ASV ieslīgst makartisma ēras spoguļattēlā

© Ekrānšāviņš no youtube

Pēc 6. janvāra notikumiem Vašingtonā ASV prezidenta Donalda Trampa pozīcijas kļuvušas tik vājas, ka neiespert ievainotajam vilkam atļaujas vien slinkie. Trampa pretinieki šo iespēju izmanto ar reibinošu aizrautību. Viņus var saprast, jo politika nav nekāda tolerances un empātijas siltumnīca, kur pulcējušies “piedošanas un otra vaiga pagriešanas” entuziasti. Politika drīzāk ir džungļi, kur nevilcinoties tiek pārgrauzta rīkle tam, kas izrādījis vājumu un pakritis. Pārfrāzējot oskarotās brāļu Koenu filmas nosaukumu – labdabīgiem cilvēkiem politikā nav vietas.

Lai uz visiem laikiem izslēgtu Trampu no spēles, viņš ir jāiznīcina ne tikai politiski, bet arī juridiski. Šim nolūkam demokrāti kaļ dzelzi, neatejot no kases. Cik ātri vien iespējams, tika iedarbināta prezidenta atstādināšanas (impīčmenta) procedūra, un 13. janvārī ASV Kongresa pārstāvju palāta pieņēma attiecīgu rezolūciju, kurā Tramps tiek apsūdzēts “kūdīšanā uz nemieriem”. Tagad šīs apsūdzības vēl jāizmeklē Senātam, kurš reiz jau vienu prezidenta atstādināšanas rezolūciju noraidīja. Izmeklēšanas procedūra un balsojums Senātā notiks jau pēc jaunā ASV prezidenta Džo Baidena inaugurācijas, un šī impīčmenta galvenā jēga ir liegt Trampam pat teorētiskas iespējas kādreiz vēl atgriezties uz ASV politiskās skatuves.

Lai arī Trampa personiskais tviterkonts ir bloķēts uz visiem laikiem, viņš oficiālajā “Baltā nama” tviterkontā publicējis videouzrunu, kurā neierasti asā tonī nosodīja uzbrukumu Kapitolijam.

“Vardarbībai un vandalismam absolūti nav vietas mūsu valstī un mūsu kustībā.[...] Mēs esam redzējuši pārāk daudz grautiņu, pārāk daudz nekārtību, nevajadzīgas destrukcijas. Tas jāaptur.[...] Neatkarīgi no tā, vai esat labējais vai kreisais, demokrāts vai republikānis, vardarbībai nav attaisnojuma. Nekāda attaisnojuma. Nekādu izņēmumu. Amerika - ir likumu nācija. Tie, kas pagājušā nedēļā piedalījās uzbrukumā [Kapitolijam], tiks saukti pie atbildības.”

Tramps, jūtot, ka pāršāvis pār strīpu, cenšas kāpties atpakaļ, bet viņa piekāpīgās runas nevienu Trampa nīdēju vairs nespēj nomierināt. Pazīstamais žurnālists Kārlis Streips izdevumā “la.lv” publicējis rakstu, kurā cita starpā teikts: “Man personīgi liekas, ka patlaban būtu laiks Republikāņu partiju aizliegt kā šķiru, jo Donalda Trampa ietekmē tā ir pamatīgi samaitājusies.”

Ja kāds domā, ka Streips ir kāds radikālis, kurš pauž ekstremālus un antidemokrātiskus uzskatus, tad jāsaka, ka Streips vēl ir mērens antitrampists. Jaunajā 21. gadsimta Amerikā aicinājumi aizliegt, neļaut, izslēgt, boikotēt ir ikdiena. Nākamajā dienā pēc Kapitolija sagrābšanas žurnāla “Forbes” satura redaktors Rendals Leins publicēja rakstu, kurā aicināts neņemt darbā nevienu no Trampa komandas: “Lai biznesa pasaule zina: pieņemiet darbā jebkuru no Trampa komandas pasaku stāstītājiem, un Forbes uzskatīs, ka viss, ko jūsu kompānija vai firma saka, ir meli.” “Forbes” mediju grupas vadītājs, vecā kaluma vīrs Stīvs Forbs nosodīja šo izteikumu, norādot uz līdzību ar makartisma ēru pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados.

