Krievijas galvenā opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija atgriešanās dzimtenē ar aviokompānijas “Pobeda” lidmašīnu no Berlīnes svētdien izvērtās aizraujošā trillerī, kurā līdz pat pēdējam brīdim nebija skaidrs – kā viss beigsies. Tikai atšķirībā no televīzijas seriāliem šajā spriedzes pilnajā pasākumā darbojās nevis aktieri, kuri pēc filmēšanas beigām dodas uz viesnīcas bāru relaksēties, bet reāli cilvēki, kuri pēc aizturēšanas lidostā tiek aizvesti uz izolatora kameru. Lai arī svētdien viss beidzās tā, kā vairums novērotāju prognozēja – ar Navaļnija aizturēšanu, patiesībā ir beigusies tikai viena sērija Navaļnija – Putina pretstāvē. Viss vēl tikai priekšā.
Vakar ar tiesas farsu Himku policijas iecirknī, kur Navaļnijs bija pārlaidis nakti, sākās nākamā sērija. “Tiesnese” pēc izsaukuma (nevis Navaļniju veda uz tiesu, bet tiesnesi atveda uz policijas iecirkni) juridiski noformēja Navaļnija apcietināšanu uz 30 dienām. Gan pats Navaļnijs, gan viņa advokāts Vadims Kobzevs apgalvo, ka “tiesa” notikusi, ignorējot Krievijā spēkā esošo Kriminālprocesa kodeksu, un pats “tiesas” spriedums esot nelikumīgs un aiz matiem pievilkts. Navaļnijs tiek apsūdzēts, ka pēc izrakstīšanās no “Charite” slimnīcas Berlīnē neesot ieradies uz obligāto atzīmēšanos policijas iecirknī saistībā ar nosacīto sodu, kura termiņš izbeidzās pērnā gada 30. decembrī.
Paralēli šai tiesai notika tiesas process Maskavas Golovinskas rajona tiesā, kur Maskavas Valsts universitātes aspirantam Azatam Mihtakovam piesprieda sešus gadus brīvības atņemšanu par loga izsišanu “Vienotās Krievijas” birojā. Savukārt video operatoram Pāvelam Zelenskim draud pieci gadi brīvības atņemšanas par tvitera ierakstu, kurā viņš komentēja Jekaterinburgas žurnālistes Irinas Slavinas pašnāvību, aizdedzinoties pie policijas iecirkņa. Šie piemēri ilustrē “tiesiskuma” līmeni Putina Krievijā.
Navaļnija atgriešanās Krievijā neapšaubāmi ir vēsturisks notikums, kura nozīmi nedrīkst nenovērtēt. Putina režīma stabilitātes pamatā ir pilnībā no politiskās konkurences attīrīts laukums. Sistēmā drīkst būt tikai viens politiķis - Putins, kurš nosaka dienas kārtību. Navaļnijs ar savu atgriešanos lauž režīma diktēto dienas kartību un uzstāda savu.
Putins un viņa atbalstītāji var stāstīt, cik grib, ka Navaļnijs ir tukša vieta, nenozīmīgs “klauns”, uzpūsta figūra, bet reālā varas rīcība liecina par pretējo. “Salūzusī” sniega novākšanas mašīna uz Vnukovas lidostas skrejceļa, lidmašīnas novirzīšana no Vnukovas uz Šeremetjevu, Navaļnija sagaidītāju izdzīšana no lidostas un apmaksātu “Olgas Buzovas fanu” sapulcināšana viņu vietā liecina, ka klauni drīzāk ir tie, kas visu to rīko, nevis cilvēks, kurš riskē ne tikai ar savu brīvību, bet arī dzīvību.
Politiskā situācija Krievijā mums ir īpaši svarīga, jo vēsturiski mūsu attiecības ir bijušas sarežģītas. Latvijas augstākās amatpersonas - Valsts prezidents Egils Levits, premjerministrs Krišjānis Kariņš un ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, tāpat kā daudzu citu pasaules valstu amatpersonas, jau izteikuši nosodījumu Navaļnija aizturēšanai un izvirzījušas prasību viņu nekavējoties atbrīvot. Baltijas valstu ārlietu ministri kopīgā paziņojumā aicina ES noteikt papildu sankcijas.
