Vērtējot laiku, kad Tramps vispirms parādījās un vēlāk arī gluži negaidīti kļuva par ASV prezidentu, acīs krīt nedaudz kaitinošā komplektācija – izcilas lietas iet kopā ar nekam nederīgām; apbrīnojama pārliecība, enerģija un gatavība panākt iecerēto iet kopā ar neiedomājamu bezkaunību, narcisismu un muļķību. Vai tiešām Tramps nevarēja darīt savus labos darbus bez šiem nevajadzīgajiem uzbrukumiem medijiem, apvainojošajiem izteikumiem, no gaisa pagrābtajiem faktiem un visa pārējā, kura dēļ viņu neieredz puspasaule?
Uzrakstīju - Trampa labie darbi - un sapratu minētās sakarības būtību. Latvijā par Trampa “labajiem” darbiem tikpat kā nekad nekas nav dzirdēts. Vismaz man nav gadījies. Tramps tiek pieminēts pārsvarā tikai negatīvā nozīmē. Retu reizi neitrālā. Taču paradoksālā kārtā arī Latvijā netrūkst viņa atbalstītāju, kuri vispār neko nav dzirdējuši ne par kādiem Trampa “darbiem”, izņemot - cik reižu ir samelojis, kādus faktus sajaucis, ko aizvainojis, kādus nodokļus nav samaksājis, kā spiedis Ukrainas prezidentu izmeklēt Baidena dēla lietu un tamlīdzīgi.
Tātad cilvēkus pievelk ne tik daudz viņa “darbi” kā kaut kas cits. Droši vien šī spēja turēties pretī nemitīgajiem cunami viļņiem, kuri mehāniski noslauka savā ceļā visus citus un kuriem gluži pašsaprotami padevās Trampa konkurenti cīņā uz prezidenta kandidāta nomināciju Republikāņu partijā. Tieši šīs padošanās dēļ arī zaudēja. Tramps uzdrošinājās turēties pretī un uzvarēja. Drosme, cilvēkus ārkārtīgi pievelk. Pat ja tā ir tik īpatnēja kā Trampam. Tomēr pārmaiņas pēc mēģināsim izvērtēt Tampa mantojumu, jo par aizejošo ASV prezidentu runā daudz ko, tikai ne par viņa darbiem, kuri par brīnumu arī ir.
Viens no Trampa pirmajiem rīkojumiem bija par birokrātisko šķēršļu novēršanu biznesā. Viņa laikā kļuva ievērojami vieglāk ne tikai atvērt jaunu uzņēmumu, bet arī uzturēt veco. Būtiski tika atvieglots birokrātiskais slogs. Ko vērts ir kaut vai šis Trampa rīkojums - ja tiek ieviesta kāda jauna regulējoša norma, tad vispirms jālikvidē divas citas. Teiksim, gribat, lai visur būtu dūmu detektori, atrodiet normatīvajos aktos divas citas normas, bez kurām varētu iztikt un tās atcelt. Izklausās pat nedaudz nenopietni, juridiski bērnišķīgi, bet tas strādāja. Atceros, īsi pirms vēlēšanām daudzi žurnālisti devās uz “provinci” “meklēt” īstenos Trampa atbalstītājus (skaitās, ka lielpilsētās viņa atbalstītāju nav) un iemeslus balsojumam par Trampu. Birokrātisko žņaugu novēršana bija viens no pirmajiem punktiem, kuru atzīmēja gandrīz visi.
Arī Trampa realizēto nodokļu reformu tikpat kā visi apskatnieki bez izņēmuma novērtē atzinīgi.
Interesanti, ka likmes tika samazinātas gandrīz visiem. Turklāt vislielākie ieguvēji bija tieši mazāko ienākumu saņēmēji. Neapliekamais minimums tika palielināts līdz 1000 dolāriem mēnesī (ASV visi nodokļi tiek izteikti gada izteiksmē, tāpēc šeit uzskatāmības dēļ skaitļus pārveidoju mēneša izteiksmē). Līdz 3220 dolāriem mēnesī IIN standartlikme tika noteikta 12%, un, tikai sākot no šī ienākuma līmeņa, nodokļu likme (22%) sāk pārsniegt Latvijā par standartu pieņemto 20% likmi.
Nedaudz tika samazināta maksimālā likme fizisko personu ienākumu nodoklim - no 39,6% līdz 37% (ja ienākumi pārsniedz 500 000 dolāru gadā individuāli vai 600 000 dolāru uz mājsaimniecību). Tomēr galvenais uzsvars bija uz korporatīvās peļņas nodokļu samazināšanu no 35% uz 21%, kas padarīja lielajām korporācijām ASV par daudz pievilcīgāku vietu, kur investēt. Jāpiebilst, ka ASV nodokļu likmju aprēķināšanas formulas ir ļoti sarežģītas, ar neskaitāmiem izņēmumiem un papildinājumiem, tāpēc šeit lietu stipri vienkāršoju.
Vēl viena Trampa reforma, kura tiek nepelnīti noklusēta, ir izmaiņas tieslietu sfērā, kas ļāva būtiski samazināt ieslodzīto skaitu ASV cietumos.
Pērnās vasaras nemieros bieži izvirzītā prasība slēgt cietumus vispār, Obamas laikos nevienam pat nebūtu ienākusi prātā. Tramps pirmais sāka reāli runāt par nepieciešamību izbeigt nelāgo praksi - izlaist caur cietumu “universitātēm” milzīgu daļu nelabvēlīgo rajonu iedzīvotāju, kas radīja apburtā loka efektu.
Tajā pašā laikā Tramps enerģiski aicināja izbeigt tikpat nejēdzīgo “pozitīvo” diskrimināciju, kas deva dažādas nepamatotas privilēģijas, balstoties tikai uz ādas krāsu (bet ne teiksim ģimenes ienākumu līmeni). Dažādas “integrācijas” un “korekcijas” programmas bija apaugušas ar tik biezu finanšu palīdzības dalītāju un pārdalītāju slāni, ka līdz pašiem integrējamajiem un koriģējamajiem maz kas nonāca. Nevar teikt, ka Trampam izdevās šo iesīkstējušo sistēmu lauzt, bet vismaz kaut kāda virzība šajā virzienā ir sākusies.
Visas šīs lietas, kuras Tramps viegli varētu ieskaitīt savā politiskajā aktīvā un sekmīgi kapitalizēt tālākajā politiskajā dzīvē, diemžēl pēc 6. janvāra balagāna ir aizgājušas tālu dibenplānā. Tagad Tramps ir politiska figūra, kurš uz mūžīgiem laikiem asociējas ar tiem dīvainajiem pilsoņiem, kuri ielauzās Kapitolija ēkā un tur pēkšņi atskārta, ka nezina, ko darīt tālāk, jo viņu vadonis, kurš bija aicinājis demonstrantus iet uz Kapitolija ēku, pats bija kaut kur pa ceļam notinies.
Skaidrs, ka miljoniem amerikāņu, kuri Trampu uztver nekritiski, šī viņa izgāšanās ticību viņam nesamazinās pat par sezama sēkliņas tiesu, taču ne jau šie lumpeņi ir Trampa, tāpat kā jebkura cita politiķa politiskās nākotnes bāze. Viņi varbūt arī ir potenciālie vēlētāji, bet daudz svarīgāk, kas tev stāv blakus, kad tu kāp tribīnē. Ja esi viens, bez sabiedrībā cienītiem līdzgaitniekiem, tad vienalga, cik tev liels atbalstītāju skaits, vari bez lielas jēgas tikai bļaustīties feisbukā.
