Arī pēc pirmdienas balsojuma Saeimā vakantā Satversmes tiesas (ST) tiesneša vieta palikusi brīva. Septiņas balsošanas kārtas tā arī nenoskaidroja uzvarētāju. Septītajā, pēdējā balsojumā balsis sadalījās uz pusēm – 47 pret 47. Pat ja būtu 50 pret 44, tas ST tiesneses kandidātei Inesei Ņikuļcevai nepalīdzētu, jo likums paredz – nepieciešama 51 Saeimas deputāta balss, lai tiktu šajā amatā.
Kas īsti notika? Izskanējušas versijas, ka pēdējā laika ST spriedumi bijuši tik skandalozi (it īpaši 12. novembra spriedums par apmaksāta bērnu kopšanas atvaļinājuma piešķiršanu bērna mātes draudzenei), ka jauna ST tiesneša ievēlēšana nevarēja nenotikt ideoloģiski politizētā atmosfērā. Uz politiķiem zināmu ietekmi atstāja arī tie ST spriedumi, kuri lika Saeimai palielināt garantēto iztikas minimumu un minimālās pensijas. Tā dēvētie tautas kalpi šo ST uzdevumu uztvēra kā savas varas sašaurinājumu. Kaut kāda tautas nevēlēta iestāde liks mums kaut ko darīt. Mums, kuri izgājuši smago vēlēšanu procesu un ieguvuši tautas mandātu.
Šīm pretenzijām, bez šaubām, bija sava nozīme, bet galvenais domstarpību iemesls bija “Attīstībai/Par!” (A/P) ambīcijas, kuras neļāva koalīcijai vienoties par vienotu kandidātu. Nav noslēpums, ka pēc Ineses Ziemeles aiziešanas uz Eiropas Savienības Tiesu, vakantā vieta bija “noskatīta” Inesei Lībiņai-Egnerei, kura, ja var tā teikt, sagadīšanās pēc pārstāvēja “Vienotību”. “Vienotība” ir politiski pieredzējis spēlētājs un labi zina, kādi ir spēles noteikumi. Ja gribi savam cilvēkam amatu, tad kaut kas jādod tiem, kas kopā ar tevi šo amatu šim cilvēkam sagādās. Runa ir par tā dēvēto politisko tirgu, kur es tev, tu man. Var šo parādību dažādi nosodīt un pelt, bet uz to balstās jebkura sadarbība, vienalga kādās sistēmās un iekārtās.
Skaidrs, ka “Vienotība” nebija tik naiva un nepieredzējusi, lai nesaprastu, ka katram partnerim kaut kas jāapsola, lai viņi atbalstītu “Vienotības” cilvēku. Taču kaut kas šajā darījumā ar A/P aizgāja šķērsām. Negribu spekulēt ar dažādām runām, kas cirkulē politiskajās pīpētavās, jo šo baumu izplatītāji parasti paši ir lietā ieinteresētas personas, tāpēc viņu teiktajam uzticēties īsti nevar. Skaidrs ir viens, A/P, par spīti pēdējā laika satricinājumiem, nevēlas atdot pozīcijas.
Šeit gan jāprecizē, ka alternatīva Lībiņas-Egneres kandidatūrai Ineses Nikuļcevas personā tika izvirzīta vēl pirms Pūces smagā kritiena. Tad, kad A/P vēl bija zirgā un klusi sapņoja par premjera krēslu. Nikuļceva šajos sapņos bija tā figūra, kuru pie izdevības var upurēt, lai iegūtu stratēģiski labāku pozīciju. Taču sekoja viens kļūmīgs gājiens ar Mičerevski/Pūci, un pozīcija no labākas pēkšņi pārtapa par sliktāku. Lai sliktāka pozīcija nepārvērstos zaudētā pozīcijā, nepieciešams saglabāt kaut kādu pretspēli. ST tiesneša vēlēšanas šajā situācijā nozīmēja tieši šo pretspēli, taču A/P neizdevās gūt pat taktisku uzvaru, kas ļautu kaut šķietami uzturēt iniciatīvu. Tiesa, arī “Vienotība” nepanāca savu, toties JKP parādīja, ka bez viņiem nevienu nopietnu jautājumu šobrīd atrisināt nevar, un viņi savas pozīcijas uzlaboja.
