2020. gads ir nepārprotami pagājis Covid-19 zīmē. Lai ko mēs teiktu, tieši kovids ir tas, ar ko aizvadītais gads ieies vēsturē. Atsevišķi novērotāji pandēmiju pat salīdzina ar pasaules kara vieglo versiju. Tā teikt, cilvēcei tas ir skaidrs signāls [no augšas] apstāties un padomāt – vai pasaules attīstības vektors nav aizgājis kaut kādā aplamā virzienā?
Sadzīviski psiholoģiskajā līmenī īpaši uztraucoša ir krietni pieaugusī agresija sabiedrībā. Gluži nejauši biju liecinieks epizodei veikalā, kur apsargs, izlaužot roku uz muguras, izmeta kādu apmeklētāju uz ielas. Pēdējais neganti lamājās un diemžēl arī apsargs ielaidās šajā “diskusijā”. Tas bija nedaudz dīvaini, jo parasti apsargi, būdami varas pozīcijās, saglabā nosvērtāku uzvedību. Nezinu, par ko incidents bija sācies, jo apmeklētājam aizsargmaska uz sejas bija, taču zīmīga bija apkārtējo reakcija. Pareizāk sakot, pilnīga tās neesamība. Cilvēki notiekošajam nepievērsa tikpat kā nekādu uzmanību. It kā tā būtu pilnīgi normāla, ikdienišķa situācija. Radās iespaids, ka cilvēki jau pieraduši pie paaugstināta agresivitātes līmeņa un to uztver kā jauno normu.
Iespējams, veikala apmeklētājs bija iereibis, kaut ko ne tā pateicis, savukārt veikala apsargs noguris, cīnoties ar nervoziem, nesavaldīgiem apmeklētājiem, un visa šī lamāšanās bija sekas vispārējai agresivitātes izlādei. Pandēmija kā ikviens lielāks konflikts uzskatāmi parāda, cik patiesībā plāna sabiedrībā ir civilizētības kārtiņa, tāpēc saglabāt šajā sarežģītajā laikā cilvēcību būtu mūsu galvenais uzdevums.
Atceros, ka pavasarī sabiedrība šausminājās par Indijas policistu brutālo rīcību, kad tie ar nūjām nežēlīgi dauzīja tos, kuri neievēroja sociālo distanci un karantīnas noteikumus. Esmu bijis Indijā un zinu turienes sadzīves kultūru. Sociālā palīdzība minimāla, bet ēst vajag katru dienu. Taču tagad, spriežot pēc ierakstiem sociālajos tīklos, arī pie mums daudzi skaļi aplaudētu, ja pie mums policija rīkotos līdzīgi.
Ir saprotams stress, kurš cilvēkos uzkrājas un laužas uz āru, bet šajā sarežģītajā situācijā tieši sabiedrības elitei, tās redzamākajām figūrām būtu jārāda citiem priekšzīme, kas diemžēl ne visos gadījumos notiek. Viena lieta ir veikala apsarga un iereibuša apmeklētāja agresivitātes izpausmes, bet pavisam cita, ja konfrontējošu komunikācijas stilu demonstrē augstas valsts amatpersonas. Šajā ziņā nevar nepieminēt veselības ministres Ilze Viņķeles tviterierakstu Ziemassvētku vakarā: Aina Āgenskalnā ‒ piestāj auto, izkāpj 4 cilvēku ģimene, 2 pusaugu bērni. Visi sapucējušies, kundzei frizūra un liels pārtikas plēves pārsegts siļķes kažokā šķīvis rokā. Visiem citiem ‒ mierīgus, veselīgus un sirsnīgus Ziemassvētkus! Ar drošu ciemošanos nākamgad. Svinam mājās!
Šis ieraksts izsauca ļoti aktīvu publikas reakciju, kurš pilnā mērā atspoguļoja vispārējo sabiedrības sašķeltību un dažādu pušu savstarpējo neiecietību.
