Bieži mēdz teikt: ja tas un tas nebūtu noticis, tad to vajadzētu izdomāt. Ar domu – attiecīgā parādība vai notikums tikai šķietami kaut kam traucē. Drīzāk palīdz.
No šāda rakursa raugoties, varam pieņemt, ka Gobzema partijas dibināšana tikai šķietami apdraud politiskās šķiras varas monopolu. Var pat teikt, ja Gobzema partija netiktu nodibināta, tad tas būtu jādara pie varas esošajiem pašiem, jo pašreizējā veidolā šī partija ir labākais, par ko pusbankrotējusī Latvijas politiskā šķira varētu sapņot. Pietiek iedomāties partiju, kurā apvienotos patiesi nopietni, sabiedrībā cienījami cilvēki, lai saprastu, cik pašreiz pie varas esošajiem ir paveicies ar Gobzemu un Co.
Nē, ar to es negribu teikt, ka Gobzemam nav izredzes un viņš ir izniekojis radušās iespējas. Vienkārši varēja būt citādāk. Politiskajai šķirai bīstamāk. Bijušais prezidents un savā vārdā nosauktās partijas dibinātājs Valdis Zatlers LTV1 raidījumā “1:1” Gobzemu nosauca par neveiksminieku. Zatlers, protams, šajā gadījumā kārtējo reizi spilgti nodemonstrēja pilnīgu paškritikas trūkumu, uz ko tviterī norādīja Jurģis Liepnieks: “Teica Zatlers, kuru oligarhi iecēla zoodārzā par prezidentu, tad nepārvēlēja, kurš tad izveidoja partiju, kura ir Latvijas vēsturē visātrāk izjukusī partija, un kurš tagad sēž mēslainē. Patiesi eksperts neveiksminieku jautājumos.”
Es drīzāk teiktu, ka Zatlers neizvēlējās trāpīgāko salīdzinājumu, jo Gobzemam vairāk piederētos citi epiteti, nevis neveiksminieks. Teiksim, politiskais “cirka mākslinieks”. Viņam pat ir diezgan labas izredzes tikt nākamajā Saeimā, taču atgriezīsimies pie Gobzema partijas, kuras oficiālais nosaukums - “Likums un kārtība” ir precīzs Donalda Trampa vēlēšanu saukļa kalks - “Law and Order”.
Nav noslēpums, ka Gobzems, tāpat kā citi pasaules populisti, cenšas visā atdarināt Trampu, cerot uz tikpat lieliem politiskiem panākumiem.
Runa ir par Trampa negaidīto uzvaru 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanās, par spīti politiskās šķiras augstprātīgajām vīpsnām. Tas, ka šobrīd Trampa politiskās pozīcijas vairs nav tik pievilcīgas un tās varētu negatīvi ietekmēt Gobzema politisko tēlu, pēdējo īpaši nesatrauc. Jā, šobrīd pār pasauli veļas zināmi populisma atplūdi, taču tie var drīz beigties, saceļot vēl lielākas populisma putas.
Tā kā populisma jēdziens pie mums bieži vien tiek valkāts vietā, nevietā, tad precizēsim - populisms ir politiskā pozīcija, kurā “vienkāršā” tauta, kas spiesta dažādi “sisties”, lai izdzīvotu, tiek pretnostatīta labi paēdušajai politiskajai šķirai, kura vienkāršās tautas problēmas nepazīst, neatzīst (Par kādām grūtībām jūs runājat? Pie lielveikaliem nav kur novietot automašīnu) un, galvenais, par tām negrib pat dzirdēt. Vara šajā stāstā ir politiskās šķiras galvenais instruments savu savtīgo interešu sasniegšanai.
Šīs politiskās pozīcijas ekspluatācija Gobzemam jau reiz palīdzēja tikt Saeimā. Tagad viņš šo panākumu cer atkārtot. Kādas ir viņa izredzes otrreiz iekāpt tajā pašā upē? Ja paskatāmies uz Latvijas politisko skatuvi, tad redzam, ka politiskā šķira dzīvo laiskā mierā, jo spēku sadalījums Saeimā ir tāds, ka var īpaši neiespringt. Opozīcija ir izspiesta tālu politiskās dzīves perifērijā un daudz patraucēt nevar. Protams, 2022. gadā būs jaunas vēlēšanas, bet, pēc mūsu mērogiem, tas būs kaut kad tālu, tālu.