Protams, ir niecīgas cerības, ka Kremlis šajās prasībās ieklausīsies, jo Putina režīma centrālais pamatakmens ir impēriskās ambīcijas un lepnums par atļaušanos būt starptautiskiem huligāniem. Ko gribam, to darām. Ar rupjībām un aizvainojošiem izteikumiem tiek aizvietota diplomātiskā etiķete, un ņirgāšanās par “mūsu Rietumu partneriem” lielai Krievijas iedzīvotāju daļai ir kā narkotikas, kuras ik dienu tiek injicētas ar Ostankinas televīzijas adatas starpniecību.
Skaidrs, ka Navaļnija atgriešanās un viņa arests nekādu revolūciju Krievijā neizraisīs. Putinam joprojām (atšķirībā no Baltkrievijas diktatora Lukašenko) ir samērā liels atbalsts ne tikai varas aparātā, bet arī sabiedrībā. Savukārt, lai arī Navaļnija popularitāte aug, tā vēl ne tuvu nav pietiekoša, lai viņš skaitītos “īstens” tautas vadonis. Ostankinas propagandas lietotāju vidē Navaļnijs drīzāk skaitās nodevējs, kurš, Putina vārdiem izsakoties, “jāgremdē klozetpodā”.
Taču tāda ir situācija šodien. Tā var mainīties jebkurā brīdī, un tad Navaļnijs var kļūt par nosacīto Nelsonu Mandelu, kurš kā moceklis smacis cietumā un iznāk no tā jau kā tautas varonis. Tie gan ir tikai iespējamie scenārija varianti, un neviens nevar paredzēt, kā attīstīties notikumi turpmākajās “sērijās”. Kā atzīst vairums Krievijas novērotāju, Navaļnijam draud reāls cietumsods uz ilgiem gadiem. Varētu likties, ka, izolējot Navaļniju cietumā, Kremlis Navaļnija problēmu būs atrisinājis, taču tas tā būtu, ja pats režīms justos drošs un stabils, kā tas bija tā dēvētā pēc Krimas konsensa laikos.
Ja skatāmies Putina uzstāšanās video pirms gadiem pieciem un tagad, tad redzam, cik būtiski ir samazinājusies enerģija, kuru viņš izstaro. Vienaldzība un neieinteresētība raksturo Putina pēdējo gadu publiskās izpausmes. Atdzīvojas viņš vienīgi tad, kad runā par iemīļoto “ģeopolitikas” tēmu un jaunākajām ieroču sistēmām. Pārējais Putinu garlaiko, un arī viņš pats sabiedrībai sāk apnikt. Parādās režīma “noguruma” pazīmes.
Apnikums ir kaite, no kuras nespēj izvairīties neviena nemainīga vara - pat samērā sekmīga. Piemēram, Hosnī Mubāraka laikā Ēģipte piedzīvoja uzplaukumu, taču viņa 30 gadu ilgā valdīšana visiem bija tā apnikusi, ka režīms krita kā sapuvusi sēta, tiklīdz šai krišanai radās labvēlīgi apstākļi. Līdz ar to laiks spēlē Navaļnija pusē. Putina slīgšana arvien dziļākā padomju laiku estētikā var būt tuva tiem, kuri slīgst nostalģijā pēc savām jaunības dienām, bet ne cilvēkiem, kuri gribētu domāt par nākotni.
Putina un viņa apkārtnes cilvēku loģika ir vienkārša - Gorbačovs ar savu perestroiku parādīja nepiedodamu vājumu, kā rezultātā sagrāva valsti. Tāpēc, lai noturētu varu, jārīkojas asi un nesvārstīgi. Nekādas piekāpšanās un mīkstčaulības. Jo nežēlīgāk, jo labāk. Visi jāiebiedē. Arī Lukašenko piemērs viņiem šķiet pārliecinošs. Lukašenko režīma nespēja realizēt pat feikas vēlēšanas, Kremli neuztrauc. Stratēģiskais horizonts ir noturēt varu šodien. Par rītdienu domāsim rīt.
Galvenā Kremļa stratēģija ir vienkārša - citus vai nu nopirkt, vai iebaidīt. Navaļnijs demonstrē, ka nepakļaujas ne vienai, ne otrai ietekmēšanas metodei. Viņš demonstratīvi saka varas mašinērijai - es no jums nebaidos, un tas tracina Kremli. Pazīstamais kino dokumentālists Vitālijs Manksis intervijā TV kanālam “Doždj” situāciju raksturoja ļoti trāpīgi: “Viens cilvēks stāv pretī ļaunuma armijai. Tas ir ārkārtīgi iespaidīgi. Tā ir Holivuda.” Diemžēl tā nav Holivuda. Likmes ir reālas, un tās ir neiedomājami augstas.