Vita Baltiņa-Kļava: Viņķeles kundze, agrāk vientuļas tantes pie loga vēroja un baumoja. Vai tiešām šis ir ministres cienīgs ieraksts? Jūs reāli nezināt, kurp tā ģimene gāja. Manai ģimenei, piemēram, ir vairākas dzīvesvietas. Ja pārbrauksim no vienas uz otru, plašāku, vai arī mūs noriesiet publiski?
Jānis Dombrava: Padomju laikos būtu priekšzīmīgs stukačs ‒ nenoskaidro, vai cilvēki brauc svētkus svinēt savā lauku īpašumā vai īrētā viesu namā, vai varbūt ģimene bez ciemošanās aizved "siļķi kažokā" un dāvanas vecvecākiem. Galvenais ir uzlikt zīmogu "tautas ienaidnieki".
Koalīcijas partneri no sava partijas biedra metās aizstāvēt Raivis Dzintars: Jāni, manuprāt, te neviens nav “nostučīts”. Tā ģimene varētu būt pat vispār izdomāta, lai pamanāmāk un ilustratīvāk atgādinātu par piesardzību un ierobežojumiem. Es neredzētu nekā slikta, ja arī tā. Galvenais, lai visi šajās dienās būtu atbildīgi viens pret otru.
Aigars Prūsis: Kad ko tādu ieraugu, atceros stāstu no vecvecākiem par laiku ap 1950. gadu, kad kaimiņu puika nodarbojās ar radioamatierismu, bet kāda omulīga kundzīte uzrakstīja milicijai sūdzību, ka aiz sienas spiegs dzīvo. Izliktās ģimenes istabiņā drīz ievācās kāds sunduks ar piedzīvotāju.
Juris Vējš: Nebūsim bargi pret kundzi, kurai skaudīga lūrēšana pa logu un stučīšana bija vienīgais prieks Ziemassvētkos.
Inga Utena Logina: Man kā sievietei kauns par pazīmi ‒ sakārtoti mati. Siļķe un mati. Frizūra uz svētkiem tikvien tad, ja iet ciemos.
Juris Vaidakovs: Lai kā man riebj Viņķele, bet nu nacionāļi iešāva sev kājā kārtējo lielgabala lodi! Paldies, Jāni, ka atkal apliecināji, ka saprāts jūsu pusē ir svešs jēdziens!
Kristīne Kismane: Jāni, neesi kā Aldis / Andris u.c. kartupelis. Aizej uzēd siļķi kažokā un padomā vēlreiz.
MartinsX: Janka, Tu pats kā riktīga SŪDZAMBĪBELE !!!
Nedaudz sirreālistisku, psihedēlisku literāru glezniņu uzbur Ilze Ka: Jo siļķi kažokā vakaros izved pastaigā! Visa ģimene. Un sapucējušies. Un, lai kažoks nesasmērējas, tad to ar plēvi, ziniet. Un pēc pastaigas visi smuki atpakaļ uz mājām. Nu ne jau ciemos! Psss
Kāda ir šī stāsta morāle? Vai Jupiteram (ministrei) piedien rīkoties kā vērsim (veikala apsargam)? Kā valsts amatpersonām skaidrot tautai pareizas uzvedības ābeci? Atbildes uz šiem jautājumiem ir pagalam vienkāršas. Jāsaglabā maksimāla cilvēcība, iejūtība un tolerance. Ja apsargam vai veikala apmeklētājam ir pieļaujams mirkļa vājums un uz brīdi zaudēta savaldība, tad tas nav pieļaujams valsts amatpersonai. Tai jebkurā situācijā ir jāsaglabā miers un līdzsvarotība. Galvenais ir nevairot agresiju un konfrontācijas risku. Valsts amatpersonām būtu mazāk jāvicina nosacītā gumijas nūja, bet gan jākļūst par nosacīto psihoterapeitu, kuram jāuzņemas vidutāja loma starp dažādām sabiedrības grupām, lai konfrontācijas risku mazinātu. Diemžēl Viņķeles piemērs liecina, ka ar šo uzdevumu ne visi tiek galā.
