Lai arī 2020. gads ir nepārprotami pagājis Covid-19 zīmē, pasaulē dzīve nav apstājusies. Ja man būtu jāatzīmē aizvadītā gada trīs svarīgākie notikumi, kuriem ir potenciāla ietekme uz dzīvi Latvijā, tad es atzīmētu šos: 1) masu protesti Baltkrievijā; 2) Krievijas specdienestu izgāšanās, nespējot līdz galam realizēt opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija noindēšanas operāciju; 3) Trampa zaudējums ASV prezidenta vēlēšanās.
Visi šie notikumi ir palikuši bez fiksēta noslēguma un var izraisīt tālākas, neprognozējamas sekas, atstājot ietekmi arī uz Latvijai būtiskiem drošības jautājumiem.
Notikumi Baltkrievijā ir nozīmīgi ne tik daudz paši par sevi, cik tie ir svarīgi ar savu ietekmi uz situācijas attīstību Krievijā, kurai savukārt ir milzu ietekme uz apkārtējo pasauli. Baltkrievija šajā gadījumā spēlē eksperimentāla parauga lomu iespējamajai autoritatīva valsts vadītāja nomaiņai un varas reakcijai uz šo savu apdraudējumu.
Šobrīd par Baltkrievijas “eksperimenta” rezultātiem pāragri spriest. Nav skaidrs, vai Baltkrievija aizies pa nosacītās Turkmenistānas vai nosacītās Čaušesku Rumānijas ceļu. Ja Baltkrievijas diktatoram izdosies noturēties un 21. gadsimtā Eiropas centrā uzbūvēt valsti - ieslodzījuma “zonu”, tad tas fundamentāli mainīs valdošos priekšstatus par civilizācijas dziļāko būtību. Tas ļaus arī Krievijas “opričņikiem”, tas ir, valdošajai “siloviku” šķirai nostiprināties savā pārliecībā, ka pātaga (omonieša gumijas nūja) un kaulu laušanai paredzētais moku rats (krimināllietas ar jebkādiem ieganstiem) 21. gadsimtā ir tikpat efektīgs un, galvenais, mūsdienīgs politiskās cīņas instruments kā 17. gadsimtā. Šāda atskārsme varētu būtiski vājināt ticību dažādiem ideāliem un attiecīgi stiprināt pārliecību, ka tam, kam spēks, tam vara. Tas var atļauties darīt visu, ko grib, un par to viņam nekas nebūs.
Situācija Krievijā ir īpaši svarīga Latvijai, jo nepieciešamība aizsardzībai tērēt vairāk nekā 700 miljonus eiro gadā, izriet tieši no tā, ka kaimiņos mums ir autoritārs režīms, kurš lielā mērā barojas no impēriski šovinistiskām idejām. Nerimstoša ekspansija ir šī režīma pastāvēšanas dziļākā sūtība, kas apdraud mierpilnu pasaules kārtību.
Krievijā aizvadītajā gadā bija vērojami divi nozīmīgi notikumi: 1) tika veiktas konstitūcijas izmaiņas, kuras ļauj Putinam palikt varas virsotnē līdz pat 2036. gadam; 2) specdienestu nesekmīgā opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija indēšanas operācija un varas reakcija pēc tam.
Manuprāt, specdienestu izgāšanās var atstāt lielāku ietekmi uz Krievijas nākotni nekā formālie konstitūcijas labojumi. Kāpēc? Putins acīmredzami zaudē savu kādreizējo harismu, enerģiju un pārvēršas vecējošā vadonī, kurš vienkārši visiem sāk apnikt. Viņa pašreizējā leģitimitāte balstās uz pilnībā notīrīto politisko laukumu. Kurš gan cits, ja ne viņš, ir Putina varu leģitimizējošais faktors. Pat ja Navaļnija autoritāte nav tik liela, lai uz jautājumu - kurš gan cits, atbildētu - Navaļnijs, viņa indēšana un it īpaši ar to saistītie atmaskojošie un Putina varu pazemojošie izmeklējumi ir stipri mazinājuši “siloviku” autoritāti un palielinājuši Navaļnija politisko svaru.