Ko teikt par šo ST tiesnešu vēlēšanu saistību ar bieži piesaukto ideoloģisko cīņu? Apspriežot dažādu partiju izvirzītos tiesneša/-es kandidātus/-es, deputāti Aleksandrs Kiršteins no NA un Juris Rancāns no JKP, arī Aldis Gobzems izteica nopietnas pretenzijas pret ST vēlmi uzņemties politiskā virsuzrauga funkcijas un pat apstrīdēja šādas institūcijas nepieciešamību. Taču, cik šīs runas patiesībā nopietnas, var spriest pēc tā, kuras galu galā bija tās divas personas, kuras izvirzījās vēlēšanu finiša taisnē. Neaizmirsīsim, ka Saeimā pārsvarā sēž visnotaļ konservatīvi noskaņoti deputāti, taču, neskatoties uz 12. novembra spriedumu, kas vienai otrai karstākai galvai lika sākt runāt pat par referenduma rīkošanas nepieciešamību, finālā izgāja divas kandidātes no kreisi liberālās nometnes, kuras faktiski sacentās, kura no abām ieņem radikālāku pozīciju.
Šobrīd visi Saeimas konservatori var berzēt rokas un teikt: nu, redziet, neviena no kreisajām netika amatā, taču tā ir tikai veikla atruna. Par nopietnu konservatīvā spārna kandidātu, kuram būtu izredzes šajā sasaukumā savākt 51 balsi pat nebija runa. Visu cieņu Balodim, Kūtrim un Druvietei, bet diemžēl viņi bija feiki kandidāti, kuri kā maznozīmīgi bandinieki bija paredzēti vien nomaiņai vai pat upurēšanai, ja rastos šāda vajadzība.
Kas notiks tālāk? Tas būs vēl interesantāk, jo tagad arī JKP var izvirzīt savu kandidātu un mēģināt izspēlēt savu kombināciju. Tiesa, tas šai partijai šobrīd diez vai būtu galvenais virziens, kur audzēt muskuļus. Izdevīgāk spēlēt uz “Vienotības” un A/P pretrunām, jo abu šo partiju elektorālā bāze lielā mērā pārklājas. Līdz ar to viņiem jācīnās par vietu šajā lauciņā, kamēr JKP var justies komfortabli, uz pilnu klapi ekspluatējot “oligarhu” zelta dzīslu.
Pat šajā tīri tehniskajā, divu liberālo partiju pretstāvē JKP paranoiķu spārna redzamākais pārstāvis - Krišjānis Feldmans spēja saskatīt visuresošās sazvērestības. “Ir izdevies novērst oligarhu stutēto pseidoliberālo spēku virzītās kandidātes nonākšanu Satversmes tiesā,” viņš stāstīja intervijā LTV raidījumā “Šodienas jautājums”. Interesanti, ja kandidāte pārstāvētu nevis pseido, bet visīstāko liberālo spēku, tad JKP šo kandidāti atbalstītu? Atgādināšu, ka JKP atšifrējas kā - Jaunā konservatīvā partija. Ja jau šī partija atbalsta tikai īstus, nevis pseido liberāļus, tad varbūt tai pārdēvēties par Jauno liberālo jeb vienkārši Jauno kreiso partiju?
Vēl murgaināki (atļaušos lietot tieši šo apzīmējumu) izklausās Feldmana stāsti par “pēdu jaukšanu” balsošanas laikā. Ļoti žēl, ka intervijas laikā viņam netika prasīts precizēt, kas tieši mainījās dēļ šīs atsevišķu JKP deputātu dažādās balsošanas? Kādā veidā, šiem deputātiem citādi balsojot, “varētu būt cits rezultāts”, ja viņi tāpat par Nikuļcevu nebalsoja? Varbūt drīzāk balsojumu starplaikos notika nevis “pēdu jaukšana”, bet gan “politiskās audzināšanas darbs” ar tiem, kas atļaujas balsot pēc paša ieskatiem?
Pašreizējā situācija Saeimā, ko arī apliecināja šis ST tiesnešu balsojums, rāda, ka laiks uzsākt nopietnu diskusiju par nepieciešamību atvieglot procedūru ārkārtas Saeimas vēlēšanu rīkošanai, kā tas ir daudzās citās valstīs ar senākām demokrātijas tradīcijām. Pašreizējais Saeimas sastāvs un tajā esošo spēku konfigurācija acīmredzami neveicina mūsu valsts sekmīgu attīstību, un to ir arvien grūtāk noslēpt. Šo diskusiju vajadzētu iniciēt Valsts prezidentam. Pie viena viņš varētu arī apliecināt, ka viņam ir pastāvīga stāja un viņš nav Saeimas klēpja prezidents.
