērsuma mēģinājums, pret kuru jāizturas ar vislielāko nopietnību.

Tā arī pret to izturas ASV tiesībsargājošās iestādes, un visi, kuri fiziski 6. janvārī iegāja Kapitolija ēkā, ir izskaitļoti līdz pēdējam cilvēkam. Ar visiem vārdiem, uzvārdiem, dzimšanas gadiem, adresēm un pārējo. Starp viņiem nav neviena, kuru kaut attālu varētu uzskatīt par reālu sazvērnieku ar kaut kādiem nopietniem, tālejošiem plāniem. Visi viņi bez izņēmuma ir no reālās varas svirām tālu stāvoši, noteiktās aprindās labi zināmi īpatņi, kuri attiecīgi arī uzvedās, kad iekļuva Kapitolija ēkā.

Katrs, kurš apšauba šo ādās un ragos tērpto “sazvērnieku” nopietnos nodomus, uzreiz tiek ieskaitīts sliktajos. Varbūt ne gluži tautas ienaidniekos, bet uz to pusi. Šādos apstākļos Baidena inaugurācija tiek pasniegta kā militāra operācija, kuras rezultātā Vašingtona un “Baltais nams” tiek atbrīvota no svešzemju okupantiem. Par šo histēriju varētu arī neuztraukties, ja vien tuvākajās dienās situācija atgrieztos normālā ritmā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka demokrātiem tagad ir savs prezidents un pārsvars abās Kongresa palātās. Taču mana politisko vērojumu pieredze liek domāt, ka nekas nebeigsies. Visdrīzāk tikai sāksies visaptverošs Trampa politiskā mantojuma likvidācijas process.

Runa nav tikai par konkrētu Trampa lēmumu atcelšanu. Piemēram,

Baidens jau paziņojis, ka atjaunos Trampa pagājušajā nedēļā atceltos ieceļošanas ierobežojumus no Šengenas nolīguma valstīm un Lielbritānijas.

Tāpat Baidens sola nekavējoties atjaunot ASV dalību Parīzes klimata vienošanās līgumā un pieņemt lēmumu, kurš ļautu apvienoties ģimenēm, no kurām kāds ir ticis ASV, bet pārējie palikuši Meksikā.

Ar Trampa mantojuma likvidāciju es šeit domāju plašāku procesu, kas sevī ietver tālāku kreiso ideju nostiprināšanos sabiedrībā. Nav šaubu, ka ar divkāršu sparu turpināsies Trampa personiskā demonizācija, pastiprināsies centieni demonizēt ne tikai visu Republikāņu partiju, bet jebkādu pretestību jaunās “kultūras revolūcijas” cunami vilnim. Arī paši kreisās “woke”, BLM, “cancel culture” kustības hunveibini sevi uzkurina, atkārtojot Staļina iecienīto tēzi, ka līdz ar revolūcijas nostiprināšanos pretestība tai tikai pieaugšot. Proti, ar Trampa aizvākšanu no Vašingtonas nekas nebeigšoties, jo viņa atbalstītāji vēl dzīvi, nav iznīcināti un tāpēc sapņo par revanšu. Lai tas nenotiktu, trampisma čūska jāiznīcina saknē. Lielā sociālistiskā revolūcija jāturpina līdz tās pilnīgai uzvarai.

Tuvāko divu gadu (līdz nākamajām Kongresa vēlēšanām) notikumi ASV būs neiedomājami interesanti, bet vienlaikus arī trauksmaini. ASV pilsoņiem ir ļoti dziļš un spēcīgs demokrātiskais serdenis, tāpēc nedomāju, ka amerikāņu brīvību mīlošā sabiedrība tik viegli sabruks zem neoboļševisma spiediena. Vairumam amerikāņu ir dziļi svešs kreiso ekstrēmistu skatījums uz apkārtējo pasauli, taču tieši galēji kreisie ir skaļākie un aktīvākie. Viņi nekautrīgi uzspiež savu skatījumu pārējiem, un pasludina par ienaidniekiem katru, kurš nepietiekoši dedzīgi atbalsta jaunos, revolucionāros saukļus. Piemēram, nejūtas vainīgs par savu ne tik tumšo ādas krāsu, nenosoda “balto privilēģiju” un “sistēmisko rasismu”.

Diemžēl amerikāņiem, tāpat kā citām Rietumu sabiedrībām, nav izstrādājusies imunitāte pret kreiso ekstrēmistu saldajām sirēnu dziesmām. Viņi nav piesējuši sevi pie kuģu mastiem, kā to pavēlēja izdarīt Odisejs, lai ar saviem kuģiem tiktu garām šo sirēnu dziesmu vilinājumam, tāpēc visādi var gadīties. Bet cerēsim uz cilvēku veselo saprātu. ASV ir daudz ko pārdzīvojušas un gan jau pārdzīvos arī kreiso iniciēto kultūras revolūciju.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.