Krievijas specdienesti šajā operācijā ir atklājušies ne visai profesionālā gaismā. Ņemot vērā, ka “siloviki” ir galvenais režīma balsts, tas varai ir īpaši bīstami, jo lojālistu acīs šīs struktūras pēkšņi zaudē nesatricināmas varenības burvību un izgaismojas neveiksminieku krāsās. Tieši šis “opričņiku” autoritātes zudums var režīmam atspēlēties nākotnē.
Tas, ka Krievija atļaujas oficiālo varas struktūru sankcionētas un organizētas savu politisko pretinieku slepkavības, turklāt šim nolūkam izmantojot aizliegtas kaujas vielas, liecina par skaidru politisko izvēli. Putina režīma politiskās attīstības trajektorija virzās arvien šaurākā iespēju tunelī, un tieši šo iespēju sašaurināšanās rada lielākos apdraudējumus pārējai pasaulei.
Lai arī Trampa zaudējums 3. novembra vēlēšanās un aiziešana no “Baltā nama” nav negaidīta, situācija ASV joprojām paliek “atvērta”. Ne tik daudz saistībā ar Trampa nomaiņu pret nākamo ASV prezidentu Džo Baidenu, kas, visticamāk, notiks bez sarežģījumiem, cik saistībā ar tām pārmaiņām, kuras ieguva īpašu paātrinājumu pēc melnādainā likumpārkāpēja Džordža Floida nāves un kreiso radikāļu aktivizēšanās dažādās ASV pilsētās.
Trampa prezidentūra parādīja alternatīvu tam attīstības modelim, kurš jau stāv aiz stūra un gaida savu triumfālo uznācienu ar Aleksandru Okasio Kortesu, kreisi radikālo kustību un “black lives matter” saukļiem priekšgalā. Šobrīd vēl grūti pateikt, kā tieši Tramps būs ietekmējis ASV sabiedrības skatījumu uz vēlamo valsts turpmākās attīstības vektoru, bet skaidrs, ka, pateicoties viņam, šī dažādo redzējumu pretstāve ir izgaismojusies spilgtāk un zemdegu uguns izlauzies uz āru.
No Latvijas viedokļa saimnieku maiņa “Baltajā namā” vērtējama pozitīvi, jo Trampa pasaules redzējums neatbilda tai “normālajai” pasaules kārtībai, kurā Latvijas drošības līmenis ir visaugstākais. Trampa aizstāvji šajā brīdī var piesaukt to, ka tieši viņa laikā būtiski pieauga NATO militārais budžets un militāro konfliktu apjoms šajos četros gados ir samazinājies.
Tam nevar iebilst, bet vienlaikus nevar nepamanīt ko citu. Drošības sajūta, ka Vašingtonā, “Baltajā namā” sēž cilvēks, kurš stingri rūpējas, lai pasaulē valdītu miers un “normāla” kārtība, nebija. Jā, militāro konfliktu aktivitāte nepieauga, bet kāpēc nebija šīs drošības sajūtas? Kāpēc vairumā Eiropas valstu bija tieši pretēja sajūta - kamēr Vašingtonā sēž tas dīvainis, tikmēr miers pasaulē karājas mata galā?
Var, protams, piesaukt antitrampa propagandu, kas bija nenoliedzama, bet nevar arī noliegt paša Trampa nopelnus tajā, ka šī propaganda atrada daudzas dzirdīgas ausis. Visa Trampa uzvedība un retorika bija tāda, ka, viņu klausoties, visai bieži bija jāizjūt kauns un neveiklība. Līdz ar to - skaidrs, ka Tramps nebija tas, kurš spētu ilgstoši uzturēt pasaulē tik nepieciešamo spēku līdzsvaru.
Šajā 2020. gada apskatā speciāli nepieskāros covid ietekmei uz ekonomiku un pasaules finanšu sistēmu. Nav šaubu, ka tā būs milzīga, bet pagaidām vēl nenosakāma, jo astronomisku, ne ar kādu preču vai pakalpojumu apjomu nesegtu finanšu resursu ieplūdināšana ekonomikā nevar palikt bez sekām. Pat ja izrādīsies, ka var uz burvju mājienu (lasi: ar vieglu datora taustiņa pieskārienu) radīt triljonus un nekas traks nenotiek, arī tad tas radīs tālejošas sekas. Pagaidām skaidrs ir tikai tas, ka mūs gaida ļoti interesanti laiki, ar ļoti augstu iespēju dispersiju. Citiem vārdiem, pasaule ievirzās izteiktā nenoteiktības joslā.