“Vienotība” atkal ir zirgā, un tās premjers Krišjānis Kariņš iemieso to sabiedrības slāni, kuru “caurmērā viss apmierina”. Ar “Vienotību” šeit jāsaprot ne tik daudz līdzīga nosaukuma politiskā partija, cik visa labi piebarotā valsts pārvaldes sistēma plašākā nozīmē, ieskaitot sabiedriskos medijus. Šis slānis tikpat kā nemaz necieta no Covid krīzes ekonomiskajām sekām. Drīzāk otrādi, samazinoties ikdienas izdevumiem, viņiem palielinājās brīvi pieejamie finanšu resursi. Viņiem Gobzems vai jebkurš cits politiskās neapmierinātības apsedlotājs ir esošās labklājības potenciāls apdraudētājs, tāpēc visādi apkarojams. Lai arī turpmāk saglabātu bezrūpību, viņi būtu gatavi atbalstīt jebko, kas garantētu izslavēto stabilitāti, kuras augļus mūsu austrumu kaimiņvalstīs iedzīvotāji “bauda” jau trešo gadu desmitu. Latvijā šo kursu (protams, ar gluži citu retoriku) iemieso “Vienotība” un tās satelīti.
Iepriekšējās Saeimas vēlēšanās pret “Vienotību” bija pat izveidota īpaša partija - KPV LV, kas saņēma visvairāk balsu tā dēvētajā latviskajā segmentā. Pēc tam, kad KPV LV iekļāvās “Vienotībā” (vispārējā politiskajā šķirā), šī partija faktiski pazuda no radaru ekrāniem.
Gobzems tagad cenšas atkārtot to, kas reiz izdevās. Taču neaizmirsīsim, ka iepriekšējā reizē tas notika ne tik daudz pašu gudrības vai viltības dēļ, cik pateicoties laimīgai apstākļu sakritībai. Kaimiņa un Zakatistova īslaicīgā apcietināšana deva pusdzīvajai partijai tik nepieciešamo kustības impulsu, kā rezultātā 16 cilvēki ieguva Saeimas deputāta mandātu. Kas šoreiz varētu Gobzemam palīdzēt? Varbūt viņš varētu iegūt mocekļa oreolu, ja viņu kā Trampu nobloķētu sociālajos tīklos? Tad viņš varētu uzdoties par “lāčplēsi”, kurš varonīgi cīnās ar globālo eliti. Tad nu pie tā jāstrādā.
Taču tās ir Gobzema, viņa līdzgaitnieku un viņa sponsoru problēmas, kuras latviešu tautu nevajadzētu īpaši uztraukt, jo visa šī rosība uz reālo politisko procesu atstās mazu iespaidu. Taču Gobzema partijas parādīšanās (es šeit pat negribu runāt par šīs partijas ideoloģisko saturu) uzliek papildu atbildību uz citiem. Uz esošo opozīciju, kā arī uz tiem spēkiem, kuri varētu tikt veidoti uz nākamajām Saeimas vēlēšanām. Ļoti nopietnu stratēģisko izvēļu priekšā ir ZZS, lai nākamajās vēlēšanās nepiedzīvotu kārtējo fiasko. Tas pats attiecas uz “Saskaņu”, kurai jāizšķiras - būt par kreisu, sociāldemokrātisku partiju vai turēties pie Putina tipa konservatīvisma (arhaikas).
Šobrīd pa Latvijas politiskā teātra koridoriem kā “brīvie aģenti” klīst arī tādi visnotaļ saprātīgi un sabiedrībā cienījami cilvēki kā Vjačeslavs Dombrovskis un Didzis Šmits. Šai sakarā ausīs skan divas dziesmas. Viena - šo dienu jubilāra Raimonda Paula “Balāde manam vectēvam” - “Daudz laika nav vairs, vecais, taisies!” un otra - Zigmara Liepiņa “Vēl ir laiks” - “Līdz pirmām rudens salnām mums jātiek Sauleskalnā...”
Vēl ir laiks, lai uz pirmām rudens salnām 2022. gada oktobra pirmajā sestdienā tiktu Saeimā, bet tādā gadījumā jākustas enerģiskāk, jo daudz laika nav vairs.