Taču šādas un līdzīgas denunciācijas tiek publicētas katru dienu. Pilns internets ar sūdzībām par to, ko kāds vai kāda ir (vai kādreiz pirms daudziem gadiem) ne tā izdarījis (-usi), pateicis (-usi), un tāpēc šī persona pakļaujama vajāšanai vispirms sociālajos tīklos un pēc tam arī izdzenama no sabiedrības. Atliek vienīgi cerēt, ka tas, kas tagad notiek ASV, pēc kāda laika tiks pieminēts ar tādu pašu kaunu kā raganu medības jau minētajā makartisma periodā. Arī toreiz tā laika “streipi” un “leini” visur meklēja komunistus un bija pārliecināti, ka jāaizliedz viss, kur saskatāma kaut mazākā komunisma ēna. Tagad esam šī procesa spoguļattēla pretējā pusē, taču tāpēc notiekošais nekļūst mazāk pretīgs.

Nav šaubu, ka neatkarīgi no balsojuma Senātā centieni iznīcināt Trampu turpināsies. Pret viņu tiks celtas civilprasības un rosinātas kriminālvajāšanas. Katrā ziņā pēc Baltā nama atstāšanas viņu negaida vieglas dienas. Var rasties jautājums - kāpēc daļa ASV sabiedrības viņu tik ļoti ienīst? Grūti noliegt, ka viņš ir nekaunīgs pāvs, narciss, ar uzsvērti nevērīgu attieksmi pret faktiem un cilvēces uzkrātajām zināšanām. Taču viņu sit un viņam atriebjas ne tikai par nejauko raksturu. Viņam liek samaksāt par tiem “pazemojumiem” un “ciešanām”, kuras viņš nodarīja ASV politiskajai šķirai. Viņam liek samaksāt par to, ka viņš atļāvās apšaubīt šodienas ASV ideologu uzstādījumus par “pareizo” lietu kārtību.

Tramps šodienas politiskajai šķirai ir tikpat svešs, cik varēja būt svešs komunisma ideju pārņemts politiķis Amerikā pirms septiņdesmit gadiem. Tramps demonstratīvi ignorēja šajā vidē pastāvošos noteikumus. Pēc “noteikumiem” viņam no spēles bija jāizstājas jau Republikāņu partijas priekšvēlēšanu sacensības laikā, zaudējot Džebam Bušam, Tedam Krūzam un citiem politiskās šķiras pamatiedzīvotājiem. Taču Tramps, lauzdams visus šīs vides kanonus, tika līdz prezidenta nominācijai un visiem par pārsteigumu (tai skaitā Republikāņu partijas vadībai) uzvarēja vēlēšanās politiskās šķiras favorīti Hilariju Klintoni. Nelūgts viņš ielauzās svešā vidē un tur pagrāba džekpotu. Izjauca ierasto kārtību. Šādu nekaunību viņam piedot nevarēja un nevarēs.

Diemžēl Trampa “izlēciens” jau ir radījis nelāgas sekas. Pat negribas prognozēt, kādus kreisā ekstrēmisma brīnumus mēs ieraudzīsim tuvākajos gados, kad ar dzelzs slotu notiks centieni iztīrīt politikas visattālākos nostūrus no niecīgākajām trampisma paliekām. Atliek tikai cerēt, ka šie “brīnumi” atstās pēc iespējas mazākas sekas uz apkārtējo pasauli ārpus ASV.

Komentāri

Lai cik ierobežota arī nebūtu Latvijas Bankas (LB) ietekme uz eirozonas monetāro politiku, LB prezidentam joprojām ir nozīmīga loma mūsu valsts ekonomiskajā, finansiālajā un banku sistēmas attīstībā. Tāpēc mūsu politiķu izvēlei – kuram uzticēt šo svarīgo amatu pēc tam, kad šā gada 21. decembrī beigsies pilnvaru termiņš esošajam LB prezidentam Mārtiņam Kazākam – jāpieiet ar pilnu nopietnību.

Svarīgākais